“Gunārs Astra pārlaicīgi atmaskojis varas nelietību vēlreiz. Caur savu brāli, kuru nepielaida piemineklim, un izsvilptiem vārda brīvības apkarotājiem. Metafizika...” raksta politikas vērotājs Jānis Sils. Viņa skatījums “no malas” ir vistuvākais manējam. Šķiet, stāvējām blakus.
Lai nebūtu pārpratumu, pateikšu uzreiz. Manī ir subjektīva nepatika pret tiem, kuri svilpa un kliedza Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā, kad runas turēja tieslietu ministrs Bordāns un Valsts prezidents Levits. Tas ir gandrīz tāpat kā, stāvot pie kapa, mēģināt pārbļaut kapa runu teicējus: cieniet taču aizgājēju, neviens jums neprasa godināt runātājus! Ja gribat dzīvajiem izteikt nicinājumu, dariet to aiz kapu vārtiem.
Bet, objektīvi vērtējot, izsvilpšanas mērķi bija pelnījuši šīs nievas. Politiskā izdevīguma kaldināšanas un puspatiesību meistars, Latvijas aprunātājs un brīvā vārda apkarotājs Jānis Bordāns (JKP) saka runu brīvības cīnītāja Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā! Vai var būt vēl lielāks absurds? Saprotu, saprotu, Tieslietu ministrija bija pieminekļa tapšanas rosinātāja, bet jebkura ministrijas referente būtu piemērotāka kandidatūra patriotiska vēstījuma nolasīšanai svinīgās atklāšanas mirkļos.
Par Valsts prezidentu atsevišķs stāsts. Manuprāt, Egils Levits šobrīd ir kā tāds nelaimes putns, kam ikviens solis rada klupienu un aplamību. Gluži cilvēciski kļūst viņa žēl: viņš šobrīd nav ne savā vietā, ne savā laikā. Un vēl tā cepure galvā, skanot valsts himnai... Kādam ir jābūt dvēseliskajam samulsumam, lai aizmirstu par dižplatmali? Un kādai ir jābūt prezidenta kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa nevērībai, lai nenorādītu - kaut vai iečukstot prezidentam ausī -, ka hūti tomēr labāk noņemt?
Bet ir jau arī cits variants: varbūt prezidenta kancelejā darbojas arī tādi cilvēki, kuri ar savu klusēšanu nenovērš prezidenta neveiklības, pat vairāk - tās veicina? Iespējams, tādā noslēgtā un pat noslēpumainā veidojumā kā prezidenta kanceleja ērtāk ir dzīvot (veģetēt) bez rīcības analīzes, jo aizrādījumi prezidentam - tie taču nebūtu pieņemami, vai ne?...
Dažas nepiemērotas runājošās personas, svilpšana un hūte nebija vienīgie farsa elementi pasākumā, kam vajadzēja notikt svinīgi, patriotiski un vienlaikus aizkustinoši.
Daudz apkaunojošāk bija kas cits: redzēt Gunāra brāļa - Leona Astras - atrašanos “aiz žoga”. Viņa uzruna bija ierakstīta video formātā, un godājamie pasākuma apmeklētāji, sēdēdami uz izretinātiem baltiem krēsliem, varēja to cieņpilni noklausīties. Savukārt Leonam nācās stāvēt ārpus steliņģa, jo viņam neesot “obligātās vakcīnas”.
Bet Leonu patiesībā vajadzēja nosēdināt goda vietā, vienalga, vai viņš ir vakcinējies vai nav, bet viņam kopā ar citiem apsaukātajiem, kuri, pēc Bordāna domām, bija “necienījamie”, “apmātie” un “okupantu pakalpiņi”, nācās vērot šo farsu no malas.
Un, starp citu, kopš kura laika svaigā gaisā notiekošus pasākumus taisa par “zaļās zonas” pasākumiem? Tagad ir kaut kādi jauni - “zinātnē balstīti” - atzinumi par to, ka, arī apmeklējot skvēriņu, visiem jābūt vakcinētiem, turklāt seja jāaizklāj ar FFP2 respiratoru? Kurš no pasākuma rīkotājiem izdomāja šo nejēdzību? Varbūt “zinātnē balstītais” rīkojums nāca no “augšām”?
Taču ir arī pavisam parasts skaidrojums šim varas idiotismam: Leons Astra, nedod dievs, pie mikrofona, “dzīvajā”, varēja pateikt kaut ko “nepareizu”, varai netīkamu. Un tad nebūtu tik glauni, kā gribējās.
Bet tik un tā nebija glauni. To gan mēģināja glaunināt Latvijas Televīzijas raidījums “Panorāma”, kurā žurnālists Iļja Kozins ievietoja burvīgu sižetu - gan par izsvilptajām amatpersonām, gan par Leonu Astru. Bet kaut kas misējās, un dziedošajai Ievai Akuraterei virsū - pilnīgi nejauši! - uzlikās svilpjošais kontingents, kaut gan patiesībā viņas dziesmu cilvēki klausījās klusēdami.
Nesmukumu pēc tam mēģināja aizkrāsot pats Iļja, tviterlentē ielikdams atvainošanos: “Par manu vakardienas sižetu “Panorāmā”. Aizrāvos ar sižeta māksliniecisko noformējumu. Tā bija kļūda montēt svilpēju bildi ar I. Akurāteres dziesmu. Kaut arī man nebija tāda nodoma, es tomēr esmu sagrozījis realitāti, kas ir pret manas profesijas standartiem. Lūdzu, atvainojiet!” Acīmredzot Ievas Akurateres emocionālais dziedājums bija par iemeslu tam, ka Iļja Kozins, intervējot Leonu Astru, aizmirsa pavaicāt, kāpēc viņš sava brāļa pieminekļa atklāšanā atrodas “aiz žoga”. Žēl gan.
Bet pavisam žēl, ka Kozina kungs nenofilmēja citu momentu: kā tieslietu Bordāns pirms svinīgā pasākuma kopā ar savu draudziņu Jurašu bēg no kāda neformālā filmētāja, kurš par varas makti gribēja uzzināt - abi ir ņēmuši kukuļus vai ne? Tostarp fonā pilnīgi nejauši skanēja skaļš jautājums: “Naudiņa kabatu nespiež, ko?!” Nez kam tas bija tēmēts?
Publicists Otto Ozols savā FB kontā ierakstīja: “Gunāru Astru dēvēt par disidentu nav precīzi un atbilstoši. Disidenti ir drosmīgie, kuri cīnās par brīvību savās valstīs, cenšas lauzt tirānu režīmus. Astra cīnījās par savas zemes - Latvijas - brīvību, kuru bija okupējusi komunistu impērija - PSRS.
Padomju Savienība nekādā gadījumā nebija viņa zeme. Viņš bija Latvijas brīvības cīnītājs, nevis PSRS disidents. Tā ir būtiska atšķirība, kas Latvijas TV Ziņu dienestam bija jāzina un jāizprot.”
Šī ir tipiska kļūda - dēvēt Latvijas brīvības cīnītājus par disidentiem. Iespējams, var ieteikt vienam otram žurnālistam izglītoties, jo kļūdas ir iespējamas arī pieredzējušu profesionāļu darbos.
Tāpēc varbūt mazliet par to, kas tad īsti bija Gunārs Astra.
Trīs brāļu - Gunāra, Harija un Leona - tēvs, vārdā Larions, bija krievu vecticībnieku dzimtas atvase, viņa uzvārds sākotnēji bija Astratjevs, bet laulājoties tika izlemts, ka uzvārds būs Astra. Mamma esot bijusi ļoti latviska, audzināja bērnus latviskā garā, un ģimenē visi runājuši tikai latviski, arī tēvs.
Gunārs piedzima 1931. gada 22. oktobrī, viņam bija laba atmiņa, ass prāts un trāpīga valoda, viņš bija brīvdomīgs un visās norisēs meklēja likumsakarības. 1961. gadā viņu pirmoreiz savāca čeka, un tālākais ceļš jau bija zināms - uz Sibīriju. Sākotnēji viņu apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā, jo 1958. gadā Gunārs Astra bija iepazinies un pēc tam vairākkārt saticies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem, kā arī sarakstījies ar kādu ASV dzīvojošo latvieti.
Lietu iztiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls, piespriežot 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Sodu Astra izcieta dažādās Mordovijas APSR un Permas apgabala “labošanas darbu nometnēs”. Ieslodzījuma laikā Astra nodarbojās ar pašizglītošanos, iepazinās ar politieslodzītajiem - Vitoldu Baikovu, Viktoru Kalniņu, Gunāru Rodi, Juri Ziemeli un citiem.
Gunārs atgriezās Latvijā 1976. gadā. Vecāki diemžēl viņu nesagaidīja - viņi bija miruši jau 1971. gadā.
Gunārs Astra nodzīvoja Rīgā līdz 1983. gadam. Viņu arestēja otrreiz, un 19. decembrī LPSR Augstākās tiesas sēdē trīs stundas tika lasīts vairāk nekā piecdesmit lappuses garais spriedums, kurā Gunārs Astra tika pasludināts par sevišķi bīstamu recidīvistu. Viņu notiesāja uz divpadsmit gadiem, no kuriem septiņus piesprieda pavadīt sevišķa režīma nometinājumā. Piecus gadus pēc tam vēl bija paredzēts izsūtījums. Otrais sods bija daudz bargāks par pirmo: Gunārs Astra neesot izdarījis vajadzīgos secinājumus.
“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku,” - tie ir pāris teikumi no Gunāra Astras pēdējā vārda LPSR Augstākajā tiesā 1983. gada 15. decembrī. Šie vārdi ir ierakstīti memoriālajās plāksnēs pie Astru dzimtas mājas Lucavsalā un pie Augstākās tiesas nama Brīvības ielā, kur Gunārs tika tiesāts un izteica savu paredzējumu. Vai tas ir piepildījies? Mums jāatbild uz šo jautājumu.
Bet ko tad īsti Astra bija “noziedzies” pēc pirmās soda izciešanas?
Gunārs Astra bija atklāts un tiešs. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēki, ar kuriem viņš runāja, arī ir latviešu patrioti, tāpēc savus uzskatus viņš neslēpa. Tomēr bija cilvēki, kuri ziņoja čekai par Gunāra uzskatiem un izplatītajām idejām, tostarp - par brīvas Latvijas ideju.
1979. gadā viņš latviskoja vairāk nekā 45 baltiešu brīvības cīnītāju parakstīto Baltijas hartu. 1983. gadā Gunāru Astru arestēja un tiesāja par “pretpadomju” literatūras - Džodža Orvela“1984”, Anšlava Eglīša“Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” u.c. grāmatu - glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu.
Gunārs Astra faktiski bija pēdējais Latvijas politieslodzītais. Viņu atbrīvoja 1988. gada 1. februārī, pamatojoties uz PSRS likumu “Par amnestiju”. Brīvestības laiks nebija ilgs: 6. aprīlī Gunārs Astra nomira. Ir pamats apgalvot, ka viņu noindēja čeka.
1988. gada 19. aprīlī notika Gunāra Astras bēres. Pēdējā gaitā viņu izvadīja Augusts Ālers, Juris Rubenis un Modris Plāte. Bērēs piedalījās ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Zārku apklāja ar Latvijas karogu. To bija pašuvusi Gunāra, Harija un Leona māsīca Lilija, bet uz kapiem, paslēptu zem mēteļa, karogu aiznesa Harijs. Mūziķi drosmīgi nospēlēja Latvijas himnu, un daudziem tā bija pirmā reize dzīvē - dzirdēt īsto himnu.
Gunāra Astras kapu cilvēki aizbēra ar rokām...
“Šie svilpēji un ūjinātāji trāpīja Gunāram Astram sirdī. Okupācijas un barikāžu apstākļos viņi būtu pirmie krūmos mucēji un zābaku laizītāji,” nule rakstīja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA).
Nē. Gunāram Astram sirdī trāpīt nav iespējams. Jo tā ir sadalīta starp tiem, kuri cīnījās par Latviju toreiz un turpina to darīt arī tagad. Tie svilpēji trāpīja tikai un vienīgi tiem, kuri mēģina pakāpties uz dižu cilvēku pīšļiem. Tas beidzot būtu jāsaprot.
Bet svarīgi ir saprast vēl vienu lietu. Tas farss, par kādu izvērtās Gunāra Astras pieminekļa atklāšana, patiesībā ir spoguļbilde šodienas varas attieksmei pret cilvēkiem. Pret tautu. Daļa tautas ir steliņģī, daļa - “aiz žoga”. Daļa ir pareizie, daļa - “necienījamie” un “apmātie”. Un galvenais, ka šāds dalījums baltajos krēslos sēdošajiem šķiet pareizs un pieņemams. Un visvienkāršākais un banālākais veids, kā diskreditēt sabiedrības negatīvo attieksmi pret varu, ir pateikt: tie, kuri svilpj, kliedz un kritizē valdošos, ir antivakseri. Nu, sekli.
Varbūt taisnība - pat ar daudzu gadu nobīdi - ir pašam Gunāram Astram, kurš savulaik teica: “Lielākā problēma ir tā, ka daudzi mūsu cilvēki ir “izļurbāti.” Viņu domāšana un rīcība ir latviešu tautai sveša. Pusgadsimtu radināti pie akla mietpilsonisma un samierināšanās.”
