Nedēļas nogale Polijā bija vētraina. Piektdienas pēcpusdienā Polijas premjerministrs Donalds Tusks centās atrisināt ieilgušo Konstitucionālā tribunāla (tiesas) krīzi, kura savā dziļākajā būtībā iezīmē ne tik daudz Polijas tiesu varas krīzi, cik Polijas sabiedrības dziļo sašķeltību. Divu Poliju esamību, kuras ne tikai viena otru nesaprot, bet pat aktīvi cīnās viena pret otru.
Polijas politiskā dzīve pēdējos 20 gados (vai pat vēl ilgāk) riņķo ap divu galveno politisko spēku (bloku) pretstāvi. Vienu bloku vada labēji centriskā (liberālā) partija “Pilsoniskā platforma” ar Donaldu Tusku priekšgalā, otru - tāda pati labēji centriska (tikai konservatīvā) partija “Tiesības un taisnīgums” (PiS) Jaroslava Kačinska vadībā.
Abas šīs partijas un ap tām izveidojušies bloki cīnās savā starpā uz “dzīvību un nāvi”, lai gan abas par saviem lielākajiem ienaidniekiem uzskata Krieviju un Putinu. Tas, ka abi šie bloki neieredz ne tika viens otru, bet arī abi kopā Putinu, nav mazsvarīgi. Īpaši ja vēlamies mest kaut kādas laipas uz Latvijas politiku un mūsu skatījumu uz šo konfrontāciju.
Daži autoritatīvi analītiķi (Vitālijs Portņikovs) norāda uz šīs sašķeltības vēsturiskajām saknēm, aizrokoties līdz feldmaršala Juzefa Pilsudska laikiem un vēl tālāk līdz Polijas Eiropā senākajai un demokrātiskākajai konstitūcijai. Nav pamata apšaubīt šos vēsturiskos cēloņus, taču pretrunu cēloņu netrūkst arī mūsdienās.
Kas īsti notika piektdien pēcpusdienā? Izmantojot to, ka Polijas prezidents Karols Navrockis (pārstāv konservatīvo bloku) bija devies vizītē uz Senegālu, notika apvērsums Konstitucionālā tribunāla (KT) vadībā. Tā kā šī KT vadības maiņa notika ar spēka struktūru palīdzību, iesaistoties premjerministram Tuskam (liberālais bloks), atsevišķi Polijas politiķi notiekošo nodēvēja par “valsts apvērsumu”, lai gan nekāda valsts augstāko amatpersonu maiņa nenotika. KT tiesnese Anna Korvina-Petrovska atstādināja no amata līdzšinējo tribunāla priekšsēdētāju Bogdanu Svenčkovski un pārņēma KT savā kontrolē.
Var jautāt, kāpēc šādas amata maiņas aprakstam jālieto frāzes: “izmantojot to, ka prezidents bija devies ārpus valsts”, “ar spēka struktūru palīdzību”, “iesaistoties premjerministram”. Vai tad šādai vadības nomaiņai nepietiek ar parastām, attiecīgas struktūras statūtos precīzi aprakstītām procedūrām? Diemžēl jau pieminētās sašķeltības dēļ nepietiek, jo katra puse statūtos un reglamentos izlasa tikai to, kas tai ir izdevīgi.
Kāda ir šī konflikta priekšvēsture? Polijas KT ir 15 tiesneši, kurus ievēlē Seims uz deviņu gadu termiņu bez tiesībām kandidēt atkārtoti. KT šajā pretstāvē tika ierauts 2015. gadā, kad pirms kārtējām oktobrī paredzētajām parlamenta vēlēšanām aizejošā Seima liberālais vairākums, apzinoties, ka var zaudēt varu, steidzamības kārtā pieņēma jaunu KT likumu un ievēlēja piecus tribunāla tiesnešus. Problēma bija tā, ka triju tiesnešu pilnvaras beidzās vēl vecā parlamenta darbības laikā, bet divu tiesnešu pilnvaras beidzās tikai pēc jaunā parlamenta sanākšanas. Līdz ar to sanāca, ka trīs tiesneši ievēlēti it kā likumīgi, bet divi ievēlēti nelikumīgi (priekšlaicīgi).
Kad 2015. gada vēlēšanās uzvarēja PiS, partija izlēma nevis vienkārši labot savu politisko pretinieku kļūdu par šiem diviem “nelikumīgajiem” tiesnešiem, bet gan par neleģitīmiem atzīt visus piecus iepriekš ievēlētos tiesnešus. Seims viņu vietā ievēlēja piecus jaunus PiS atbalstītus tiesnešus. Toreizējais (konservatīvais) prezidents Andžejs Duda šo jauno tiesnešu zvērestu steidzamā kārtā pieņēma nakts vidū, lai viņi formāli stātos amatā, pirms vecais tribunāla sastāvs paspētu šo tiesnešu ievēlēšanas leģitimitāti apstrīdēt.
Tomēr “vecais” tribunāls 2015. gada 3. decembrī vēl centās kaut ko saglābt un atzina, ka iepriekšējā Seima rīcība bijusi nelikumīga attiecībā uz diviem tiesnešiem, bet likumīga pret pārējiem trijiem. Ja šis kompromiss būtu pieņemts, tad prezidentam būtu jāpieņem zvērests no trim liberāļu valdīšanas laikā izraudzītajiem tiesnešiem, savukārt PiS būtu tiesības ievēlēt atlikušos divus.
Diemžēl jau 2015. gadā nekādi kompromisi vairs nebija dienas kārtībā. PiS un prezidents Duda šo KT spriedumu atteicās pildīt, un trīs PiS ievēlētie kandidāti, kas ieņēma iepriekšējā Seima likumīgi ievēlēto tiesnešu vietas, ieguva juridisko un politisko apzīmējumu “dubulttiesneši”. No tā brīža KT Polijā vairs netiek uzskatīts kā neitrāls, virs politiskā lauka stāvošs arbitrs, bet gan pats kļuvis par cīņas lauku, kurā nemitīgi notiek politiskās “virves vilkšanas” sacensības.
Šā gada martā Seima valdošais (liberālais) vairākums ievēlēja sešus jaunus KT tiesnešus, bet no šiem sešiem Navrockis uz prezidenta pili dot tiesneša zvērestu uzaicināja tikai divus. Vēlāk, vasarā, prezidents pieņēma vēl viena tiesneša zvērestu, bet rudenī atkal atteicās pieņemt īsi pirms tam cita ievēlētā tiesneša zvērestu.
Šo prezidenta spēlīšu (vienus pieņem, citus ne) rezultātā sanāca, ka pieci Polijas Seima ievēlēti KT tiesneši zvērestu deva nevis prezidentam Navrockim, bet gan Seimam. Līdzšinējais tribunāla priekšsēdētājs Svenčkovskis šo piecnieku par likumīgiem KT tiesnešiem neatzina un viņus pie darba nepielaida. Jāatzīmē, ka pret pašu Svenčkovski un viņa vietnieku Bartolomeju Sohaņski Polijas Ģenerālprokuratūra ir ierosinājusi kriminālprocesus par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un to ļaunprātīgu izmantošanu.
Šādā situācijā KT tiesnese Anna Korvina-Petrovska, izmantojot juridiski neviennozīmīgus argumentus (katra puse tos vērtē sev labvēlīgi), piektdien, šā gada 30. oktobrī, atstādināja veco KT vadību no amata un pati pārņēma šo vadību, pamatojoties uz likuma normu, kas paredz: ja KT priekšsēdētājs un viņa vietnieks nespēj pildīt amata pienākumus, tad KT vadību automātiski pārņem tas tiesnesis, kuram ir visilgākais tiesneša un profesionālais stāžs. Šajā gadījumā tā bija Korvina-Petrovska, kurai ir gandrīz 30 gadu profesionālā darba pieredze.
Jau piektdienas vakarā publiskajā telpā izskanēja skaļi izteikumi par “valsts apvērsumu”, kas, protams, ir acīmredzams pārspīlējums. Gan premjerministrs Tusks, gan steidzīgi virs Spānijas savu lidmašīnu atpakaļ uz Poliju pagriezušais prezidents Navrockis ir palikuši savos amatos. Tomēr jāatzīst, ka zināms spēku līdzsvars ir izjaukts.
Polija ir parlamentārā republika. Valsts pārvaldes sviras ir premjerministra rokās. Taču pašreizējais prezidents Navrockis pat nedomā samierināties ar otršķirīgu lomu valsts politiskajā sistēmā. Viņš aktīvi izmanto veto tiesības, lai apturētu Tuska un “Pilsoniskās platformas” iniciatīvas. Lai šo veto pārvarētu, Seimam jānobalso ar 3/5 balsu (60%). Tuskam šo balsu nav, kā rezultātā krājas arvien lielāka pieņemtu, bet spēkā nestājušos likumu kaudzīte. Normāls likumdošanas darbs faktiski ir paralizēts.
Tiek uzskatīts, ka visa šī jezga ap KT ir tikai prelūdija, gatavošanās izšķirošajai kaujai, kas paredzēta nākamā gada rudenī paredzētajās vēlēšanās. Jau tagad Navrockis atklāti torpedē Tuska valdības darbību. Mērķis ir panākt, lai PiS atgrieztos pie varas, bet Tuska “Pilsoniskā platforma” ciestu sakāvi.
Arī šo incidentu prezidents centies maksimāli izmantot savā labā. Viņš demonstratīvi Spānijas gaisa telpā pagrieza savu lidmašīnu, lai nakts vidū atgrieztos Varšavā un personīgi, lietojot fizisku spēku, ielauztos tribunāla ēkā. Tādējādi sevi cenšoties parādīt kā apņēmīgu, spēcīgu, bezkompromisa politiķi.
Polijas lietu pazinēji norāda, ka Navrockis acīmredzami cenšas pirms parlamenta vēlēšanām kļūt par labējā spārna līderi (pabīdot malā Kačinski un citus). Notikumi pie tribunāla ēkas novērotāju ieskatā esot būtiski palielinājuši viņa izredzes uz šo statusu.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie notikumi jau izraisījuši zināmu labējo spēku konsolidāciju. Līdz pat pēdējam Polijas labējo aprindās valdīja nesaskaņas un savstarpēja greizsirdība - šodien, vismaz saistībā ar KT, visi iestājas vienotā frontē. Sākot no bijušā premjerministra Mateuša Moravecka partijas “Attīstība Plus” labējiem centristiem līdz pat Gžegoža Brauna galēji labējai “Polijas Kroņa konfederācijai”.
Nākamgad paredzētās Polijas vēlēšanas būs Eiropai ārkārtīgi svarīgas. Ja jaunajā Seimā balsu vairākumu iegūs konservatīvais bloks, tad visa vara valstī nonāks šo spēku rokās. Galvenais satraukums Polijas kaimiņiem, tai skaitā latviešiem, ir nevis par šī bloka konservatīvo, nacionālistisko pasaules redzējumu, bet gan par tā neslēpto eiroskepticismu un līdz ar to lielāku dvēselisko tuvību ar Putina Krieviju.
Kā jau minēju, Polijā nevieni spēki vēsturisko apstākļu dēļ nav nekādi lielie Krievijas un Putina draugi, taču te parādās savas nianses. Vairākos virzienos. Gan attieksmē pret palīdzību un atbalstu Ukrainai, gan attieksmē pret Eiropas vienotību, gan attieksmē pret savstarpējo solidaritāti. Šajā blokā prevalē idejas par atbalsta mazināšanu Ukrainai (tur it kā vērojamo pretpolisko aktivitāšu dēļ), aktīvs eiroskepticisms (līdz pat izstāšanās no ES) un idejas “katrs pats par sevi” (Polija pirmajā vietā) popularizēšana. Tāpat bažas rada neslēptā brāļošanās ar tiem spēkiem, kuri ir tuvi Krievijai un Putinam (Vācijas “AfD”, Naidžela Farāža “Reformu partija” Apvienotajā Karalistē, Francijas Lepēnas partija un tamlīdzīgi spēki).
No Latvijas puses raugoties, mums sadarbība ar Polijas liberālajiem spēkiem būtu vieglāk realizējama kaut vai tāpēc, ka konservatīvajā blokā prevalē poļu nacionālisti, kuri Poliju redz kā lielvalsti. Latvija šiem poļu nosacītajiem šovinistiem ir “lielums” (vai drīzāk “mazums”), ar kuru nav vērts rēķināties.
Ja mērķi sakrīt, tad labi, bet ja ne, tadtādas sīkas vienības kā Latvija nav jēgas iekļaut savos “dižajos” plānos. Polijas konservatīvie spēki objektīvi darbojas Eiropas dezintegrācijas virzienā, bet tas Latvijai būtu pēdējais, uz ko tiekties un ko atbalstīt, jo tiklīdz pasaulē uzvar princips - katrs pats par sevi, tā Latvijai iestājas grūti laiki. Maigi sakot.
