Plecīgs, cementā kalts padomju puisis padusē tur grāmatu ar uzrakstu “Markss Engelss Ļeņins”. Šis monumentālais tēls ievietots vienā no arkām, kas rotā Varšavas Kultūras un zinātnes pili, kas uzcelta laikā no 1952. līdz 1955. gadam un ir “padomju tautas dāvana poļu tautai”. Kāds Varšavas pilsētas domnieks pieprasījis dekomunizēt minēto statuju un izņemt no grāmatas vāka vārdu “Ļeņins”. Vēršanās pret jebko krieviski padomisko iet plašumā visā Eiropā, ne tikai Latvijā vien.
Vēstuli ar prasību izņemt vārdu “Ļeņins” domnieks pans Žbikovskis uzrakstīja jau pērn, taču tagad “lieta” ir aktualizējusies līdz ar Krievijas arvien pieaugošo agresiju. Šīs Varšavas “pils” ir augstākā ēka Polijā: torņa smailes augstums ir 231 metrs, torņa jumta augstums 188 metri. Tornī ir 42 stāvi, 3288 istabas, un kopējā ēkas platība ir 123 084 kvadrātmetri. Ēku pēc padomju plāniem uzcēla 7000 celtnieki, no kuriem puse bija no Padomju Savienības.
Kaut arī ēka šobrīd ir funkcionējoša - tajā ir biroji, izstāžu centrs, kinoteātris, konferenču zāle utt. -, vietējie iedzīvotāji šo izcakoto “Staļina kūku” uzskata par padomju okupācijas simbolu, kas turklāt krasi disonē ar Varšavas pilsētas centra arhitektūru.
Tāpēc jābrīnās, ka pans Žbikovskis pieprasa tikai viena vārda izņemšanu no grāmatas vāka: zinot, cik stingra ir poļu nacionālā stāja, būtu tikai loģiski, ja tiktu pieprasīta nevis vārda likvidācija, bet gan visas monstrozās celtnes nojaukšana.
Maskavā šāda stila augstceltnes pavisam ir septiņas, un tās dēvē par “septiņām māsām”. Arhitektūras stils bija skaidri nolasāms: staļiniskais monumentālisms. Pēc Maskavas augstceltņu parauga uzcelta Zinātņu akadēmijas ēka Rīgā, Brīvās preses nams Bukarestē (pirms tam - kompartijas izdevniecības nams), viesnīca “Ukraina” Kijivā.
Maskavā bija iecere arī par astoto ēku, un skaitlis “astoņi” simbolizētu Maskavas 800 gadu vēsturi, taču pietika jau ar to, ka šīs “kūkas” demonstrēja dižošanos ar uzvaru Otrajā pasaules karā.
Simboliski, ka baisajās Staļina monumentālisma celtnēs joprojām atrodas Krievijas ārlietu ministrija un Maskavas universitāte. Pēdējā, kas uzcelta laikā no 1949. līdz 1953. gadam, ir augstākā no septiņām ēkām, tur atrodas fakultāšu telpas, administrācija, bibliotēka, muzejs un zāle ar 1500 sēdvietām. Sānu flīģeļos ir studentu kopmītnes un profesoru dzīvokļi. Ēkā ir vieta 30 000 cilvēku.
Ēkas pamatiem draudus joprojām rada gruntsūdeņi, tāpēc liekais ūdens nepārtraukti tiek atsūknēts. Būvlaukumā visus četrus gadus strādāja gandrīz 14 300 celtnieku, no kuriem daudzi bija gulaga cietumnieki un vācu karagūstekņi. Lai samazinātu bēgšanas iespējas, tiem tika iekārtotas mītnes 24. un 25. stāvā. Tā kā Padomju Savienībā cilvēku dzīvības bija pīļu mēslu vērtē, vēsture noklusē faktus par to, cik simti strādnieku gāja bojā celtniecības laikā.
Interesanti ir ar namu Kotelničeskajas krastmalā. Tā ir dzīvojamā ēka Maskavas upes un Jauzas upes satekā, ēku “grezno” piecstaru zvaigzne. Ēkā atrodas 700 dzīvokļi, vairāki veikali, pasta nodaļa un kinoteātris. 2014. gadā alpīnists Aleksandrs Pogrebovs un vēl četri cilvēki Maskavā stājās tiesas priekšā: viņus apsūdzēja par vandalismu un huligānismu, nokrāsojot augstceltnes zvaigzni Ukrainas karoga krāsās un paceļot virs tās Ukrainas karogu.
Taču 2015. gadā tiesa visus aizdomās turētos attaisnoja: viņi toreiz apgalvoja, ka tikai lēkuši no jumta un ar zvaigznes krāsošanu viņiem nav nekāda sakara. Kaut arī pierādīt neko nevarēja, visiem bija skaidrs, ka tieši šie pārdrošnieki nokrāsoja zvaigzni un pacēla Ukrainas karogu. Drīz Pogrebovs traģiski gāja bojā. Savukārt 2017. gadā gāja bojā vēl viens šīs akcijas dalībnieks - Aleksejs Širokožukovs.
Latvijas Zinātņu akadēmijas ēku Rīgā būvēja no 1953. līdz 1958. gadam. Arhitekti bija Tīlmanis, Plūksne, Apsītis un citi. Šī ēka ir viens no Staļina laika tā dēvētā sociālistiskā reālisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Sākotnējā bija ideja uzbūvēt augstceltni - viesnīcu kolhozniekiem. Tāpēc sākotnējais nosaukums bija “Kolhoznieku nams”. Taču jau no pirmās dienas šī ēka kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas mājvietu.
Ēkai ir nepārprotama līdzība ar Maskavas “septiņām māsām”, kas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika veidotas kā pierādījums tam, ka sociālistiskā galvaspilsēta nav sliktāka par kapitālistiskajiem Rietumiem. Šīs celtnes - tāpat kā Rīgas augstceltne - tika dēvētas par sociālistiskās iekārtas jaunpienesumu cilvēces kultūrai, kaut gan staļinisko “kūku” izskats stipri vien atgādināja nāvīgākā ienaidnieka - dažu Rietumu arhitektūras paraugu - izskatu, piemēram, Ņujorkas pilsētas namu, kas būvēts no 1907. līdz 1915. gadam...
Protams, diez vai mēs sagaidīsim, ka Rīgas “kolhoznieku nams” tiks nojaukts kā padomju arhitektūras necilais paraugs un atgādne par okupāciju, jo atpadomiskoties un atkrieviskoties nespēj daudzi, tostarp arī Rīgas pilsēta. Nez, kādas milzu pūles bija jāveltī, lai beidzot Maskavas ielu pārdēvētu par Latgales ielu? Un cik drosmes tabletes jāapēd Rīgas mēram Staķim, lai beidzot dotu komandu novākt Puškina pieminekli Rīgas centrā?
Kā smejas Rīgas domes patiesie opozicionāri: pagaidīsim, kad Staķis aizies atvaļinājumā, tad arī novāksim to puškinekli. Bet Staķis kā neiet, tā neiet atvaļinājumā, toties ar pašvaldības policijas palīdzību rūpīgi sargā Krievijas vēstniecības dārgo dāvanu - Puškina pieminekli. Jā, dejot pa leti geju bāra atklāšanā viennozīmīgi ir patīkamāk nekā nemitīgi pārliecināt nākamos vēlētājus par savu lojalitāti izraudzītajiem ideāliem... Skaidrs, dejošanai liela drosme nav jāmeklē.
Bet cik lielai drosmei vajadzētu piemesties, lai izdarītu tā, kā nolēmuši darīt lietuvieši? Laikrakstā “Respublika” lasām, ka Lietuvas Seima komiteja sāks diskusiju par to, vai, balstoties uz vēstures faktiem, būtu pamats Krieviju pārdēvēt par Maskavu.
“Krievijas prezidents ar sagrozītu viltus vēsturi attaisno savu karu Ukrainā, tāpēc Lietuvā ir vērts uzdot jautājumu: vai Rietumu apziņā nav sagrozīta Krievijas vēsturiskā loma - tāpat kā visas valsts nosaukums? Mēs Krieviju dēvējam par Krieviju, jo vispirms jau Krievija sevi tā sauc,” saka Nākotnes komitejas priekšsēdētājs Raimunds Lopata.
Nekā nedarītāji vienmēr varēs atrunāties ar to, ka, pārdēvējot kaku par fekāliju, smirdēšana nemainīsies, tomēr šāds solis jau ir mazliet platāks par Ļeņina vārda izņemšanu no grāmatas vāka, ielu (ne)pārdēvēšanu vai puškinekļa (ne)pārvietošanu uz krāmu noliktavu, vai ne?
