Kad iekāpjam vannītē, ko sauc par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), sākumā šķiet: vai, cik mīlīgi! Tāds silts, šampūnīgs ūdentiņš, tik daudz ļaužu tur taisa pičiņu pačiņu austiņām un actiņām... Kad sākam skaitīt, cik tad īsti ir to vannītes baudītāju, nevar īsti saskaitīt: viņu ir simtiem. Sajūk skaits kā šampūna burbuļi. Vienā ministrijā. Vienā valsts struktūrā.
Sāksim ar to, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Artūram Tomam Plešam („Attīstībai/Par”) ir desmit padomnieku. No viņiem trīs dod padomus darbā ar sabiedrību. Tie ir: Pēteris Krastiņš, ministra padomnieks informācijas sabiedrības jautājumos (jā, tieši tāda vārdu kārtība), Miks Strazdiņš, ministra padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem, un vēl trešā padomniece, par kuru parunāsim vēlāk.
Lai darbs ar sabiedrību un medijiem nešķistu pārāk smags un lai nevajadzētu strādāt pa naktīm, pienākumi tiek atšķaidīti: ministrijā ir arī sabiedrisko attiecību nodaļa ar vadītāju, četriem sabiedrisko attiecību speciālistiem un diviem referentiem. Savukārt valsts sekretāram ir pieci padomnieki plus vēl trīs nozares padomnieki (ar ko tie atšķiras no parastajiem padomniekiem?). Ar to vien nepietiek: valsts sekretāram ir arī seši vietnieki. Ja kādu nepieskaitīju - piedodiet.
Protams, ministrijas darba lauks ir plašs, tāpēc šajā iestādē ir simtiem konsultantu, ekspertu, juristu, analītiķu, referentu un koordinatoru. Un kurš gan cits, ja ne šie speciālisti domās par klimata pārmaiņām un to sekām, par cilvēku dzīves kvalitāti, zaļo saimniekošanu un tautsaimniecības attīstību. Tie ir - modernajā vārdiņā dēvējot - izaicinājumi, kurus ar izlaiduma klases audzēkņa pacilājošo pārliecību spēs realizēt mūsu jaunais, bet daudzsološais ministrs Toms Artūrs Plešs kopā ar konsultantu, ekspertu un padomdevēju armiju.
Bet nu pienācis laiks trešajai padomniecei, kura, šķiet, ir visievērojamākā no visiem. Tā ir Annemarija Rukšāne, kurai apbrīnojamā kārtā ir tāds pats vārds un uzvārds kā Saeimas deputātes Daces Rukšānes („Attīstībai/Par”) meitai Annemarijai Rukšānei (pilnā vārdā Annemarija Sofija Rukšāne). Protams, sagadīšanās, un tā nevar būt taisnība, jo politpulciņa „Attīstībai/Par” godīgie deputāti nekad mūžā necenstos iebīdīt savus bērnus siltās, mīkstās vietās! Tā ir tieši tāda pati sagadīšanās kā tas, ka Daces Rukšānes pēdējais vīrs Ainārs Ščipčinskis ir partijkopas „Attīstībai/Par” lielsponsors. Naudai jāpaliek ģimenē - tāds ir viens no mafijas pamatnoteikumiem.
Ļaunas mēles melš, ka Annemarija Rukšāne ir pieņemta darbā VARAM bez konkursa, topot par ministra Artūra Toma Pleša komunikācijas padomnieci. Pieredze taču ir: līdz pērnā gada aprīlim viņa esot bijusi politpulciņa „Latvijas attīstībai” sociālo tīklu menedžere. Vēl ļaunākas mēles apgalvo, ka tas patiesībā esot bijs Ščipčinsku ģimenes lūgums politkopas biedram ministram - iekārtot meiteni tādā darbā, kas kaulus nelauž. Un, šķiet, nelauž arī: nekādus dižos darbus jauniete nav veikusi. Kurš gan negribētu būt viņas vietā, vai ne?
Lai visus skauģus un nelabvēļus apklusinātu, uzdosim ministram dažus jautājumus. Ja ministrs gadījumā tos nepamanīs šajā publikācijā, laipni to nosūtīšu viņa neskaitāmajiem sabiedrisko komunikāciju speciālistiem.
To, ka valsts iestādēs - sevišķi ministrijās - strādā (?) nepārskatāms ierēdniecības planktona pulks, mēs zinām jau sen. Lai to uzturētu, aiztek milzīgas finansējuma upes. Taču nekas nemainās, kaut arī valsts pārvaldes veidotāji un uzturētāji neskaitāmas reizes ir kritizēti par ministriju konsultantu, ekspertu, analītiķu, referentu un koordinatoru bariem. Un ja vēl būtu ievērojami darba rezultāti...
Konkrētajā „varamā” izskatās, ka ministrs, jauns un sprigans būdams, vienkārši ir sapulcinājis savus vienaudžus, lai sarīkotu tādu kā klasesbiedru tusiņu, un Annemarija Sofija tur iederas kā pirtslapa uz vaiga, kamēr bērza slotiņa mērcējas siltā baļļā. Tikai jāatceras, ka tas klasesbiedru tusiņš notiek uz mūsu - nodokļu maksātāju - rēķina.
