„19% Latvijā izpīpēto cigarešu ir kontrabanda. Arī tie pasūtījuma slepkavas iebrauc caur Latvijas robežu, nosit advokātu ar dēli, nošauj futbolistu un atkal aizbrauc prom. Vai mūsu robeža ir caura kā siets?” – intervējot iekšlietu ministri Mariju Golubevu („Attīstībai/Par”), jautā kolēģis Imants Vīksne. „Šis ir tendenciozi uzdots jautājums,” atbild Golubeva, „nē, mūsu robeža nav caura kā siets.” Ar apzīmējumu „tendenciozi uzdots jautājums” parasti tiek ievadīta doma, ka vispār jau nav, ko atbildēt...
Intervija „Marija Golubeva. Iekšlietu ministre bez melu detektora” mums pastāsta daudz (interviju var izlasīt šeit). Nešaubīgi, ka jaunā ministre ir simpātiska, labi skolota un atturīga sieviete, bez centības kaut ko ātri sagraut un tikpat ātri uzsliet, kurai daudz vairāk piestāvētu izglītības un zinātnes ministres amats - atbilstoši viņas akadēmiskajai izglītībai un prāta virzībai. Taču mūsu neprognozējamā valdība ar tikpat savādo premjeru Krišjāni Kariņu (JV) priekšgalā izdomāja, ka, raugi, Marijas smukā kleita vairāk izceltos uz vīrišķīgu amata ietērpu nekā uz skolotāju nātna drāniņu fona...
„Atjaunotā Kariņa valdība”, protams, mūs vēl priecēs ar lēmumu brīnumiem, vēl jau mazliet vairāk nekā gads līdz Saeimas vēlēšanām, un malku pa to laiku var sacirst lielos daudzumos. Taču minētā intervija nekādus brīnumus neizsniedz, vien apliecina esošās varas tendenci, tā ir arī spoguļattēls partiju apvienībai, no kuras nāk Marija Golubeva.
„Attīstībai/Par” ir politpulciņš, kas strikti seko Eiropas liberālajām vērtībām, un, nedod, Dievs, kādam no tām norobežoties vai tās piemirst. Tas parādās arī intervijā. Ja ANO ir deklarējusi, ka pie mums valda rasisms, noziedzība, vardarbība, lauku bērni neiet skolā, invalīdiem un sievietēm liegta pieeja medicīnai, mazākumtautības tiek diskriminētas un notiek arī vardarbība ģimenē, tad Marija Golubeva skaidro, ka ir „ļoti svarīgi pamanīt arī valodas nianses (..)”, jo „te tiek norādīts uz dažām sistēmiskām problēmām, kas ir arī attīstītajām valstīm”.
Tiešām tās ir tikai valodas nianses, kad mūsu valsts tiek apvainota šādos noziegumos un pārkāpumos? Piekrist šiem apvainojumiem - tas ir vietējo liberāļu labais tonis? Labi, mazspējīgā ANO nav ES sastāvdaļa, taču abas dzied vienu dziesmu. Ja mūsu „sistēmiskās problēmas” ir vienādojamas ar mazattīstītu valstu problēmām, tad - ko nu vairs. Tad jāķeras klāt pie galvenās - pie „naida noziegumu” izskaušanas. Jo visi pārējie, kā smejies, ir labestības noziegumi. Tālab pēc Marijas Golubevas iniciatīvas izveidota darba grupa, lai apzinātu naida noziegumu problemātiku Latvijā, izvērtētu iespējamos šķēršļus naida noziegumu identificēšanā un atklāšanā, kā arī apzinātu iespējamos rīcības virzienus iekšlietu jomā.
Piedodiet, kādi vēl „naida noziegumi”? Tādi, kurus jums labpatīk tā nodēvēt, ja kāds ir iespēris, piedodiet, kādam gejam pa dibenu? Bet Rebenoka, Bunkus, Bezzubova slepkavība - tie ir labsirdības noziegumi? Tie jau ir atklāti? Vai tiešām ir daudz svarīgāk veidot bezjēdzīgas darba grupas, lai cīnītos ar mazākuma pseidoproblēmām un tērētu nodokļu maksātāju naudu - nevis lai pieliktu visus spēkus slepkavību atklāšanai?
Atparistu programmā gandrīz nekas nav lasāms par valsts iekšējo drošību. Taču iekšlietu sistēma, šķiet, ir kaut kādā veidā saistīta ar iekšējo drošību? Vai arī nav? Ministresprāt, svarīgi ir apkarot vardarbību ģimenē un uzlabot darba apstākļus policistiem un citu iekšlietu dienestu darbiniekiem. Svēta lieta, protams. Bet kā tad ar tām robežām? „Mēs gribam, lai Latvija ir Eiropas kodolā un lai Latvija pēc iespējas vairāk sadarbojas ar Eiropas kolēģiem tādu globālu izaicinājumu risināšanā, kurus vieni paši mēs nevaram atrisināt. Piemēram, migrācija,” stāsta ministre.
Jā, un tālāk? Patlaban no Baltkrievijas Lietuvā ienāk pulka robežpārkāpēju, būtībā - tie ir noziedznieki, arī mūsu valsts ir apdraudēta. Taču Golubeva saka: „Mums jābūt ļoti rūpīgiem vārdu izvēlē. Tas, ka notiek nelegālā migrācija no Baltkrievijas, tā ir taisnība. Lietuva par to ziņo. Bet to, ka tie visi ir noziedznieki, mēs nevaram apgalvot. Tie ir nelegālie robežas šķērsotāji.”
Izrādās, viņi var šķērsot robežu un tūdaļ pieprasīt patvērumu, tad viss ir, kā mēdz teikt, čikiniekā. Bet „noziedznieks viņš ir tikai tad, ja tiesa viņu ir atzinusi par noziedznieku”, teic ministre. Lūk, mums, nekompetentajiem vietējiem pāķiem, ir jāgaida tiesas lēmums attiecībā uz katru viesbandītu un pasaules blandoņu. Skaidrs, mēs nedrīkstam viņus appūst ar dihlofosu un pasūtīt cirst uz turieni, no kurienes tie nākuši. Jo, redziet, „arī mums sava artava, sava daļa tajā pasaules glābšanā jānes uz saviem pleciem”, teic ministre, spoži akcentējot atparistiem raksturīgo „velkamismu”.
Jācer, ka ministres visai vājā un dzimtās partijas ideoloģiskā kursa noteiktā izpratne par iekšlietām būs tieši tas šķērslis, lai kaut ko neatgriezeniski nesabojātu jau tā daudzcietušajā sistēmā. Tā ka liegums ērču atbaidīšanas nolūkā appūst „bēgļus” ar dihlofosu būtu vērtīgākais risinājums pasaules glābšanas epopejā, kas „jānes uz saviem pleciem”. Lai veicas arī citos glābšanas darbos!
