„Atteikšanās no jebkādas saites ar Maskavas patriarhu ir būtisks jautājums mūsu pareizticīgajiem, visai Latvijas sabiedrībai un mūsu nacionālajai drošībai,” saka Valsts prezidents Egils Levits un turpina, ka neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā Latvijā pareizticīgajiem ir nepieciešama pašiem sava, patstāvīga un neatkarīga baznīca. Tiktāl skaidrs. Bet ir daži aspekti, kas liek padomāt dziļāk.
Nupat tika nograuts gadu desmitiem nīstais okupantu simbols - Pārdaugavas miroņa pirksts. Kāpēc prokremliskajiem politiskajiem veidojumiem, kuri Latvijā joprojām dzīvi, tik sāpīga šķiet šī nograušana? Ne jau tāpēc, ka tiem rūpētu tas, ka te savulaik "ģidi vojevaļi", bet mēs, nejauceņi, postām šo gaišo piemiņu. Sāpe ir tālab, ka patiesībā tiek nograuta iespēja - šajā gadījumā ar konkrēto pieminekli - saglabāt ietekmi teritorijā, ko okupantu pēcteči un propagandas ietekmētie uzskata par īslaicīgi zaudētu.
Tas pats ar reliģiju, kas gan ir daudz smalkāka lieta par robustiem, politiski apkaltiem un bezgaumīgiem akmens tēliem. Bet mērķis paliek - gara un domu ietekmēšana. Taču ikvienu reliģisko konfesiju sargā Satversmes 99. pants, kurā teikts: „Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Līdz ar to rodas jautājums: kādā veidā lai izprot baznīcas atdalīšanu no valsts, ja prezidenta kancelejā ir izstrādāts likumprojekts, kas piespiež Latvijas pareizticīgo baznīcu izstāties no Maskavas patriarhāta?
Protams, ja pavērojam mūsu valdīkļu ikgadēji čaklo ierašanos uz Svētās Marijas debessbraukšanas svētkiem Aglonas bazilikā, jautājumi par „baznīcas atdalīšanu no valsts” izzūd kā pīļu mēsli vietējā dīķī, un varneši, kāpdami kancelē un pārlaimībā sprediķodami, top svētāki par Romas pāvestu. Bet runa nav par to.
Ir skaidrs, ka Latvijas pareizticīgo baznīca (LPB), kas joprojām ir Maskavas patriarhāta kanoniskajā pārvaldībā, turklāt nav pirmskara Latvijas pareizticīgo baznīcas tiesību pārņēmēja, nevēlas nonākt konfliktā ar saviem Maskavas „priekšniekiem”, un iemeslu tam var būt daudz. LPB metropolīts Aleksandrs martā diezgan vispārīgi nosodīja karu „Karš - tas ir bezjēdzīgākais un drausmīgākais grēks. Tāpat kā asinsizliešanas un viss pārējais. Mūsu uzdevums ir lūgt Dievu, lai tiktu pārtraukts šis karš, un veicināt Latvijas sabiedrības vienotību.”
Vai nosodījumā bija runa par Krievijas agresiju? Nebija. Vai bija atbalsts Ukrainai? Nebija. Līdz šim brīdim no godājamā baznīcas kalpa nav atskanējusi ne pušplēsta zilbe, vērtējot to, kādas šausmas krievu okupanti jau ir piekopuši Ukrainā. Un, protams, ne zilbes arī par to, kā Maskavas patriarhāts ar baķušku Kirilu priekšgalā atbalsta kara noziedznieka Putina un viņa asiņaino pakalpiņu zvērības Ukrainā.
Vai Maskavas patriarhātu ar klaji antihumāno uzvedību var uzskatīt par Dieva kalpiem? Sātana kalpi - tas būtu piemērotāks nosaukums. Tāpēc LPB klusēšana šajā tēmu lokā liecina par divām lietām: vai nu mūsu metropolītam Aleksandram ir bail runāt pretim asiņainajam Maskavas sātaneklim, vai nu Aleksandrs dziļi sirdī piekrīt Kirilam, kurš no sirds atbalsta asins izliešanu Ukrainā.
Mazliet par Latvijas pareizticīgo baznīcas vēsturi. 1936. gadā LPB Sinode lūdza Konstantinopoles Vispasaules pareizticīgo patriarham par LPB kanonisko pakļaušanos Konstantinopolei. Pēc dažiem mēnešiem piekrišana tika saņemta. Par Rīgas un visas Latvijas metropolītu ievēlēja Augustīnu Pētersonu, kurš par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu valodas ieviešanu dievkalpojumos, pieprasot baznīckungiem latviešu valodas zināšanas. Viņš vēlējās Latvijas pareizticīgo baznīcu izveidot par tādu garīgo centru, kas ir neatkarīgs no Krievijas impērijas.
Taču 1940. gadā sākās padomju okupācija. Reliģijas nozīme ir milzīga! - postulēja padomju ideologi un steigšus ķērās pie reliģisko organizāciju pārveides.
Tautas komisariāta priekšsēdētājs Merkulovs ziņoja Staļinam: „Latvijas, Igaunijas un Lietuvas republiku teritorijās patlaban pastāv autokefālās pareizticīgās baznīcas, kuras vada vietējie metropolīti - buržuāzisko valdību ielikteņi. (..) Ap Sinodes galvu Augustīnu, agrāk aktīvu Ulmaņa atbalstītāju, grupējas pretpadomju elementi - bijušie fašistiskās organizācijas „Pērkoņkrusts” dalībnieki.” Tāpēc: tika pieņemts Maskavas patriarhijas lēmums par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhijai, izmantojot „iesniegumus” no vietējās garīdzniecības puses.
1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja LAPB, īpašumus konfiscēja, atlaida LAPB Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. Trīsdesmit garīdznieki atteicās sadarboties ar Maskavu. Viņu vietā stājās padomju okupācijas varai padevīgie. Bija vācu okupācijas laiks, taču pēc padomju okupācijas atjaunošanās 1944. gadā Latvijā ļāva darboties Staļina un Krievijas patriarha kontrolē esošajai krievu pareizticīgo baznīcai, ko „demokrātiski” nosauca par Latvijas pareizticīgo baznīcu.
Kad 1991. gadā tika atjaunota Latvijas Republika, LPB turpināja izlikties, ka ar Maskavas patriarhātu to nekas nesaista, proti, ka tā ir baznīca ar „pašnoteikšanās” tiesībām, kuru īstenībā nebija. Šai „spēlei” palīdzēja VDK aģentu un bijušās kompartijas nomenklatūras slēptā ietekme. Diemžēl 90. gados Latvijas valsts nostiprināja Maskavas patriarhijas baznīcu par 1940. gadā okupācijā iznīcinātās Latvijas autonomās pareizticīgo baznīcas tiesību pārmantotāju. Tieslietu ministrija un Reliģisko lietu pārvalde leģitimizēja situāciju, ka okupācijas sekas nav likvidētas.
Savukārt 2008. gadā Saeima pieņēma likumu par LPB (atgādinām, tā joprojām atradās Maskavas patriarhijas kanoniskajā pakļautībā), kas tai nostiprināja tiesības uz LAPB zemes īpašumiem, reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm. Palabojiet mani, ja kļūdos: vai šādu darbību - kaut arī to apstiprina neizprotamas apmātības dēļ balsojoša Saeima - nesauc par nelikumīgu piesavināšanos?
Šodien redzam, ka Maskavas patriarhija ir kā līmlapa pielipusi Kremļa nacistiskā noziedznieka Putina režīmam. Garīdzniekam jābūt dižam nelietim vai idiotam, lai iesvētītu raķetes, ko tūdaļ „nosūtīs” slepkavot cilvēkus - bet krievu pareizticīgie tieši tā dara. Savukārt patriarhs Kirils Putina pretiniekus dēvē par „ļaunuma spēkiem”.
Krievija neuzbrūk - tā aizstāvas pret Rietumiem, turpina Kirils. Viņš kādā dievkalpojumā, kas notika Krievijas bruņoto spēku galvenajā katedrālē (!), mudināja Krievijas karavīrus aizstāvēt savu valsti tā, „kā tikai krievi to spēj”. Paga, kurš ir iebrucis Krievijā? Vai Kirils nav sajaucis pirkstu ar gurķi?
Tik nekaunīgi melot prot tikai čekas aģenti. Un nav brīnums, ja Maskavas patriarhiju vada VDK aģents ar iesauku „Mihailovs”. Maskavas politiskajās un garīgajās augšiņās ir vieni vienīgi čekisti, sākot jau ar pašu galveno - Vladimiru Vladimiroviču. Krievijas Federācijas augusta puča izmeklēšanas komisija 1992. gadā secināja, ka kompartija un čeka izmantoja pareizticīgo baznīcu saviem mērķiem, tāpēc tā rosināja aizliegt baznīcas kalpotājiem sadarboties ar drošības iestādēm.
Taču šis rosinājums netika ņemts vērā. Iespējams, ka tieši tāpēc arī LPB vada cilvēks, par kuru ir aizdomas: viņš bijis VDK aģents ar iesauku „Čitaķeļ” (Lasītājs - krievu val.). Līdz šim metropolīts Aleksandrs izvairījies dot jelkādu skaidrojumu par čekas kartīti ar viņa vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu, kā arī datu bāzē „Delta” atrodamajiem ziņojumiem ar parakstu „Čitaķeļ”.
Katrā ziņā Valsts prezidenta ierosme ienest baznīcas dzīvē laicīgās varas izstrādātu likumu - no vienas puses - ir loģisks mēģinājums izraut LPB no Maskavas noziedzīgā tvēriena. No otras - tā ir jaukšanās baznīcas iekšējās lietās. Var, protams, izņemt Aleksandru no Maskavas, bet - vai kāds spēs izņemt Maskavu no Aleksandra?...
Turklāt - ja likums tiks pieņemts (un acīmredzot tas tiks pieņemts), metropolīts Aleksandrs varēs teikt: ko tad es, es jau neko, to visu paveica tie tur, Saeimā. Godājamais baznīckungs varēs mazgāt rokas vienā lielā nevainībā - kopā ar savu garīgo tētiņu Kirilu, kurš krievu īsteno pareizticību ir pārvērtis par noziedzīga režīma kāju slaukāmo paklājiņu. To der atcerēties mūsu metropolītam Aleksandram - lai pats nekļūtu par tādu pašu paklājiņu.
