„Šīs ir izmaiņas uzņēmuma vadībā, bet šīs nekādā ziņā nav izmaiņas šajā SIA, kas varētu ietekmēt jūsu ikdienas darbus. To sagaidu arī no pagaidu valdes – nodrošināt darbu tādā līmenī, kā tas ir nodrošināts līdz šim. Vēlreiz saku, ka tas ir bijis ļoti augsts līmenis. Par ko es katram no jums saku lielu paldies,” pavasarī, padzenot no darba pašvaldības uzņēmuma „Rīgas meži” (RM) valdes priekšsēdētāju Aivaru Tauriņu un valdes locekli Juri Buškevicu, teica Rīgas domes (RD) priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis. Šobrīd atlaisti jau 39 RM darbinieki – gan būtiskus „atslēgas” amatus ieņēmušie, gan ierindas darbarūķi.
Acīmredzot tā ir jauna pieeja uzņēmuma attīstīšanai: padzīt no darba tos, kuri nodrošinājuši, Staķa vārdiem runājot, uzņēmuma darbībai „ļoti augstu līmeni”. Aivars Tauriņš 13 gadus bija RM valdes priekšsēdētājs, un, 18. martā pametot amatu, uzņēmuma kontā bija aptuveni deviņi miljoni eiro, savukārt 2020. gadu RM noslēdza ar 18,21 miljonu eiro neto apgrozījumu un 0,726 miljonu eiro lielu peļņu. Salīdzinājumam - 2019. gadā apgrozījums bija 16,82 miljoni eiro. Arī citi „skaitliskie rādītāji” liecina par patiešām ražīgu RM darbu.
Taču vēlāk notikušajā preses konferencē RD priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis un Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājs Edmunds Cepurītis ziņoja par domes Audita un revīzijas pārvaldes atklāto „bardaku”, kas esot piefiksēts „Rīgas mežos”, un solīja vērsties tiesībaizsardzības iestādēs, kā arī piedzīt nodarītos zaudējumus no bijušajiem vadītājiem.
Interesanti, ka „bardaku” un „nesaimnieciskumu” RM vadītāju darbā atklāja pilnīgi „neitrālie un neietekmējamie” Rīgas pašvaldības iekšējie auditori, bet neko tādu neatklāja nedz auditorkompānija SIA „Ernst&Young Baltic”, nedz arī auditorkompānija „Price Waterhouse”, kas vairāk nekā četrus mēnešus „Rīgas mežos” veica domes pieprasīto ārējo auditu, vērtējot RM uzņēmējdarbību nākamajiem pieciem gadiem.
Par „apsūdzībām”, kas gāzušās pār bijušo RM vadītāju galvām, ir rakstīts gana daudz (par tām var izlasīt šeit, kā arī šeit), tāpēc neatkārtosimies, vien piebildīsim: ikvienu „apsūdzību” Aivars Tauriņš ir noraidījis ar pierādījumiem, kas balstīti faktos. Še runa ir par kokzāģētavu „Norupe”, kas nes peļņu (2020. gadā - peļņa vairāk nekā viena miljona eiro apmērā), kamēr domes personāži apgalvo, ka tā nes zaudējumus; runa ir arī par Zaļo klasi, ko apmeklē skolēnu simti un kam nav nekāda sakara ar kaut kādiem mednieku kolektīviem un viņu izpriecām. Domes darboņu melīgie apvainojumi ar dažu mediju starpniecību diemžēl ir izskanējuši ļoti skaļi, tāpēc joprojām ir iespēja, ka nepelnīti atlaistie RM darbinieki vērsīsies tiesā.
Jau aprīlī RM darbinieki uzrakstīja vēstuli, ko nosūtīja Mārtiņam Staķim, taču atbilde, protams, nesekoja (vēstuli var izlasīt šeit). Vēstule gan bija bez parakstiem, jo cilvēki baidījās, ka pret viņiem tiks vērstas jauno priekšnieču - pagaidu valdes locekļu Anitas Skudras un Līvijas Stukovenko - represijas. Tieši Stukovenko bija tā persona, kas nosūtīja „trauksmes cēlēja” ziņojumu Rīgas domes vadībai, apmelojot RM valdes locekļus Aivaru Tauriņu un Juri Buškevicu. Šis ziņojums joprojām ir noslepenots, toties Stukovenko balvā dabūja vietu uzņēmuma valdē.
Augusta beigās tapa jauna vēstule - ar atlaisto darbinieku parakstiem, un tā nosūtīta tiesībsargam, Valsts darba inspekcijai un Rīgas domes deputātiem. Tajā izstāstīts, kādā veidā ar nelietīgiem bosinga paņēmieniem jaunizceptās priekšnieces atbrīvojas no tiem darbiniekiem, kuri savulaik bijuši lojāli pret iepriekšējiem uzņēmuma vadītājiem.
Vēstulē citastarp teikts: „Četru mēnešu laikā no Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības SIA „Rīgas meži” ir aizgājuši 38 darbinieki (nu jau 39 - E.V.). Vairumā gadījumu formālais iemesls ir „savstarpēja vienošanās” un „atlūgums pēc paša vēlēšanās”. Juridiski šis jautājums ir sakārtots, un valdes locekles „var mazgāt rokas nevainībā”, tomēr tā tas nav. Mēs visi tikām piespiesti tā rīkoties - parakstīt vienošanos, jo saņēmām draudus, ka pretējā gadījumā tiksim atlaisti. Protams, mūsu interesēs bija saņemt kompensāciju par nostrādātajiem gadiem, jo nezinām, cik ilgi nāksies izmantot bezdarbnieku statusu un cik ilgā laikā varēsim atrast jaunu darbu. Tāpat nevienam no mums nav tādu līdzekļu, lai tiesātos un ilgstoši nestrādātu. Vienošanās tika izmantota kā instruments, jo iemesla atlaišanai nebija. Mēs visi vēlējāmies turpināt darbu uzņēmumā, ko kopīgi esam veidojuši un attīstījuši no aģentūras „Rīgas mežu aģentūra”, kur strādāja 100 darbinieki, līdz daudznozaru uzņēmumam ar vairāk nekā 400 darbiniekiem, kas gadā nodokļos maksā aptuveni četrus miljonus eiro. Līdz šim SIA „Rīgas meži” kadru mainība bija minimāla, kas nozīmē, ka darba vide bija sakārtota un uzņēmumā valdīja pozitīvs un uz darba uzdevumu realizēšanu vērsts mikroklimats.” Visu vēstuli var izlasīt šeit.
Šī vēstule gan tapa pirms uzņēmuma padomes izveidošanas, tomēr gan bijušajos, gan esošajos darbiniekos, šķiet, nedominē bezrobežu sajūsma par jaunieceltās padomes efektivitāti. Protams, visi trīs jaunie padomes locekļi atbilst neatkarīga padomes locekļa statusam, ievērojot likumu, visiem trim ir kompetences uzņēmējdarbības vadībā, auditā, stratēģijas izstrādē utt. Taču... nevienam no jaunieceltajiem locekļiem nav absolūti nekādas pieredzes mežsaimniecības specifiskajos jautājumos. Cerības ir uz to, ka puiši vismaz cirvi ir rokā turējuši...
Viena lieta - nosūtīt pieklājīgos vārdos ietērptu vēstuli. Pavisam kas cits - izstāstīt, kā viss patiešām noticis. Scenārijs attiecībā uz atlaižamajiem darbiniekiem bija izstrādāts līdz sīkumiem: vairāku mēnešu bosings un mobings, pēc tam - aicinājums uz sarunu pie priekšniecības, kas izsmalcināti izņirgājās par padoto. Nākamais un pēdējais solis - piedāvājums parakstīt jau iepriekš sagatavotu vienošanos.
Tagad, atceroties pazemojumus un apvainojumus, bijušie darbinieki par to stāsta bez bailēm par represijām. „Mana reputācija - tāpat kā manu kolēģu reputācija - tika iedragāta. Pat tādi cilvēki, kuri mani labi pazīst, satiekoties ar izbrīnu teica: „Juri, kā tad tā?... Jūs tur zagāt?” Mēs tikām nekrietni apmeloti. Es saprotu, domē atnāca jaunā vara, tā vēlējās visus vecos kadrus nomainīt, bet - tik nelietīgā veidā? Taču tādas laikam ir jauno politiķu darba metodes,” atceras Juris Buškevics.
Citu kolēģi bez jebkāda iemesla pazemināja amatā, atņemot arī daļu algas. Nē, „iemesls” atradās gan: pārdošanas nodaļas vadītāja Marika Truksne, kuru pirms divarpus gadiem izvēlējās atklātā konkursā no 120 pretendentiem, izrādās, bija „slikta pārdevēja, kura neko nesajēdz no saviem darba pienākumiem”. Taču taisnības labad jāteic, ka „Rīgas mežu” pirmā pusgada izcilie peļņas rādītāji, kurus uzteica pat lielpriekšnieks Mārtiņš Staķis, lielā mērā ir vērojami, pateicoties tieši Marikas Truksnes pārdošanas prasmēm.
Par drošību „Rīgas mežu” apsaimniekotajās teritorijās gādāja Arvils Feirābens, viņa uzdevums bija arī novērst iespējamās koku zādzības un tamlīdzīgi. „Spēle bija vienos vārtos,” uzskata Arvils Feirābens, „mērķis bija skaidrs: pagaidu valdei ir dots uzdevums - izmest no darba visus tos cilvēkus, kuri veidoja iepriekšējā kolektīva kodolu. Tagad jau man ir skaidrs, ka šis uzņēmums tiks izsaimniekots, un agrāk vai vēlāk mēs to redzēsim.”
Irēnai Puriņai, galvenajai grāmatvedei, kas bija absolūti perfekta profesionāle, tika palūgts aiziet, jo „uzņēmumam vajadzīga lielāka jauda”. Tāpat padzina arī Daci Bruģi, kura bija Daugavas kreisā krasta dārzu un parku ilggadēja saimniece. Daces Bruģes darbu ļoti augstu novērtējuši rīdzinieki, jo skaistās puķu dobes tiek apspriestas un slavētas tramvajos un tirgos, aprakstītas žurnālos. Ne mazāks ieguldījums otra krasta dārzos un parkos ir bijis ilggadīgajam saimniekam Andim Gremzem, kurš arī ir padzīts no darba.
Elgu Zēģeli, „Mežaparka” nodaļas vadītāju, padzina „neprofesionālisma” dēļ. Viņa kopā ar kolēģiem veidoja izstādi „Mežaparkam 120”, ko bija paredzēts izvietot parka teritorijā, lai iepriecina parka apmeklētāju tūkstošus. Savukārt valdes locekles uzskatīja, ka profesionāli ir veidot digitālu izstādi, ko datorā apskatītu daži simti cilvēku, nevis dot ļaudīm iespēju aiziet uz parku un gūt baudījumu no pastaigām. Elga Zēģele lūdza papildus piešķirt 1500 eiro, jo kovida laikā bija sadārdzinājušies izgatavošanas materiāli.
Uz valdes sēdi izsaukto Zēģeli abas priekšnieces kārtīgi nolamāja, un valdes locekle Skudra, piebilzdama, ka ir „godīgs cilvēks”, beigās pateica, ka neredz Zēģeli savā komandā. Bet vienošanās - kā jau bija pieņemts pēc shēmas - tika uzmesta galdā uzreiz.
Savukārt personāla daļas vadītāju Maritu Krūmiņu atlaida tāpēc, ka viņa pieprasīja uzņēmuma jaunajai vadībai rīkoties likumīgi. „Man lika rakstīt paskaidrojumus par lietām, par kurām nebiju atbildīga. Teicu, ka to nedarīšu. Tā, protams, bija mana kļūda - nevajadzēja runāt pretim... Tad abas priekšnieces saprata, ka nekādi no manis netiks vaļā, un pateica, ka es esot... krāpusies. Ar atvaļinājumiem! Un lika man rakstīt paskaidrojumu... tikai es nezinu, par ko man vajadzēja rakstīt. Man bija sajūta: ja mani tūlīt neatlaidīs, es sajukšu prātā. Tas nebija izturams. Un tā mani atlaida „ar pantu”. Esmu vērsusies tiesā.”
Pilnīgi iespējams, ka uzņēmumu „Rīgas meži” kāda domubiedru grupa vēlas „izšeptēt”, bet to nebija iespējams izdarīt ar iepriekšējās RM vadības palīdzību. Ir Norupes kokzāģētava, kas ir tieši tik „ērta”, lai nonāktu kādas loģistikas firmas īpašumā. Nav izslēgts, ka arī Zaļā klase un briežu dārzs, kas ietilpst „Rīgas mežos”, ir jau privāti noskatīti objekti, bet uzņēmumu RM var saglabāt atsevišķu funkciju pildīšanai, piemēram, kopt Rīgas dārzus un parkus.
Taču Rīgas rātes kungi mežus nezin kādēļ neredz kā arvien augošu vērtību, kaut arī meži ir novērtēti 130 miljonu eiro apmērā. Turklāt esošajai Rīgas mežu vērtībai var pieskaitīt vēl kādus 30 miljonus eiro, kurus RM ir iemaksājuši Rīgas domes „kasē”, ekspluatējot mežus. Var, protams, pārdot mežus, kas atrodas ārpus pilsētas teritorijas, un tā būtu milzu nauda, taču, kā atceras Aivars Tauriņš, vicemērs Andris Ameriks savulaik kategoriski noliedza pat domāt par tādu variantu, jo - pilsētai meži ir piederējuši vienmēr, gadsimtiem, un tā tas paliks. Ja ir mežu īpašumi, tad ar tiem ir jāpelna.
Un ne tikai jāpelna. Mežs ir dažādu sociālo projektu sastāvdaļa. Arī Zaļā klase ir tāds sociālais projekts, ar kura palīdzību skolu jauniešiem parādīt un izstāstīt, kas ir mežs un ko tas mums var dot.
Taču „Rīgas meži” ir tik salds kumoss, ka vairs nav svarīgi - sociālie vai ne sociālie projekti, šo kumosu var gudri sadalīt, lai pietiek katram interesentam. Lai „Rīgas mežus” varētu sadalīt pa sastāvdaļām un vēlāk privatizēt, ir „jānoliek” iepriekšējie RM vadītāji, iestāstot sabiedrībai, ka viss, ko viņi darīja, bija slikti un nepareizi. Ļaunas mēles melš, ka ideoloģiskais bīdītājs „Rīgas mežu” pārdošanai esot Uģis Rotbergs, bijušais Pasaules dabas fonda Latvijas organizācijas direktors, tagad - RD deputāts (“Jaunā Vienotība”). Tagad viņš virza domu, ka Rīgas meži galvaspilsētai nav vajadzīgi kā ekonomiska vienība. Loģiski - kāpēc gan tāda „vienība” būtu jāapsaimnieko? Tas nav pilsētas uzdevums. Daffai, pārdodam!
Nav skaidrs, vai Rīgas mērs Staķis (“Attīstībai/Par”) līdz galam izprot šādas rīcības sekas, visticamāk - nē, jo viņš nav iedziļinājies uzņēmuma specifikā. Viņš „Rīgas mežus” apciemoja vien tad, kad kandidēja uz deputāta vietu iepriekšējās Rīgas domes vēlēšanās. Protams, balsis vajadzēja zvejot arī „Rīgas mežos”. Lai pēc pusgada, absolūti neiedziļinoties situācijā, pateiktu, ka „Rīgas mežos” viss ir slikti, jo to, lūk, noklačojusi „trauksmes cēlēja”.
Elga Zēģele stāsta, ka Mežaparkā bija plāns veidot skatu torni. Tika veikta iedzīvotāju aptauja, bija noslēdzies konkurss, šķita - tūdaļ sāksies būvniecība. „Taču šo projektu maksimāli ātri nogrāva Edmunds Cepurītis, un tagad viņš lepojas ar to, ka Mežaparkā skatu torņa nebūs,” stāsta Elga Zēģele. Toties ir iespēja, ka tāds tornis būs kādā citā Latvijas vietā. Patiešām, kāpēc Rīgai kaut kādu torni būvēt?
Torņa būvētāji būtu no Vācijas, un tādus objektus šie būvnieki realizējuši daudzviet pasaulē. Tā ir lēna, aptuveni kilometru gara uzeja līdz koku galotnēm, un šo uzeju var veikt arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. „Mežaparka tornī bija paredzēta pietura, no kuras lieliski varētu redzēt Dziesmu svētku estrādi, pietura, no kuras var redzēt Ķīšezeru, pietura, no kuras var redzēt Rīgas ostu,” teic Elga. Tā būtu izcila pievienotā vērtība šai Rīgas apkaimei. Bet Cepurītis uzskata, ka ir pārtraucis „nesaimnieciskumu Mežaparkā”.
Vairāki RM bijušie darbinieki domā, ka, Rīgas rātes kungiem noliedzot visu, kas tika darīts uzņēmumā „Rīgas meži” - mežistrāde, Zaļās klases veidošana, apsaimniekošana, tiks uzsvērts, ka nu ir jāmaina pilnīgi viss. Un, lai pilsētai ar to „visu” nebūtu jānodarbojas, mēs, Rīgas dome, to nodosim privātuzņēmējiem. Jo viņi, zināt, „visu” vienmēr izdarīs labāk nekā valsts vai pašvaldības uzņēmums.
Taču dziesma, patiesību sakot, nav par torņiem vai Zaļo klasi - tie ir tikai atsevišķi elementi labi noorganizētā nelietību ķēdē, kurā šos elementus iekļāvuši cilvēki ar pilnīgi skaidriem nodomiem, un to mērķis ir sadalīt perfekti funkcionējošu uzņēmumu, lai varētu to privatizēt. Šajā ķēdē līgani iekļaujas iepriekšējai vadībai lojālo darbinieku nomelnošana, kā arī melu un puspatiesību iesmērēšana medijiem.
Ja palūkojamies nākotnē, ar ko gan izcelsies esošais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis? Ar idiotiskiem stabiņiem, kas saurbti vēsturiskajā Rīgas bruģī, ar velojoslām, kas nu jau aizkrāsotas, ar Baltkrievijas karoga noraušanu hokeja čempionāta laikā, ar tukšvārdīgu dižošanos, ar neizbraucamām Rīgas ielām, mūžīgiem sastrēgumiem un nesalabotiem tiltiem. Bet solījumu bija tik daudz... Sevišķi spožs bija solījums neveikt nekādas izmaiņas „Rīgas mežu” darbinieku ikdienā. Varbūt abas valdes locekles pārcentās, pazemodamas un padzīdamas labus, godīgus darbiniekus?
Lai arī kā būtu, katrs nelietīgs nodarījums ikvienam kādreiz atnāk atpakaļ. Mārtiņš Staķis varēs lepoties ar savu bildi Rīgas mēru galerijā, taču diez vai viņa lepnuma objekts būs arī kāds sagrauts uzņēmums, ko kādreiz dēvēja par plaukstošu.
