Aizvien biežāk uzrodas eksperti, kuru propagandas mērķis ir pierādīt, ka Latvijai nepieciešami migranti, kurus vajadzētu integrēt sabiedrībā. Tāds pagājušajā nedēļā bija arī Maikls Flūds, OECD Teritoriālo dialogu un migrācijas nodaļas politikas analītiķis, kurš piedalījās VARAM konferencē par Latvijas austrumu reģionu drošības un attīstības jautājumiem.
Protams, kopš 2022. gada 24. februāra Latvijas austrumu reģioni ir īpašas uzmanības zona, jo atsevišķu pašvaldību “rūpes” ir vērstas uz to, lai iedzīvotājos nostiprinātu pārliecību, ka “drīz te būs mūsējie”. Šaubas par citādu iznākumu pastiprina nesakārtotā infrastruktūra, turklāt informatīvā telpa tiek pakļauta attiecīgai propagandai.
Situācija pasliktina “bēgļu” plūsmas, kas uz vasaru kļūst arvien intensīvākas. “Bēgļiem” atbalstu izteica jau minētais Flūds, jo mums esot jādomā par austrumu robežu šķērsojošo bēgļu un migrantu integrāciju sabiedrībā, kas atrisināšot lielu daļu problēmu. Piemēram, demogrāfiskās problēmas, kā nesen pieļāva labklājības ministre Evika Siliņa.
It kā nepietika ar 160 cilvēku atklāto vēstuli, kurā tika pausts, ka “Latvijas sociāldemogrāfiskajā situācijā (..) bēgļu uzņemšana ir jāuzlūko nevis kā apdraudējums, bet gan iespēja Latvijai”. Tālāk: “Mēs lūdzam nenovērtēt par zemu iespēju, ka, uzņemot bēgļus un nodrošinot tiem labvēlīgus apstākļus, Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus.” Kādus arhitektus un biznesa līderus Latvija ir ieguvusi, varam uzzināt, aplūkojot Mucenieku bēgļu izmitināšanas centra iemītniekus, no kura ik dienas aizbēg pāris desmiti “bēgļu”.
Vēstule tika sacerēta 2015. gadā, un to parakstīja šaurās aprindās plaši pazīstami ļauži: vēsturnieks Gustavs Strenga, pētnieks Kaspars Zellis, rakstnieks Arvis Kolmanis, politiķe (vēlāk ministre) Marija Golubeva, bizneslēdija Baiba Rubess, pētniece Iveta Kažoka, pasniedzējs Ivars Neiders, biznesmenis Mārtiņš Kossovičs un citi. Cik “bēgļus” viņi ir uzņēmuši savās mājās vai vismaz garāmejot apmīļojuši, nav zināms.
Un jāņem vērā, ka šie “bēgļi” nav nedaudzie no Baltkrievijas mūkošie inteliģenti, kuriem Aleksandra Lukašenko gaiss ir kļuvis par smagu, bet gan Āfrikas ziemeļdaļas bezprofesijas klaidoņi, kuriem Baltkrievijas režīms paaugstinātā intensitātē izsniedz vīzas iekļuvei minētajā valstī, no kuras tad laimīgi pārkāpt pāri žogam, lai nonāktu Latvijā, Lietuvā vai Polijā.
Gudrie OECD, ANO un citu institūciju eksperti regulāri spiež un spaida Latviju, lai tā uzņemtu “bēgļus”. Nevis - lai domātu par infrastruktūras uzlabošanu, robežas nostiprināšanu vai citām pozitīvām lietām, bet gan - lai integrētu šos klaidoņus.
Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Gunda Reire (JV) minētajā VARAM konferencē teica, ka nelegālo imigrantu plūsma pāri robežai ir apzināti organizēts hibrīduzbrukums un situācija uz Latvijas austrumu robežas tuvākajā laikā var kļūt sliktāka. Situāciju vēl sliktāku padara tas, ka Krievija noslēgusi bezvīzu režīmu ar Irānu. Tas nozīmē, ka aktivizēsies “tūristi” ar konkrētiem mērķiem: caur Krieviju nokļūt Eiropā.
Visai šai zupai tiek piebērtas savādi smakojošas garšsaknes: paredzēts, ka no 7. jūnija līdz 21. jūlijam norisināsies biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” rīkotais kultūras un mākslas festivāls “Dažādība”, kā pavēstīja šīs biedrības valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala. Šīs biedrības mērķis ir “sniegt praktisku, tūlītēju un brīvprātīgu palīdzību patvēruma meklētājiem, bēgļiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, vienlaikus veicinot šo cilvēku integrāciju Latvijā”.
Nu gluži tāds pats mērķis kā OECD pārstāvim Flūdam! Ja runa būtu tikai par Ukrainas un dažiem Baltkrievijas bēgļiem, šaubu nebūtu: jāpalīdz! Bet te, raugi, būs “dažādība”, ko mozaīkas rakstā veidos Āfrikas ziemeļu cilšu inženieri, ārsti un arhitekti.
Festivālam būs vajadzīgs arī finansējums, un to caur Eiropas ekonomiskās zonas un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds” nodrošinās Islande, Lihtenšteina un Norvēģija, kā arī Rīgas dome un Francijas institūts Latvijā. Lūk, cik dāsnas ir grantu programmas, cik pretimnākošs institūts un pašvaldība, ja ir runa par “bēgļiem”.
Izskatās, ka “bēgļu” invāzijas pastiprināšanās mūsu valdošajām aprindām ir pie elkoņa. Mums ir desmitiem neatrisinātu problēmu - gan robežbūves lēnums, gan tie paši “bēgļi”, gan veselības aprūpes grimšana, gan skolās ieviestā, absolūti tizlā “kompetenču izglītība”, kas producē atpalikušos, gan Latviju nīstošo indivīdu aktivizēšanās un viņu pretošanās latviešu valodas ieviešanai jebkurā publiskās dzīves jomā.
Bet nē, tas viss ir nieks, galvenais mums tagad pavisam kas cits. Premjers Kariņš (JV) vēlas “aktīvāku koalīcijas rīcību jautājumos par Stambulas konvencijas ratifikāciju un viendzimuma pāru tiesisko regulējumu, kura nepieciešamību atzinusi Satversmes tiesa”. Jums tiešām nav ko darīt? Kādiem vēl jābūt argumentiem, lai pierādītu, ka Stambulas konvencijas ratifikācija Latvijai ir ne tikai nevajadzīga, bet pat bīstama? Savukārt par to, ka Satversmes tiesas spriedums par viendzimuma pāriem radies, pārkāpjot Satversmes tiesas pilnvaras, - arī nekas nav dzirdēts?
Bet ne par to mūsu skumjā dziesma. Nereti politikāņu pēršanās piemājas tīrelītī izskatās galēji provinciāla: tādi vistu boksa mači putekļu kaudzēs. Nu jā, tagad jau svarīgākais ir - kurš un par kādām naudiņām nopirks trūkstošās balsis vienam vai otram prezidenta amata kandidātam. Vai tad kādu interesē kaut kādi “bēgļi”, ja uz naža asmens ir uzlikta valsts nākotne gandrīz neko nelemjoša prezidenta izskatā?
