Lai arī gandrīz visas pirmsvēlēšanu aptaujas uzrādīja ASV Republikāņu partijai nelabvēlīgus vidustermiņa vēlēšanu rezultātus, reālie rezultāti pārsteidza pat zvērīgākos ASV prezidenta Donalda Trampa nīdējus. Vienā vārdā: republikāņi piedzīvoja graujošu sagrāvi. Zaudēts ir vairākums ne tikai Pārstāvju palātā, kas tika visai droši prognozēts, bet arī pārliecinoši zaudēts vairākums Senātā.
Tas nozīmē, ka Trampa Republikāņu partija ir zaudējusi vairākumu abās Kongresa palātās. Tas nozīmē, ka caur Kongresu neizdosies vairs izdabūt nevienu republikāņu virzītu likumprojektu, tāpat vairs nevarēs bloķēt sev netīkamus likumprojektus. Senāts vairs neapstiprinās Trampa virzītos kandidātus uz brīvajām amatpersonu un tiesnešu vietām. Kongress nekavējoties sāks izmeklēt tās Trampa darbības, kuras radījušas aizdomas par prezidentūras ļaunprātīgu izmantošanu savtīgos nolūkos, un varēs izsaukt jebkuru personu uz noklausīšanos (nopratināšanu).
Kas ir šī smagā zaudējuma pamatā? Trampisms (lai ko arī mēs ar šo jēdzienu domātu) acīmredzami ir sevi izsmēlis. Pats Tramps no šī zaudējuma strikti norobežojas. Telefonsarunā ar sev labvēlīgo telekanālu “Fox News” viņš vēlēšanu rezultātus komentēja kā ikdienišķu notikumu: “Apsveicu demokrātus. Viņi ir labi pastrādājuši. Taču es to neuztveru kā triecienu man. Mums ir bijuši labākie divi gadi prezidentūras vēsturē.” Demokrāti uz Trampa nevērību atbild ar neslēptiem draudiem: “Donij, sāc meklēt advokātu!”
Tramps, protams, var uzskatīt, ka vēlēšanas nav bijušas “par viņu” (ja mans uzvārds būtu vēlēšanu biļetenos, tad mēs būtu pārliecinoši uzvarējuši, viņš atkārto), bet patiesībā trieciens ir bijis iznīcinošs tieši tām politiskajām pozīcijām, kuras Tramps iemieso. Šīs politiskās transformācijas labi redzamas tādā tradicionālā republikāņu pavalstī kā Teksasa. Teksasas piemērs spilgti izgaismo Trampa politiskās ēras būtību un tās strukturālo vājumu.
Teksasa ilgus gadus ir bijis izteikts sarkanais (republikāņu krāsa) štats. Tur stabili saimniekoja republikāņi: gubernators Gregs Ebots (kopš 2015. gada) un visu cienīts senators Džons Kornins. Pēdējais Senātā pārstāvēja republikāņus jau vairāk nekā divdesmit gadus, kopš 2002. gada. Taču Kornins, būdams vecā kaluma republikānis ar saviem principiem un pašcieņu, nebija gatavs visā un visur bez ierunām pakļauties Trampa iegribām. Politiķiem “ar pārliecību” Trampa ērā vairs nebija vietas.
Tāpēc Republikāņu partijas priekšvēlēšanās Tramps Kornina vietā atbalstīja citu kandidātu, sev pilnībā lojālo bijušo Teksasas ģenerālprokuroru Kenu Pakstonu. Tas, ka Pakstons pat republikāņu vidū tika uzskatīts par personu ar stipri apšaubāmu reputāciju (viņa paša partija korupcijas skandālu dēļ pret viņu savulaik bija ierosinājusi impīčmenta procedūru), Trampa acīs bija drīzāk pluss nekā trūkums. Jo vairāk kādam blusu kažokā, jo vairāk viņš atkarīgs no Trampa un viņa sponsoriem. Tātad pakļāvīgāks.
Demokrāti mazpievilcīgajam Pakstonam pretī izvirzīja 37 gadus veco (pēc izskata grūti dot vairāk nekā 30) reliģisko sociālistu Džeimsu Talariko, kurš iemiesoja pavisam cita tipa, var pat teikt - cita laikmeta politiķi. Gados jauns sludinātājs, kura sprediķos citāti no Bībeles gluži organiski skanēja līdzās tēzēm no Marksa un Engelsa sacerējumiem. Sociālists konservatīvajā Teksasā? Vai tas pirms Trampa vispār būtu iespējams?
Sabiedrības biedēšanai ar “komunistu” Talariko republikāņi ieguldīja gandrīz pusmiljardu dolāru. Pārsvarā tā bija Īlona Maska nauda, kurš šajās vēlēšanās iztērēja 474 miljonus ASV dolāru. Rezultāts graujošs. Talariko - 55%, Pakstons - 43%.
Novērotāji, tai skaitā republikāņu atbalstītāji, ir pilnīgi pārliecināti, ka “cienījamais džentlmenis” Kornins būtu viegli uzvarējis Talariko, bet Trampa laikos “cienījami džentlmeņi” tiek sūtīti pensijā. Viņu vietā Tramps, kurš jau 2024. gadā bija pilnībā privatizējis Republikāņu partiju, partijā patur tikai sev 100% lojālus politiķus.
Otrdien notikušās vēlēšanas apliecināja, ka šī politiskā pieeja ir bankrotējusi. Trampa reakcija uz šo zaudējumu - tas uz mani neattiecas, šie ir labākie prezidentūras gadi ASV vēsturē - liecina par acīmredzami neadekvātu situācijas uztveri.
Tagad daudz ko noteiks pārējo partijas biedru reakcija. Līdz šim mazākā nepaklausība Trampam republikāņu politiķim maksāja “izraidīšanu no baznīcas” ar sekojošu politisku aizmirstību (sk. Džona Kornina likteni), taču šīs vēlēšanas daudziem parādīja, ka Trampa “atbalsts” ne vienmēr ir politiski izdevīgs. Bieži vien tas ir drīzāk akmens pie kājas, nevis glābšanas riņķis.
Tajā pašā Teksasā gubernatora amatu zaudēja ilggadējais republikāņu gubernators Ebots, kuru pieveica latīņamerikāņu izcelsmes demokrātu partijas pārstāve Džīna Hinohosa. Var jau šos zaudējumus Teksasā norakstīt uz arvien pieaugošu latīņamerikāņu izcelsmes vēlētāju skaitu, taču pirms diviem gadiem Tramps Teksasā uzvarēja ar 13,7% (56,2% pret 42,5%). Divu gadu laikā nekādas milzīgās demogrāfiskās pārmaiņas nenotika. 2022. gada gubernatora vēlēšanās Ebots uzvarēja toreiz samērā populāro demokrātu pārstāvi Beto O’Rurku ar 10,9% (54,6% pret 43,7%). Tagad Ebots zaudēja Hinohosai 45,6% pret 52,9%. Republikāņi Teksasā zaudēja arī citus amatus - vicegubernatora, ģenerālprokurora un valsts kontroliera amatus.
Ja Teksasas piemērs kādam liekas nepārliecinošs, tad demokrāta Adama Hamiltona uzvara Senāta vēlēšanās Kanzasā ir patiesi vēsturiska. Pēdējo reizi šajā ultrakonservatīvajā štatā Senāta vēlēšanās demokrātu pārstāvis bija uzvarējis 1932. gadā.
ASV vēlētāju vilšanās trampismā ir acīmredzama. Priekšplānā izvirzās jautājums - kā uz šo katastrofālo sagrāvi reaģēs partija? Nevar izslēgt, ka partijā var ne tikai nostiprināties pozīcija - karalis ir kails, bet šo pozīciju partijas biedri var arī sākt izteikt skaļi, nebaidoties no nevēlamām sekām. Ja Republikāņu partija aizietu pa šo ceļu, tad palielinātos izredzes uz sekmīgu Trampa atstādināšanu no amata (impīčmentu).
Parasti šādu notikumu attīstību scenāriju uzskata par maz ticamu, jo Senātā demokrāti nevar nodrošināt nepieciešamās 2/3 senatoru balsu. Taču jau tagad demokrāti draud ar ļoti rūpīgu Trampa agrākās darbības izmeklēšanu. Runa ir nevis par zināmā mērā formālu izmeklēšanu kā iepriekšējās impīčmenta procedūrās, bet gan patiesi detalizētu ikdienas izmeklēšanu
Kongresā ar tiešajām TV translācijām no noklausīšanās procesa. Tiek pieļauts, ka pierādījumu smagums var būt tik liels, ka republikāņu senatoriem var kļūt politiski neizdevīgi aizstāvēt savu kriminālos nodarījumos apsūdzēto “klibo pīli”.
Šāds scenārijs gan ir tikai viens no iespējamajiem. Par ticamāku tiek atzīts, ka Tramps turpinās savu ierasto taktiku - nereaģēt ne uz kādiem sev netīkamiem signāliem un darboties kā līdz šim - ne ar ko nerēķinoties un apstrīdot visu, kas neiekļaujas viņa politiskajā redzējumā.
Šādā gadījumā pastāv risks, ka saasināsies Trampa attiecības ar Eiropu, jo ārpolitika un aizsardzības joma ir tās sfēras, kuras ir ASV prezidenta prerogatīva. Šajos jautājumos viņam tikpat kā nevajag nekādu Kongresa atbalstu un viņam ir samērā brīvas rokas. Lietojot vārdus “tikpat kā” un “samērā”, ar to saprotam - lai cik brīvas būtu Trampa rokas, viņš tomēr nedzīvo vakuumā. Līdz ar to grūti iedomāties, ka Tramps pēc šī smagā zaudējuma vēlēšanās aizietu vēl tālāk savā “mīlestībā” pret Putinu un citiem autokrātiem. Būtu tā kā jāsaprot, ka amerikāņu sabiedrība šo “mīlināšanos” ar diktatoriem nesaprot.
Trampa iespējas ir ierobežotas, un šo vēlēšanu rezultāti šīs iespējas vēl vairāk sašaurina. Kā ironizē amerikāņu asprāši: Tramps gribēja nomainīt valdošo režīmu Irānā, bet nomainīja vienīgi varu Teksasā. Sev par sliktu.
Kā šīs Trampa atbalstīto kandidatūru neveiksmes atspoguļosies Latvijas un Eiropas politikā? Galvenā šo vēlēšanu atziņa: politiskais cinisms (maigi izsakoties) ilgtermiņā nestrādā. Ar nekaunīgu pašpārliecinātību var gūt īslaicīgus panākumus, bet šis pārspīlētais egoisms, nerēķināšanās ar citiem agri vai vēlu dod bumeranga atsitienu.
Pārtulkojot to politiskajā terminoloģijā: populisms (vienalga, ko katrs ar šo vārdu saprot) sevi ātri izsmeļ. Ja apakšā nav īstas politikas, reālu darbu un vispāratzītu ētiski morālo principu, tad primitīvā ideja - vienkārši risinājumi sarežģītiem uzdevumiem - varbūt nospēlē īstermiņā, bet agri vai vēlu noved pie politiskā bankrota.
Republikāņu zaudējums ASV vēlēšanās dod signālu visām tām Eiropas partijām, kas savu politiku bāzējušas uz trampisma idejām. Tas ir, prioritāri cenšoties uzrunāt mazprasīgos, nekritiskos vēlētājus. Mēģinājumi līdzināties Trampam politiski vairs neatmaksājas. Tramps pats ar savu neadekvāto politisko uzvedību ir savu politisko tēlu sabojājis. Kopumā var pieņemt, ka pamazām pasaules politikā atjaunojas normālība tās tradicionālajā izpratnē. Cita lieta, ka gandrīz visām valstīm vismaz vienu reizi “trampismam” jāiziet cauri pašām.
