Kad man teica, ka Egilam Levitam nav ne mazākās jausmas, kas notiek sociālajos tīklos un medijos vispār, nenoticēju, jo – kā gan cilvēks, kuram nemitīgi jātur roka uz tautas pulsa, var neko nezināt par sabiedrības aktīvās daļas vārīšanās temperatūru? Tagad saprotu: patiešām nezina. Iespējams, prezidenta kanceleja sirsnīgi sargā valsts galvu no nevajadzīgiem satricinājumiem, no liekas informācijas un žurnālistu uzmācības. Bet iespējami arī citi varianti.
Tikko prezidenta Levita izsludinātais likums par 40 miljonu eiro uzdāvināšanu holokausta biznesmeņiem bija likumsakarīgs solis, un saprātīgi domājoši politiskās vides vērotāji nemaz nepieļāva citu variantu.
Nebija pamata iedomāties, ka deputāti pēkšņi sāks ņemt vērā argumentus par etnisko segregāciju, par to, ka latvieši arī ir cietuši gan padomju, gan nacistu režīma dēļ, ka atņemtos īpašumus ir bijusi iespēja atgūt 90. gados, ka Latvijas valsts nav vainojama nedz holokaustā, nedz īpašumu atņemšanā... utt. Bet partijām bija svarīgi saņemt ziedojumus pirms trim likumprojekta lasījumiem. Par atripinājumiem pat nerunāsim.
Pēc likumprojekta pirmā lasījuma intervēju Valsts prezidentu Egilu Levitu, un viņa atbildes bija visai īpatnējas.
Citēšu intervijas fragmentu.
„Saeima tikko pirmajā lasījumā atbalstīja 40 miljonu afēras startu - likumprojektu, kas paredz vienai ebreju organizācijai izmaksāt 40 miljonus eiro par īpašumiem, kas zaudēti holokausta dēļ, kaut gan zināms, ka visus īpašumus jau pirms tam atņēma padomju okupanti. Nedz Latvijas valsts, nedz mēs kā nodokļu maksātāji neko neesam parādā šai padomju ebreju organizācijai, turklāt atdot naudu tiem, kuriem nav pilnīgi nekāda sakara ar padomju un vācu okupāciju laikā bojā gājušajiem ebrejiem, - tas ir vienkārši amorāli. Kā komentēsiet šo situāciju?
Šo likumprojektu neesmu lasījis, neesmu tajā iedziļinājies. Ir jāredz, kas tur beigu beigās sanāks. Tāpēc šobrīd nevaru to komentēt, nezinot gala rezultātu.
Bet jūs taču ļoti labi zināt, par ko ir stāsts. Medijos ir bijušas daudzas intervijas par šo tēmu, Latvijas sabiedrība ir sašutusi par etnisko segregāciju un naudas šķērdēšanu - laikā, kad tā ir vajadzīga eksistenciāliem risinājumiem, nevis vienas biedrības iegribām.
Tas viss ir jāskaidro likuma virzītājiem. Ja Saeima vēlas pieņemt šo likumu, tad ir nepieciešams skaidrojums. Ir jābūt atklātībai un saprotamam izskaidrojumam.
Tātad jums par šo skandālu komentāru nebūs?
Šajā stadijā nebūs.
Tad vēlos no jums saņemt solījumu. Tad, kad būs Saeimas gala lēmums par to, vai padomju ebreju organizācijai uzdāvināt 40 miljonus eiro, vai varēsiet sniegt savu komentāru par šo afēru? Tad jau būsiet paspējis iepazīties ar likumprojektu, viedokļiem utt.
Jā, tad varēšu sniegt savu komentāru.”
Pateikšu uzreiz: Valsts prezidents laikrakstam nav sniedzis savu komentāru, jo viņa kancelejas darbinieki šīs tēmas sakarā viņu cītīgi turēja drošā attālumā no žurnālistiem, kaut gan gribējām sagaidīt cilvēcīgus vārdus, nevis oficiālos dežūrtekstus, kas patlaban lasāmi itin visur.
Un bija savādi dzirdēt no prezidenta, ka viņš neko „nav lasījis, nav iedziļinājies”. Nelasīt var pasakas, bet ne aktuālo informāciju, kas plūstin plūda no medijiem, gan jāteic - tikai no dažiem, jo tēma, piedodiet, bija sarežģīta ne tikai holokausta biznesmeņu konstantās uzmācības dēļ, bet arī mūsu pašu bāleliņu, sevišķi jau likumprojekta radītāju - politpulciņa „Attīstībai/Par!” - ziepjainās līšanas dēļ.
Un tā 21. februārī prezidents „darīja zināmus savus apsvērumus par šo likumu”. Uzzinājām, ka tā ir Saeimas „pilna politiskā atbildība par pieņemto likumu, tā nepieciešamību, lietderību un atbilstību valsts un sabiedrības ilgtermiņa interesēm”.
Uzzinājām arī, ka „likuma pieņemšanai Saeimā ir nemainīgi bijis triju ceturtdaļu balsojušo Saeimas deputātu atbalsts, kas kopumā veido gandrīz divas trešdaļas no visiem Saeimas deputātiem”. Šī matemātika gan bija pārāk sarežģīta un noslēpumaina...
Sapratām, ka „likumā risinātais jautājums ir ārkārtīgi nopietns un sensitīvs, kas skar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kur leģitīmi iespējams atšķirīgs politisks attiecīgā Likuma vērtējums dažādās sabiedrības grupās”. Nez kas domāts ar „vēsturisko taisnīgumu”? Tas, ka vieni cietēji ir atzīti par svarīgākiem nekā tie citi cietēji?
„Likumdošanas process ir bijis pienācīgs un korekts,” teikts prezidenta paziņojumā. Ko nozīmē pienācīgs un korekts? Vai to, ka deputāti, kuri argumentēti iebilda pret šo likumprojektu, tika vienkārši ignorēti? Vai termins „korekts” attiecas uz to, ka neviens - neviens! - no likumprojekta bīdītājiem nevēlējās atspēkot šos argumentus? Arī prezidents nav vēlējies tos saskatīt, kur nu vēl analizēt.
Jo svarīgāk beigās bija pateikt: „Likumā skartais jautājums tagad ir slēgts uz visiem laikiem. Atgriešanās pie tā vairs nenotiks. Šis jautājums tagad ir noņemts arī no Latvijas ārpolitikas un mūsu stratēģisko partneru dienaskārtības.” Vai „visi laiki” nozīmē dažus, nu, kaut vai desmit gadus? Un tad nāks kāds cits veidojums, kas sauksies „Latvijas īsteno ebreju kopienas restitūcijas fonds”, un pieprasīs „kompensācijas”, kuras vēl nebūs dabūjuši pārējie no PSRS iebraukušie ebreji.
Ja pat Valsts prezidents uzskata, ka nu viss ir kārtībā un „šis jautājums tagad ir noņemts arī no Latvijas ārpolitikas un mūsu stratēģisko partneru dienaskārtības”, tad ko mums vairs satraukties, vai ne? Valsts pašcieņa, latviešu tautas pašcieņa var pastāvēt pie ratiem, par to prezidentam nemaz nav jāuztraucas, tās tādas viendienīgas un nenozīmīgas lietas.
Vienīgi - kā šobrīd jūtas Nacionālās apvienības politiķi, kuri, pirmkārt, balsoja pret šo likumu, otrkārt, nosūtīja prezidentam lūgumu to neizsludināt, bet galvenokārt - savulaik virzīja Egilu Levitu Valsts prezidenta amatam. Virzot savu kandidatūru, NA apgalvoja, ka „Levits ir no partijām neitrāls kandidāts, politiski pieredzējis un kompetents eksperts, labs orators ar izcilām svešvalodu zināšanām, cienīts Latvijā un starptautiskā sabiedrībā, Latvijas patriots, kurš savu nacionālo stāju daudzu gadu garumā ir apliecinājis darbos”.
Vai šobrīd nav iespļauts nacionālajā dvēselē? Varbūt kāds arī jūtas vainīgs, ka ar tādu pārliecību un pat sajūsmu bīdīja toreiz - kā izskatījās - perspektīvo un cerīgo Valsts prezidenta amata kandidātu? Droši vien arī šos jautājumus un secinājumus prezidents „nebūs lasījis, nebūs iedziļinājies”. Un tieši tāda pati attieksme pret kritiku, pret neapmierinātību un protestiem ir visai mūsu varas „elitei” - „neesmu lasījis, neesmu iedziļinājies”. Tā ērtāk.
