„Vai tā ir taisnība, ka pie jums atver bumbu patvertnes?” „Jā.” „Viss ir tik slikti?” „Jā.” Šādu saraksti man atsūtīja kāds paziņa, kuram Maskavā dzīvo draugs. Līdz 18. oktobrim Maskavas varas iestādes iedzīvotājiem lika atbrīvot zem namiem esošos pagrabus un autostāvvietas. Tur paredzēts izvietot guļvietas, sildītājus un pirmās palīdzības aptieciņas. Pagaidām iekļūšana šajās „patvertnēs” gan būšot aizliegta – līdz īpašam rīkojumam. Tāds lēmums pieņemts Maskavas mērijā.
Īpašais rīkojums acīmredzot būs iespējamā gaisa trauksme, kas tikšot izsludināta „amerikāņu uzbrukuma gadījumā”. Par visu šo ārprātu, ko iedzīvotājos cenšas uzturēt nacistiskais kara noziedznieks Putins, jāpateicas tieši Krievijas propagandoniem, bet dziesma patlaban nav par to. Dziesma ir par vienu no civilās aizsardzības sastāvdaļām - konkrētā teritorijā esošajām (vai neesošajām) patvertnēm.
Parunāsim par Latviju. Kamēr vēl šopavasar amatpersonas turpināja mūs mierināt, ka Latvijai tiešu militāru draudu nav, tikmēr iedzīvotāju pašsajūtas daļa, kas attiecas uz drošību, arvien pazeminājās. Karš Ukrainā lika mums sākt domāt par to, kas notiks, ja...? Kijivas iedzīvotāji no bombardēšanas glābās metro pazemes stacijās, bet ko darīsim mēs, ja, nedod dievs, kaut kas tāds notiks?
Zināms, ka padomju okupācijas gados Latvijā tika izbūvētas patvertnes, un to skaits bija mērāms simtos. Taču tās bija paredzētas kompartijas un valdības nomenklatūrai, nevis ierindas iedzīvotājiem. Rīgā 80. gadu beigās bija ap 20 šādām pazemes būvēm ar ietilpību līdz 1000 cilvēkiem.
Kad Latvija atguva neatkarību, patvertnes formāli bija valsts pārvaldījumā, taču nekāda to uzturēšana nenotika, un tās pamazām sagruva un aizgruva. 2008. gadā bija vēl ap 300 patvertnēm, un tad šiem pazemes bunkuriem atcēla civilās aizsardzības objekta statusu. Ja kādai no šīm pazemes būvēm bija uzradies īpašnieks, tās nereti pārtapa par noliktavām vai cehiem, daža laba - par muzeju. Pārējās tā dēvētās patvertnes vai nu applūda, vai sagruva, jo nevienam tās nebija vajadzīgas.
Vēl pavasarī Rīgas pašvaldības īpašumā atradās četri pazemes bunkuri, viens no tiem - zem Grīziņkalna, bet tas ir iznomāts citiem mērķiem, tāpat kā visas pārējās kādreizējās bumbu patvertnes. Bija arī tāds slepenais „Objekts Nr. 100” - Rīgas centrā, blakus Centrālajai dzelzceļa stacijai. Objektu sāka būvēt 1955., pabeidza 1958. gadā. Objekts savulaik tika būvēts ar aprēķinu, lai tajā esošie cilvēki izturētu atombumbas triecienu. Tajā bija iebūvētas gaisa attīrīšanas un elektroapgādes iekārtas. Projekta „Rail Baltica” īstenošanas laikā šo objektu demontēja.
Savukārt Līgatnē joprojām ir saglabājies īsts bunkurs ar koda vārdu „Pansionāts”: tas atrodas deviņus metrus dziļā pazemē, tā platība ir ap 2000 kvadrātmetru, uzbūvēts 80. gados, bija paredzēts atkal tai pašai kompartijas un valdības nomenklatūrai, lai tā varētu piedalīties valsts vadīšanā atomkara gadījumā. Bunkurā iekārtota autonoma saimnieciska struktūra, sava elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai, ūdensapgāde un kanalizācija, telekomunikāciju bloks sakariem ar Maskavu utt. Bet šis Līgatnes bunkurs patlaban ir tūrisma objekts, un tas neuzņems iedzīvotājus, kuri mēģinās glābties no bumbošanas vai ķīmiskā uzbrukuma.
Kopumā ņemot, izskatās, ka gan Rīgas, gan visas valsts civilās aizsardzības plānos militāra apdraudējuma gadījumā ir uzstādījums: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Proti, pēc tam, kad iedzīvotāji tiks apziņoti par militāriem draudiem, līdz evakuācijai nāksies parūpēties pašiem par sevi - slēpties savos pagrabos, savās zemnīcās utt. Ja kādam nav ne pagraba, ne zemnīcas, pat ne pirtiņas vai šķūnīša, vai grāvīša - paši vainīgi.
Ko par civilās aizsardzības būvēm un citām ar šo jomu saistītām problēmām domā bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis („Apvienotais saraksts”)? „Kopš 2008. gadā tika pieņemts lēmums patvertnēm atcelt civilās aizsardzības objektu statusu, tā šīs būves arī tika palaistas nebūtībā. Protams, ir uzņēmēji, kuru pārvaldītajās teritorijās atrodas šādas būves, un, ja valsts atbalstītu, tad tās arī varētu savest kārtībā. Tagad Krievijas karš Ukrainā par to visu lika aizdomāties. Kad Saeimā 2020. gadā apstiprināja civilās aizsardzības plānu, es jautāju: vai ir resursi, lai realizētu šo plānu? Nauda tam netika piešķirta...”
Izrādās, Izraēlā ir noteikta prasība: katrā mājā ir jābūt tādai telpai, kur patverties. Sabiedriskajās ēkās tādas telpas viņiem ir jau sen. „Pie mums šādi lēmumi netika pieņemti, jo tādu telpu iebūvēšana sadārdzina jebkuru projektu,” saka Bergmanis. Taču par to ir jādomā: ja tiek būvēts, piemēram, iepirkšanās centrs, tad apakšā jāizbūvē autostāvvieta, ko ātri var pārveidot par patvertni. „Līdzīgi rīkojas daudzviet: gribat būvēt veikalu, tad palīdziet arī valstij - uzbūvējiet patvertni,” viņš teic.
Ir, protams, arī cita iespēja: izveidot tik stipru pretgaisa aizsardzības sistēmu, ka nekas tai nespētu tikt cauri. „Bet tas ir ārkārtīgi dārgi, diez vai mēs to spētu pacelt,” spriež Bergmanis.
Ne tikai civilās aizsardzības jautājumus, bet arī citas aktuālas problēmas varētu risināt krīžu vadības centrs, kura mums nav. „Es runāju par krīžu vadības centra nepieciešamību divus gadus, nevienu koalīcijā tas neinteresēja: nāk te kaut kāds no opozīcijas un kaut ko grib iestāstīt... Mēģināju stāstīt vēl par daudz ko citu, kas mums nepieciešams. Tā, piemēram, Jelgavā uz pašvaldības policijas bāzes vienā sistēmā saslēdza ugunsdzēsējus, valsts policiju, zemessardzi, neatliekamo palīdzību, gāzes dienestu, komunālservisu un visiem sapirka vienādas sakaru sistēmas. Kāpēc? Tāpēc, ka šiem dienestiem pirms tam katram bija sava sakaru sistēma. Pie mums ir tā: katra institūcija būvē sevi, neņemot vērā to, kas valstij vajadzīgs kopumā. Bet vajag pavisam citādi,” uzskata Bergmanis.
Svarīgi ir, lai cilvēki izprastu, ko vajag darīt tad, kad tiek izsludināta trauksme. Kurp iet, pie kā vērsties utt. Taču tieši par to ir vislielākā neskaidrība. Turklāt - ko nozīmē pierobežā izsludinātā ārkārtas situācija? „Domāju, ka pašvaldību deputātiem nav ne jausmas, ko tā nozīmē,” atzīst Bergmanis. „Bet zinu, ka, piemēram, Somijā ir tā: gan pašvaldību, gan parlamenta deputātiem, stājoties darbā, tiek rīkotas civilās aizsardzības mācības. Ja mēs neizdarīsim secinājumus no tā visa, kas ir noticis ne tikai kovidpandēmijas laikā, bet arī no tā, kas notiek Krievijas iebrukumā Ukrainā, mums mācība būs ļoti, ļoti skarba.”
Raimonds Bergmanis uzsver, ka galvenais šobrīd ir Iekšlietu ministrijas stiprināšana: „To esmu sapratis, četrus gadus parlamentā strādājot ar dokumentiem. Pirms tam man šķita, ka Iekšlietu ministrijā, kas ir atbildīga par civilo aizsardzību, ir labāka situācija, taču sapratu, ka tur patiesībā ir katastrofa... No iekšlietām atvēlētā finansējuma vairāk nekā 80% aiziet atalgojumam. Ko var izdarīt ar pārējiem 20%? Neko. NATO standartā ir teikts: tikai līdz 50% var novirzīt atalgojumam, 30% ir uzturēšanai, 20% - attīstībai. Tas nozīmē, ka naudas policijai, glābējiem un robežsardzei ir ļoti maz.”
