Kaimiņa sētā kādu pusgadu karājās beigts strazds, piesiets pie mieta virs ķiršu koka. Tas nepatīkami kņudināja acis ik reizi, kad pavēros pa virtuves logu. Nabaga strazda līķa „eksponācija” gan nekādā veidā neatbiedēja citus putnus, un ķirši tapa noēsti pa tīro. Varbūt tas nemaz nebija strazdu iebiedēšanas mēģinājums, bet gan tīrā māksla? Sak, esmu sajuties kā mākslinieks, esmu radījis mākslas darbu, baudiet to! Bija tikai viena neraža: šis „mākslas darbs” riebās visiem, kuri uz to skatījās.
Ne tik sen Rīgas 40. skolas audzēkņu vecāki vērsās ar iesniegumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, Labklājības ministrijā un Izglītības un zinātnes ministrijā - lai rīkotos saistībā ar Kristiana Brektes gleznojumu (murāli) uz skolas sienas.
Iesniegumam tika pievienots arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) atzinums, kurā teikts, ka „šādam mākslas darbam nav īsti piemērota vieta uz izglītības iestādes sienas, bet gan kādā mākslas galerijā, kur pats mākslinieks var skaidrot tā būtību un to var aplūkot tie skatītāji, kurus tas uzrunā. Šajā gadījumā bērniem nav iespējas izvēlēties”.
18. augustā portālā „manabalss.lv” tika uzsākta parakstu vākšana „Par „Brektes murāļa” steidzamu likvidēšanu no sākumskolas sienas”. Līdz 2021. gada 9. septembrim iniciatīvu bija parakstījuši 4634 atbalstītāji. Pietiekams skaits, lai pilsētas izdaiļotāji sāktu domāt par to, kas tiek mālēts uz pilsētas ēku sienām.
Lasot VBTAI atbildi vecākiem, nepameta sajūta, ka bērnu tiesību aizstāvji mēģinājuši izlaipot starp vecākiem, kuri patiešām ir satraukušies par savu bērnu psihisko veselību, vērojot šādus „mākslas darbus”, un pašu dižmākslinieku. „Bērns var pavisam tieši uztvert to, ko tur redz, un izprast katrs pēc savām asociācijām - kādam tas liksies kaut kas biedējošs, uz ko labāk neskatīties, citam - uzjautrinošs,” teikts VBTAI atbildē vecākiem, „bērns, piemēram, var nesaprast, kāpēc cilvēks ir attēlots ar vairākām krūtīm, vai arī kāpēc ir trīs acis. Īpaši būtu uzsverams situācijas ētiskais aspekts, jo uz izglītības iestādes attēlotais attēls pēc sava satura un jēgas nav paredzēts bērnu auditorijai un neatbilst mācību iestādes būtībai.”
Un tā jau arī bija laipošana, jo vēlāk VBTAI sāka taisnoties, ka iepriekš publiski izskanējusī informācija ņemta no VBTAI atbildes vecāku iesniegumiem un nav uzskatāma par VBTAI sagatavotu atzinumu. Pēc tam VBTAI precizēja savu viedokli par murāli uz Rīgas 40. sākumskolas sienas, paužot, ka mākslas darbs bērniem ir jāskaidro, bet nepārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības likumu.
Tā arī īsti nav saprotams: tie uz skolas sienas redzamie četru krūšu un triju acu kropļi, pēc VBTAI darboņu domām, ir traumējoši vai nav? Ja laipošana ir dzīvesstils, atbildi ar skaidru domu nesagaidīsim. Un mēs varam no rīta līdz vakaram diskutēt par to, vai šāds „amurālis” ir piemērots skolas sienai vai ne. Viedokļi šķelsies, bet „māksla” paliks. Pagaidām.
Smieklīgi, protams, ir tas, ka pēc spontānā protesta, ķēpājumu apķēpājot ar rozā krāsu, fonds „Mākslai vajag telpu” uzsvēra , ka rozīguma noņemšanai nākšoties iztērēt - ak, šausmas! - ap 2000 eiro: nu, pacēlājs, krāsa un vēl tur kas. Ir nu gan tāmīte, vai zin’. Ne velti šo fondu ļaunas mēles dēvē gluži citādi - „Jaunupam vajag naudu”. Bet mēs tam, protams, nepavisam nepiekrītam, tikai sirsnīgi atbalstām fonda vadītājas Katrīnas Jaunupes vēlmi, lai šo skaistumu (murāli) piedzīvotu arī viņas mazbērni. „Ceru, ka to neaizkrāsos nekad. Mana lielākā vēlēšanās,” viņa teic.
Strīdi par mākslinieciskajām izpausmēm ir notikuši vienmēr. Privātās kolekcijās, protams, var atrasties gan sātanisma un pornogrāfijas attēlojumi, gan psihisku diagnožu vizualizācija, bet diez vai tādiem izpaudumiem ir vieta pilsētas publiskajā telpā. Šis „amurālis” un kņada ap to patiesībā ir tipisks Rīgas domes darba stila paraugs: būdama dziļi „progresīva” un bez pamanāmiem prāta aizmetņiem, tā ir finansiāli atbalstījusi šo „gleznojumu”, un tagad, redz, aste bluķī - kā tad krāsos ciet tās nedasievietes, ja pati par tām maksājusi?
Ja Rīgas domniekiem tik traki patīk tāda „māksla”, varbūt lai palūdz Brektes kungam deputātu kabinetos, sēžu zālē, gaiteņos un tualetēs uzzīmēt kaut ko tikpat iespaidīgu - kaut ko no sērijas „Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi” (Kristiana Brektes izstādes nosaukums). Ienāksies divi labumi: deputātiem nekad nebūs garlaicīgi, un domes svarīgo darbu netraucēs uzmācīgi apmeklētāji - vemšanas reflekss tomēr ir spēcīga padarīšana. Pat beigtu strazdu nevajadzēs kārt mieta galā, jo iepriekšminētie pasākumi būs nosargājuši domes ķiršus, staķus un pārējos gardumus.
