Kāds latviešu lauksaimnieks pagājušajā piektdienā nofilmēja sešu nelegālo migrantu grupu, kas slāja pa Latvijas pierobežas lielceļu. Tas notika Kaplavas pagastā, piecus kilometrus no Baltkrievijas robežas. Robežsargi par to uzzināja tikai tad, kad par to pasūdzējās vietējie iedzīvotāji. Migrantu krīze Eiropā joprojām turpinās, un attieksme pret to ir dažāda.
Kaplavas pagastā pieķertie “bēgļi” tika aizturēti un nosūtīti atpakaļ uz Baltkrievijas robežu. Izrādās, šī situācija bija gluži ikdienišķa: atšķirīgs esot tikai “bēgļu” skaits. Šogad no Latvijas robežas šķērsošanas atturēti 3125 cilvēki, bet humānu apsvērumu dēļ uzņemti 178 cilvēki.
Skaidrs, ka Baltkrievijas varas iestādes robežas šķērsošanai neliek šķēršļus apzināti, lai tādējādi atdarītu Latvijai, Lietuvai un Polijai, kas noteikušas sankcijas pret Baltkrieviju. Tas ir tipisks hibrīdkara paņēmiens. Gadījums Kaplavas pagastā tika novērsts ar vietējo robežsargu spēkiem, taču mēdz būt arī tā, ka situācija ir sarežģīta, un tad tiek iesaistīti Nacionālie bruņotie spēki un Valsts policija.
Nav iespējams uzzināt nedz to, kā sauc šos pasaules klaidoņus, nedz viņu vecumu, jo “bēgļi”, protams, apgalvo, ka dokumentus viņiem ir atņēmušas Baltkrievijas amatpersonas. Varam iedomāties, kādas dokumentu kaudzes ir iekrājušās Baltkrievijā. Nav tikai skaidrs, kāpēc viņiem šie dokumenti vajadzīgi. Lai nosūtītu “bēgļus” atpakaļ uz mozambikām un citām eritrejām?
Latvijas un Baltkrievijas robežas nelikumīgās šķērsošanas gadījumu skaits ir strauji audzis, tāpēc uz Latvijas un Baltkrievijas robežas līdz 2023. gada 10. augustam ir pagarināta ārkārtējā situācija Ludzas, Krāslavas, Augšdaugavas novadā un Daugavpilī.
Kopumā Latvijas varas pīlāros attiecībā uz nelegālo migrāciju ir iemājojis stabils miers, un neviens jau sen vairs neuztraucas par to, ka melnīgsnējo klaidoņu bari vienkārši šķērso robežu un klimst pa Latviju.
Šos sešus bēgļus piektdien notvēra, bet cik daudzus nenotvēra? Vai Latvijas iedzīvotāji var justies droši šādā situācijā? Vai robežas žogs jau pabeigts? Vai Latvijā tiks uzņemti sezonas strādnieki, par kuru nepieciešamību gaužas viens otrs lauksaimnieks? Vai kādam pie varas esošajam ir interese publiski - pēc savas iniciatīvas - izstāstīt par to visu? Pagaidām nav manītas šādas aktivitātes.
Citādi notiek Lielbritānijā. Kā raksta lietuviešu laikraksts “Respublika”, šīs valsts premjerministrs Riši Sunaks paziņojis, ka nepieļaus jaunu sezonas strādnieku “pievedumu” un vērsīsies pret Eiropas Savienības tiesu, kas bloķē migrantu deportāciju.
Lielbritānijas valdība brīdina savas valsts zemkopjus, ka netiks palielināts vīzu skaits sezonas strādniekiem, kaut arī pērn strādnieku trūkuma dēļ tika zaudēta daļa no ražas. Jo vīzu skaits - kā uzskata Lielbritānijas valdība - jau ir pietiekami liels: šogad un nākamgad izsniegs 45 000 vīzu, kas jau ir daudz.
Lielbritānijas iekšlietu ministrija arī brīdina sabiedrību par multikulturālisma negatīvajām sekām. Ministrijas amatpersonas mudina imigrantus pieņemt un cienīt britu vērtības un aktīvi piedalīties savu jauno kopienu dzīvē. Britu identitāti nevar vienkārši aizstāt ar liberālām vērtībām, jo pašmērķīga tiekšanās pēc multikulturālisma ir britu nacionālās katastrofas recepte. Līdztekus šiem brīdinājumiem britu varas iestādes uzstāj, ka imigrantiem jāmācās angļu valoda un jāpielāgojas britu dzīves normām un paražām. Viņi nevar ienākt Lielbritānijā un pateikt: tagad es šeit dzīvoju, jums par mani jārūpējas.
Situāciju daudz smagāku padara tas, ka ik gadu Lielbritānijā savos peldlīdzekļos ierodas desmitiem tūkstošu migrantu. Briti bija pārskaitušies par šo situāciju, un jau martā Riši Sunaka valdība izziņoja likumu, kas aizliedz personām, kas nelielos peldlīdzekļos ierodas pāri Lamanšam, pieprasīt patvērumu. Šīs personas tiks nogādātas atpakaļ izcelsmes zemē vai kādā trešajā valstī.
Pērn Lielbritānijas valdība bija nolēmusi desmitiem tūkstošu nelegālo imigrantu sūtīt atpakaļ uz Ruandu, tomēr līdz šim deportācija nav notikusi: tiesa vēl lemj, vai šāda rīcība ir likumīga. Valdība pagaidām izskata iespējas izmitināt patvēruma meklētājus tukšās militārajās bāzēs vai pietauvotos, pietiekami lielos peldlīdzekļos. Par to gan ir pārskaitušās dažas pašvaldības. Piemēram, Breintrijas pilsētas dome (pilsēta atrodas ziemeļaustrumos no Londonas) ir vērsusies tiesā, lai novērstu tur esošās aviobāzes pārveidošanu par imigrantu apmetni.
Izskatās, ka mēs atrodamies salīdzinoši rāmā “bēgļu” stadijā, bet nekas vēl nav zaudēts: kad mūsu dzīves līmenis strauji, hmm, pacelsies, mēs sagaidīsim, ka pie mums lauzīsies ne tikai desmiti, bet arī simti migrantu dienā.
Tikai nav saprotams, ko mēs tad iesāksim: joprojām nav skaidrības, kurš uzvarēs - tie, kuri “grib palīdzēt bēgļiem”, vai tie, kuri grib dzīvot savā nacionālajā valstī ar stabilām vērtībām un vienu valsts valodu.
Savukārt portāls “baltic-ireland.ie” ziņo, ka Īrijas premjerministrs Leo Varadkars esot paudis: ir jāieklausās cilvēku bažās par bēgļu izmitināšanu, taču brīdināja, ka valdība stāsies pretī tiem, kuriem ir rasistiski un ekstrēmi uzskati. Šādus brīdinājumus izsauca vietējo iedzīvotāju ļoti aktīvie protesti pret migrantu uzņemšanu un izmitināšanu.
“Mums nevajadzētu noraidīt cilvēku bažas par viņu dzīvesvietu, cilvēki vēlas zināt, kas notiek, un viņi vēlas noteiktas garantijas, un mums ir pienākums tās dot, taču tas nenozīmē, ka kāds var teikt, ka noteikta veida cilvēki nevar dzīvot viņa rajonā,” viņš teica.
Pavisam nesen kādas nelielas pilsētas iedzīvotāji ar traktoriem un skābbarības ķīpām aizšķērsoja piekļuves ceļus viesnīcai, kurā bija paredzēts izmitināt 33 “bēgļus”. Migranti bija spiesti doties prom uz citu pilsētu, kas atrodas pusotras stundas gājiena attālumā...
Īrijā bāzētās organizācijas “Doras” vadība - kaut kas līdzīgs mūsu “Gribu palīdzēt bēgļiem” - ir pārliecināta, ka Īrija atrodas krīzes punktā attiecībā uz patvēruma meklētāju uzņemšanu un izmitināšanu. Turklāt dezinformācija un meli, kā arī vājā komunikācija no valdības puses esot veicinājuši sabiedrības problēmas.
Bet diez vai tās būs sabiedrības problēmas, visticamāk, tās ir sabiedrības veselā saprāta dzirkstis, kas noraida migrantu invāziju un tās izraisītās sekas. Cilvēki grib dzīvot mierā, savā zemē, ar savām tradīcijām, runāt savā valodā - nevis nepārtraukti ar bažām atskatīties pār plecu, sak, vai esmu ar pietiekamu cieņu izturējies pret klaidoņiem.
Kā tas viss nākotnē notiks Latvijā - pagaidām nav paredzams. Katrā ziņā daudz kas būs atkarīgs no tā, kādus cilvēkus ievēlam Saeimā un pašvaldībās. Kāpšana uz grābekļiem var būt bīstama valstij un sabiedrībai, un nacionālās katastrofas recepti - kaut arī pagaidām tikai teorētiski - varam aplūkot vairākās valstīs, kas jau uzņēmušas “bēgļu” tūkstošus. Precīzāk sakot - simtus tūkstošu un pat miljonus.
