„Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” ar šādiem vārdiem tēlnieks Kristaps Gulbis raksturoja savu ideju par pieminekli latviešu leģionāriem, kuri pēc kara beigām bija ieslodzīti Zedelgemas (Beļģija) karagūstekņu nometnē. Viņu bija gandrīz 12 000. Piemineklis ir atklāts 2018. gadā. Taču tagad pret to uzsākta netīra melu kampaņa...
Piemineklis latviešu leģionāriem mierīgi stāvēja Zedelgemā, nevienam netraucējot. Un tad pēkšņi kādā „pret antisemītismu” vērstā portālā kāds Ļevs Goļinkins iedrukāja paskvilu par latviešu leģionāriem, kuri it kā esot vainojami holokaustā. Savukārt žurnāls „Paris Match Belgique” publicēja rakstu par šo pieminekli, un šajā materiālā, protams, tika citēts arī holokausta biznesmenis, Simona Vīzentāla centra pārstāvis Jefrems Zurofs, kurš dziedāja savu tradicionālo dziesmiņu, proti, ka leģionāriem veltītais piemineklis zaimojot nacisma upuru piemiņu.
Kampaņai pret leģionāriem pievienojās arī Beļģijas kreisie politiķi, apgalvodami, ka Zedelgemas piemineklis „kurina naidu”. Šīm „antifašistu” aktivitātēm nav grūti atrast āža kāju: tā spraucas no Krievijas, kas nekad nekautrēsies izmantot Rietumu kreisi politiskos tirliņus, lai nozākātu Latviju.
Par Zedelgemas nometni ir rakstīts daudz, un tās traģika atklājas ik rindā. Par to savā grāmatā „Nenoslēgtais loks: Leģionāra stāsts” ir vēstījis arī Jānis Zemītis. Latviešiem pirms 1945./1946. gada ziemas, kas bija ļoti auksta, neizsniedza segas un drēbes. Krāsnis barakās iebūvēja tikai decembra vidū, bet segas izsniedza februārī. Pārtika bija slikta vai arī tās nebija vispār, un vācu karagūstekņi, kurus martā no amerikāņu pārvaldītas karagūstekņu nometnes pārvietoja uz Zedelgemu, brīnījās, kā latvieši varēja tik ilgi izdzīvot ar tik sliktu uzturu...
Latviešu leģionārus 1945. gada rudenī uz Zedelgemu cauri visai Beļģijai veda pa dzelzceļu, un viņus nekur neuzņēma kā labus draugus: neviens vietējais nemēģināja iedziļināties - šie svešinieki ir latvieši vai vācieši, viņi darījuši nelāgus darbus vai nav darījuši, viņi karojuši brīvprātīgi vai piespiedu kārtā - viņiem mugurā bija vācu armijas formastērpi. Tātad - ienaidnieki.
Pirmajā ešelonā, kas iebrauca Zedelgemā 1945. gada septembrī, bija 5686 latviešu leģionāri. Viņus izvietoja bijušajās armijas munīcijas noliktavās, aiz dzeloņdrāšu žogiem. Perimetru novēroja bruņoti sargi torņos. Latviešiem tika atņemts viss: kompasi, kartes, binokļi, fotoaparāti... Gūstekņus izvietoja sprostos (kā angļi teica: „cage” - būris, sprosts). Vēl viens ešelons uz nometni atveda latviešu leģionārus - kara invalīdus: bez rokām, bez kājām, daudzi bija arī akli... Barakas, kurās viņi tika izmitināti, dēvēja par „kaulu barakām”.
Tomēr daudzi nepadevās liktenim. Kāds invalīds, kuram sprādzienā bija norauta kāja, no malkas pagalēm izveidoja protēzi. Līdzjūtīgs angļu virsnieks viņam sagādāja protēžu siksnas, un vīrietis nostājās pats uz savām kājām... Taču kopumā apsargu attieksme bija nicinoša un aizskaroša. Nometni uzmanīja Beļģijas armijas kājnieku bataljonu karavīri, kuri uzskatīja - ieslodzītie ir SS divīzijas karavīri, tātad ienaidnieki. Ja kāds ieslodzītais, atgriežoties no darbiem ārpus nometnes, kaut kur bija pamanījies no vietējiem iedzīvotājiem izlūgties maizes gabaliņu, tas tika atņemts. Daudzi leģionāri pēc tam atminējās, ka tieši beļģu apsargi bijuši visnežēlīgākie.
Kaut arī ēdiens bija nekāds, kaut arī slimības pļāva leģionārus citu pēc cita, ieslodzītos varēja glābt tikai cerības uz nākotni, iezīmējot tās ar lietderīgām nodarbēm. Tā, piemēram, leģionāri arī šādos bezcerīgos apstākļos izveidoja metālapstrādes, kokapstrādes un pat dārzkopības pulciņus, notika dzejas priekšlasījumi, atjaunojās skautu kustība. Bija lūgšanu vakari, kuros ar sprediķiem uzstājās katoļu, luterāņu un baptistu mācītāji...
Leģionāri pat izveidoja vietējo Brīvības pieminekli, ko atklāja 18. novembrī. Pieminekļa autors Jānis Juškevičs tobrīd teica: „Mūsu pelēkie stāvi šodien kustas starp dzeloņstieplēm. Mūsu soļus robežo augsti žogi, bet mūsu sapņus un ilgas nespēj nekas robežot un saistīt. Tie lido cauri žogiem pāri zemēm un jūrām uz mīļo, tālo dzimteni. Mēs ticam, mēs zinām - nāks diena, kad mēs stāvēsim atkal pie lielā Brīvības pieminekļa mūsu dzimtenes sirdī - sirmajā Rīgā. Mēs stāvēsim ar ziediem rokā. Mēs atkal būsim brīvi brīvajā, jaunajā Latvijā.”
Leģionārus no Zedelgemas brīvlaida 1946. gada maijā. Bet ne Jānis Juškevičs, ne pārējie leģionāri, kuri bija palikuši dzīvi pēc nometnes, nevarēja zināt, ka līdz ar atjaunoto brīvvalsti nāks arī nožēlojama nebrīve: 2014. gada 14. martā ministru prezidente Laimdota Straujuma (V) pieprasīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Eināra Cilinska (Nacionālā apvienība) demisiju, jo pretēji valdības lēmumam viņš apņēmās doties pie Brīvības pieminekļa leģionāru atceres pasākumā 16. martā, uzsverot, ka tā rīkojas kā pilsonis. „Eiropa mūs nesapratīs,” gļēvi nostājoties melu un dezinformācijas pusē, pauda Straujuma. Šis nebija vienīgais „uzbrauciens” tiem valdības vai parlamenta pārstāvjiem, kuri uzdrošinājās pieminēt latviešu leģionārus.
Taču neviens nav atcēlis Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, ko 1998. gadā pieņēma tolaik vēl drosmīgā Saeima. Tā pamatoti un pamatīgi izskaidroja vēsturisko situāciju latviešu leģiona veidošanas laikā, kad vācu okupācijas vara veidoja šīs vienības. Tostarp deklarācijā bija skaidras norādes uz to, ka latviešu leģionāriem nav nekāda sakara ar vardarbību pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Un ļoti svarīgi, ka deklarācijā bija arī punkts, kas uzlika par pienākumu politiskās varas nesējiem rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.
Tieši šāds aizskārums patlaban notiek Beļģijā, Zedelgemā. Varneši lielākoties izliekas, ka neko neredz un nedzird, tādējādi pārkāpjot pašu dzimtās Saeimas pieņemto deklarāciju. „Koalīcijas” tā dēvētie konservatīvie spēki klusē kā zemi saēdušies, par liberālmarksistiem pat nerunāsim.
Tomēr ir daži politiķi, kuri ceļ trauksmi. Uz Zedelgemas pašvaldību, kas grasās likvidēt pieminekli latviešu leģionāriem, vēstuli ir nosūtījusi Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. „Ir redzams, ka vietējiem politiķiem ne tikai trūkst izpratnes par vēstures faktiem, bet uz viņiem tiek izdarīts “spiediens no malas”. Tādēļ vēstulē skaidrojam, ka latviešu leģionāri nacistiskās Vācijas spēkos tika mobilizēti pret pašu gribu un ir starptautiski atzīts, ka latviešu leģionam nav saistības ar nacistu noziegumiem pret cilvēci. Uzsveram arī to, ka tā bija padomju propaganda, kas radīja melus par to, ka mūsu leģionāri būtu pielīdzināmi nacistiem, un šo dezinformāciju joprojām aktīvi izplata Krievija, lai nomelnotu Latviju,” skaidro Inese Vaidere.
Latvijas Reģionu apvienības priekšsēdētājs Edvards Smiltēns aicina:
„Ir jāpieliek visas pūles, lai piemineklis paliktu savā vietā. Tam ir gan vēsturiska, gan mūsu cilvēku piemiņas, gan arī politiska nozīme. Pieļaut pieminekļa nojaukšanu nozīmē pieļaut, ka uzvar Latvijas tēlam bīstams vēstījums, kura sekas būs grūti labot pat ilgtermiņā. Ārlietu ministram tas jāapzinās un atbilstoši jārīkojas. Gribu arī teikt, ka neveiksmes gadījumā mūsu pienākums būtu šo pieminekli nogādāt Latvijā un uzstādīt kādā atbilstošā vietā mūsu galvaspilsētā.”
Arī Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas deputāti aicina ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (JV) nekavējoties risināt pieminekļa jautājumu ar Zedelgemas pašvaldību. ZZS aicina ārlietu ministru darīt visu iespējamo, tostarp iesniegt Beļģijai notu, kā arī turpināt skaidrot Latvijas vēstures aspektus Otrā pasaules kara notikumos. Jācer, ka Rinkēviča kungam būs tikpat daudz drosmes un zināšanu par latviešu leģionāriem, lai paceltu balsi pret vēsturiski politisko vandalismu, cik daudz viņam bija uzņēmības, noņemot Baltkrievijas padomju karogu un nomainot to pret vēsturisko brīvības karogu.
Iespējams, ka šajā gadījumā mūsu varnešu gļēvums būs tikpat tradicionāls kā ikdienā vērojamais, tāpēc cerības no viņiem sagaidīt adekvātu reakciju līdzinās nullei. Varbūt atgādināt, ka 2014. gadā Latvijas vēstniece Beļģijā Lelde Līce-Līcīte kopā ar Zedelgemas iedzīvotājiem, pašvaldības pārstāvjiem un tās birģermeistaru Patriku Arnū, Vācijas pilsētas Reilas delegāciju, kā arī Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem NATO un Eiropas Savienībā un latviešu diasporas pārstāvjiem svinīgā ceremonijā Zēdelgemā pieminēja Pirmajā un Otrajā pasaules karā bojāgājušos karavīrus. Toreiz gan neviens zurofs Zedelgemā nebļāva par „žīdu šāvējiem latviešu leģionāriem”, toreiz karavīri bija „tikai” karavīri...
Varnešu gļēvā klusēšana diemžēl var kļūt par pamatu tam, ka nebūs nepieciešami nekādi oficiāli vietējās - Zedelgemas - varas lēmumi, pietiks vien ar mērķtiecīgu pūļa satracināšanu, lai tas paņemtu bliežamos un dotos uz leģionāru pieminekli, lai to iznīcinātu. Rasistu un bandītu kustība „BlacLivesMatter” jau ir pierādījusi, ka plānprātiņu satracināšanai vajag pavisam nedaudz, un tad par upuriem krīt gan Kopenhāgenas Mazā nāriņa, jo tā, raugi, ir „nacistiskā zivs”, gan Vinstona Čērčila, gan Džordža Vašingtona pieminekļi.
Vai mūsu valsts augstie valdītāji beidzot pamodīsies no izlikšanās, ka „nekas jau nav noticis”, un piecelsies latviešu leģionāru un viņu piemiņas aizstāvībai? Vai arī - turpinās blisināt vientiesības pilnos redzokļus, sagaidot, kad politisku neliešu uzkacināts pūlis sadauzīs pieminekli, kas celts latviešu piemiņai? Šie jautājumi vistiešākajā veidā attiecas uz ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
***
P.S. Trešdien ap pulksten pieciem pēcpusdienā Edgars Rinkēvičs izplatīja paziņojumu „Par pieminekli latviešu karavīriem Zedelgemas pilsētā Beļģijā”
Ārlietu ministrijai ir labi zināms piemineklis Zedelgemas pilsētā Beļģijā, un ārlietu dienesta pārstāvji ir piedalījušies šīs piemiņas vietas atklāšanā. Latvijas vēstnieks Beļģijā ir sazinājies ar Zedelgemas pašvaldību un noskaidrojis radušos apstākļus, saņemdams apliecinājumu, ka pašlaik nekādas darbības ar pieminekļa plāksni netiks veiktas. Tāpat jāuzsver, ka Zedelgemas pašvaldībai nekad nav bijis nodoma demontēt pieminekli. Latvijas vēstnieks arī ir informējis Beļģijas Ārlietu ministriju par šo starpgadījumu un lūdzis līdzdalību šī jautājuma kārtošanā. Tāpat arī drīzumā tiek plānota vēstnieka vizīte Zedelgemā un tikšanās ar pašvaldības vadību. Latvijas diplomātiskais dienests jau trīsdesmit gadu neatlaidīgi turpina skaidrot Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus un atspēkot neskaitāmus apmelojumus, provokācijas un maldinošu informāciju, kas regulāri parādās ārvalstu medijos.
