Skolēnu vecāki ir tumsoņas. Tieši tāds secinājums rodas, ja paklausās izglītības druvas arājas un ecētājas Ilgas Šuplinskas (JKP) izpaudumos par izglītības problēmām. Viņasprāt, pretošanās attālinātajam mācību procesam ir līdzīga situācijai, kāda bija vērojama pagājuša gadsimta 60. gados, cilvēkus mēģinot pārliecināt par elektrības nepieciešamību katrā mājā. Ar valsts līdzekļiem vien elektrifikācija neesot bijusi iespējama, tāpēc nācās pārliecināt iedzīvotājus, ka vajadzīgs arī viņu finansējums. Tādas prasības izraisījušas pretestību.
29. oktobrī Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijai, konkrēti - tās vadītājam Arvilam Ašeradenam (JV), ‒ tika nosūtīta vairāk nekā 60 izglītības darbinieku parakstīta vēstule par potenciālajiem riskiem, kas saistīti ar tā dēvēto „attālināto mācību” ieviešanu izglītības standartā. Skolu direktori un pedagogi tajā raksta: „Šā gada pavasarī notika pasaules mēroga bezprecedenta eksperiments izglītības jomā: bez metodoloģiska pamatojuma, bez atbilstošas sagatavošanās un bez tehniskā atbalsta skolotāji tika spiesti realizēt mācību procesu attālinātā režīmā.”
Vēstuli Saeimas komisija saņēma pirms balsojuma par likumprojektu „Par grozījumiem Izglītības likumā”. Pedagogu novērojumi būtu jāņem vērā, lemjot par attālināto mācību pielīdzināšanu pilnvērtīgām mācībām klātienē. Protams, neņemot vērā šo vēstuli, par likumprojektu tika nobalsots. Par situāciju ir sašutuši ne tikai skolotāji, bet arī vecāki.
Tomēr pedagogi uzskata: cīņa vēl nav galā. „Mums, izglītības darbiniekiem, jārunā par to, kas notiek skolās. Jo mēs esam iekšā, mēs redzam no iekšienes. Diemžēl par mums, pedagogiem, ir radīts iespaids, ka mēs esam tādi sagrabējuši vecīši, kuri neprot pat ieslēgt datoru. Bet mēs jau sen darbojamies tehnoloģijās. Tāpēc gribam pateikt, ka šobrīd fiziski nav iespējams nodrošināt to pašu izglītības kvalitāti attālināti, kāda ir bijusi klātienes mācībām,” teic Dina Šavlovska, Latvijas Universitātes docente. „Skolas uzdevums ir dot iespēju mācīties visiem bērniem, ne tikai tiem, kuru vecāki varēs apmaksāt privātskolotājus, ne tikai tiem, kuru vecāki spēs apmaksāt papildkursus, ne tikai tiem, kuru vecāki būs tik gudri, lai palīdzētu saviem bērniem saprast mācībpriekšmetu vielu,” uzskata Dina Šavlovska. Tomēr attālinātās mācības nedod tādu iespēju. Savukārt Izglītības ministrijas ieskatā attālinātās mācības ir klātienes izglītības procesa daļa. Nu, lielāku muļķību pateikt nevarēs pat muļķības konkursa uzvarētājs...
„Veicot attālināto mācīšanu, mums jānodrošina saziņa ar katru bērnu. Cik tas skolotājam izmaksās? Skolotāji taču vēlas bērnos ielikt zināšanas, bet cik stundu dienā ir jāstrādā skolotājiem, lai viņi sazinātos ar katru bērnu, lai pārbaudītu zināšanas? Kurš pilda mājasdarbus? Bērni? Vecāki? Privātskolotāji?” retoriski vaicā Šavlovska.
„Mūsu vēstule,” viņa teic, „ir par grozījumiem Izglītības likumā. Pamatizglītības mērķis - tas nav tikai dot zināšanas. Likumā ir ierakstīts: pirmkārt, bērnam jādod zināšanas, tātad tā ir mentālā attīstība, otrkārt, ir jāveic bērna socializēšana. Taču socializēšana bez skolas pazūd. Kā lai pilda likumu? Treškārt, fiziskā attīstība. Arī tās nav. Man ir divi bērni - 2. un 8. klases audzēkņi ‒, viņi sēž un sēž pie datora!”
Nav brīnums, ka skolās lielākoties valda haoss, un tāds pats valda arī mājās, jo katram jātiek galā, kā nu kurš prot. „Nav metodoloģijas, lai kvalitatīvi apmācītu attālināti. Tāpēc ir stress - gan pedagogos, gan skolēnos. Stress ietekmē cilvēku veselību un motivāciju strādāt attālināti. Nu, labi, nopirksim visiem datorus. Un tālāk? Daļa ģimeņu tos izmantos, daļa - iespējams, pārdos,” spriež Šavlovska, „turklāt fiziski nav iespējams iekļaut visu mācību saturu interakcijā, kurā viens skolēns kaut ko nesadzird, otram ir slikts interneta savienojums, trešais kaut ko palaidis garām...”
Arī Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka tā dēvētā digitālā plaisa ir daudz plašāka, nekā šķiet izglītības druvas čaklajiem uzraugiem: 21% skolēnu un 10% izglītības iestāžu ir grūtības ar attālinātā mācību procesa nodrošināšanu. Plus vēl aptuveni 20% ir „raustīgs” interneta pieslēgums. rodas stress un haoss, kas savukārt būtiski pazemina izglītības kvalitāti. Pret attālināto mācību pielīdzināšanu pilnvērtīgām klātienes mācībām iestājas arī Vecāku alianse: 63% aptaujāto vecāku atzinuši, ka ģimenes sastopas ar lielām grūtībām, mēģinot aprobēt attālināto mācību procesu, sevišķi - ja ģimenē ir vairāk nekā viens skolas vecuma bērns. Tomēr ministre - kā vienmēr - uz pedagogu un vecāku bažām reaģē ar cinisku augstprātību vai vienaldzību.
„Izglītība nav kaut kas tāds, kas ir uzreiz pamanāms. Mēs sekas redzēsim pēc tam. Mainīt neko mēs vairs nevarēsim. Bet mēs pazaudēsim veselu paaudzi. Un tas ir ļoti bīstami,” secina Dina Šavlovska. Bīstamība ir ne tikai zināšanu līmeņa pazemināšanā: padziļināsies arī sociālekonomiskā nevienlīdzība un emocionālā stāvokļa nestabilitāte, pasliktināsies skolēnu fiziskais stāvoklis un prasmes socializēties. Tas viss pēc laika var negatīvi ietekmēt valsts kopīgo stabilitāti.
Tostarp Izglītības ministrija nodarbojas ar apšaubāmām aktivitātēm, komandējot pedagogus atrast skolās „liekās” platības, kurās katrs audzēknis varētu izvietoties trīs kvadrātmetru laukumā. „Telpas blīvums” ir pie vainas, kā teica mūsu zintnieks Krišjānis Kariņš. Tātad telpa jāpaplašina, to izretinot. Ja kādas skolas vadība to nevarēs - piedošan’, mācieties pie datoriem mājās. Absurds ir mūsu dievs, ‒ tādam vajadzētu būt mūsu valdīkļu sauklim.
Bet, patiesību sakot, ikvienas valdības stulbumu var apturēt, ja vien pedagogi ir gatavi streikam - kārtīgam, visaptverošam, nopietnam un nepiekāpīgam streikam. Nepietika ar izglītības darbinieku arodbiedrības regulāro draudēšanu pieprasīt Šuplinskas demisiju. Nu tā beidzot pieprasīta. Ja neiet prom un nepilda jūsu prasības - streikojiet! Lai beidzot visiem top skaidrs, ka nevis vecāki un pedagogi ir tumsoņas, bet gan bezpalīdzīgie izglītības druvas uzraugi.
