Latvijas iedzīvotājiem ir jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs, un, tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, norādījis Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieks Oleksijs Arestovičs. „Si vis pacem, para bellum,” – gribi mieru, gatavojies karam: tā, uzmantojot latīņu domātāja Publija Flāvija teicienu, apgalvo Arestovičs. Tas, ka šādā veidā iespējams sagatavot augsti profesionālus bruņotos spēkus, ir patiesība. Taču – ar dažiem nosacījumiem.
Pirms pāris dienām medijos parādījās Arestoviča intervijas atstāsts: LR Aizsardzības ministrijas (AM) portālā „sargs.lv” bija publicēta AM parlamentārās sekretāres Baibas Bļodnieces saruna ar Arestoviču. Viņš augstu vērtējis Latvijas sniegto militāro palīdzību Ukrainai, kas tai ļāvusi sekmīgi cīnīties pret iebrucējiem. Taču skarbi pabrīdināja par kara iespējām, kuras viņš novērtējis ar augstu iespējamības pakāpi.
Nemāniet sevi, būs karš ar Krieviju! - viņš faktiski pateica. Un ko mums tagad vajadzētu darīt? Bēgt? Histēriski bļaustīties? Lasi: ņemot vērā Latvijas armijas skaitlisko sastāvu, bruņojumu un teritoriju, mums te akmens uz akmens nepaliktu. Vai tiešām tā? Bet Arestoviča kungs, šķiet, piemirsa, ka Latvija ir iestājusies NATO, nevis „neatkarīgo valstu savienībā” (NVS), un Krievijas iebrukums NATO valstī automātiski nozīmētu karu ar NATO, tostarp arī ar ASV.
Milzīgā Krievija pusgada laikā nav spējusi uzvarēt Ukrainu ar tās 40 miljoniem iedzīvotāju un sākotnēji vāji bruņoto armiju. Tad cik ilgu laiku vajadzēs, lai Maskava paziņotu par bezierunu kapitulāciju, ja tā sāktu karu ar NATO? Lai arī kādi prāta nespējnieki mitinātos Kremlī, viņi tomēr saprot, ka tā būtu Krievijas pašnāvība. Un jāteic, ka arī psihiatriskās slimnīcas kontingentam piemīt pašsaglabāšanās instinkts. Tāpēc varbūtībai, ka prātiņā apdalītais Krievijas fīrers Putins uzsāks karu ar NATO, var dot vienu procentu. Protams, dažkārt „nospēlē” arī viens procents... Bet cerēsim, ka tas nenotiks šajā gadījumā.
Krievijas ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova doktrīnā ir likts būtisks uzsvars uz dezinformācijas radīšanu un izplatīšanu, kā arī uz 5. kolonnas darbošanos ienaidnieka teritorijās. Tāpēc tādi neargumentēti apgalvojumi, kas pielīdzina Baltijas valstis NVS valstīm un ignorē faktu, ka mēs esam NATO daļa, spēlē par labu dažādiem mitrofanoviem, rosļikoviem un ždanokām, kuri izmanto karu kā draudu instrumentu, tādā veidā radot nedrošības sajūtu. Īpaši priekšvēlēšanu periodā. Dezinformācija šobrīd sit augstu vilni, padarot garīgi un mentāli nestabilus un nepārliecinātus cilvēkus par vēl vairāk iespaidojamiem indivīdiem, kuri iekšēji jau gatavojas pārvietoties, rāpojot uz ceļiem okupantu priekšā...
Taču brīdinājumi, protams, nav jālaiž gar ausīm - kamēr tie ir saprāta robežās. Taisnība ir apgalvojumā, ka Latvijai nav tā „operatīvā dziļuma”, kāds ir Ukrainai: Latvija ir salīdzinoši neliela valsts. Un, ja šeit iebrūk Krievija, Arestovičs atzīst, ka ar dažu teritoriju īslaicīgu okupāciju var nākties rēķināties. Viņaprāt, tās varētu būt Krievijas pierobežas pilsētas.
Tad ir tikai divi jautājumi: kāpēc joprojām savā amatā atrodas Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš (S), kurš vairākkārt ir izrādījis savu pretestību LR likumiem, tos nepildot un izrādot nicinājumu Latvijai kā nacionālai valstij? Un kāpēc VARAM ir atzinusi: „neko nevaram”? Šķiet, nocelt Elksniņu no pierobežas pilsētas mēra amata var arī bez kara, vai ne?
Katrā ziņā teiciens „gribi mieru, gatavojies karam” Arestoviča izpildījumā ir patiess līdz brīdim, kad viņš sāk Latviju mācīt, kā tai uzvesties „kara pirmajās trīs dienās”. Jauks un atraktīvs ir Arestovičs, kad uzmundrina tautiešus kara melnajās dienās. Bet nevajag apzināti dzīt cilvēkus izmisumā. Jo tas jau ir to kara kurinātāju un uzturētāju ierocis, kuru mērķis ir pazemināt cilvēku spēju pretoties - ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Un no tāda „kontingenta” nebūs iespējams sagatavot augsti profesionālus bruņotos spēkus.
