Lai ko mēs teiktu par Latvijas vēsturi, kultūru un mūsu nacionālo savdabību, Latvijā nav gandrīz neviena pasaulslavena muzeja, kā, piemēram, Luvra Parīzē. Pie mūsu Nacionālā mākslas muzeja Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā, uz kāpnēm nestāv gara cilvēku rinda, kuri gatavi maksāt brangu naudu, lai redzētu Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un citu mūsu mākslas dižgaru šedevrus. Arī ne pie Rotko muzeja Daugavpilī.
Ko ar to gribu teikt? Latvijas muzeji nav domāti naudas pelnīšanai. To funkcijas ir gluži citas. Latvijas muzeji ir izglītojošie centri, kuru mērķis ir iepazīstināt apmeklētājus ar latviešu tautas kultūru, vēsturi, dažādiem tās sasniegumiem. Šie izglītojošie centri pilda tādu pašu funkciju kā Latvijas Nacionālā bibliotēka - būt par civilizētas valsts izglītojošās infrastruktūras nesošo konstrukciju. Tās centrālo elementu.
Visā šajā konstrukcijā ir viena pavisam sīka detaļa. Ieejas maksa muzejos bērniem un jauniešiem. Pagājušā gada nogalē Saeima pieņēma grozījumus Muzeju likumā, ļaujot valsts muzeju direktoriem pašiem apstiprināt biļešu cenas, bet bērniem tā arī netika dota iespēja tos apmeklēt bez maksas. Šī neapšaubāmā nolaidība ir gandrīz vai neizskaidrojama, lai gan patiesībā skaidrojums ir pagalam vienkāršs. Diemžēl skumjš.
Jebkuram likumprojektam nāk līdzi anotācija, kurā ir atsevišķa sadaļa: “ietekme uz budžetu”. Ja likumdevēji noteiktu bērniem ieeju muzejos par brīvu, tad tas varētu atspoguļoties šo muzeju finansējumā. Līdz ar to šī obligātā “ietekme uz budžetu” parādītos ar negatīvu zīmi. Summas varbūt būtu pavisam niecīgas, bet tāpat uzreiz parādītos tradicionālais: no kurienes ņemsim naudu? Kam atņemsim?
Jāatzīmē, ka īdēšana par to, kur ņemsim naudu kultūrai, ir raksturīga valstīm, kuras vēl nav apzinājušās kultūras nozīmi savā sabiedriskajā dzīvē. ASV pieeja - viss maksā tik, cik tas maksā - šeit nav labs piemērs, jo Amerika ir valsts ar pavisam citu mērogu, citu vēsturi un ne velti agrāk tika saukta par “jauno pasauli”. Tikmēr mūsu “vecā pasaule” ir būvēta uz Eiropas nāciju seno, tradicionālo kultūru pamatiem.
Var jau nihilistiski teikt: ja jau šī “tradicionālā kultūra” nespēj bez valsts atbalsta izdzīvot, tad tā neko nav arī vērta. Par laimi, šāda pieeja Latvijā nav populāra. Latviešu sabiedrība kopumā lieliski apzinās mūsu nacionālās identitātes saglabāšanas un uzturēšanas nozīmi. Tāpēc jo dīvaināka ir šī loģika: mēģināsim izsist kādu eiriķīti no visiem un visur, ieskaitot no bērniem, lai tikai būtu mazāks “fiskālais slogs”.
Gadu desmitiem dažādos locījumos tiek skandēts demogrāfijas vārds, kas iet roku rokā ar atzinumu: cilvēki ar bērniem ir pakļauti vislielākajam nabadzības riskam. Manuprāt, lielāku netaisnību vai ciniskāku muļķību kā prasīt no bērnu vecākiem ieejas maksu par muzeja apmeklējumu ir grūti iedomāties. Drīzāk būtu jābūt otrādi. Ar kaut kādiem labumiem būtu jācenšas ieinteresēt bērnus nākt uz muzeju. Kaut vai lai cilvēkus jau no mazotnes pieradinātu pie mākslas, pie kultūras. Citādi izaug cilvēki, kuri jūtas kā zivis ūdenī makdonaldā, bet no muzeju vai citu mākslas un kultūras iestāžu apmeklēšanas burtiski baidās kā no kaut kā pavisam sveša, nezināma un biedējoša.
Ja tomēr bez naudas nekādi, tad par kādām summām ir runa? Cik daudz naudas valsts budžets “zaudētu”, ja bērni Latvijas muzejos varētu ieiet brīvi bez biļetes? Tie ir daži simti tūkstošu eiro gadā visā valstī. Tas ir viens “salātu” pētījums - 299 999 eiro. Par ko mēs vispār runājam?
Var jau, protams, uzskatīt, ka esam tādi nabagi, ka jāprasa nauda arī no bērniem, bet varbūt tomēr labāk ņemt piemēru no vecās, labās Anglijas (Apvienotās Karalistes), kur jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem tika pieņemts principiāls lēmums: ieeja nacionālajos muzejos ir bez maksas visiem.
Pats vienmēr, esot Londonā, šo iespēju ar prieku izmantoju. Nezinu, cik šī brīvā pieeja kultūras, zinātnes, dabas mantojumam ir ekonomiski pamatota, bet tas, ka Londona necenšas no saviem intelektuālajiem dārgumiem izspiest kādu tūlītēju materiālo labumu, vismaz manās acīs izraisa lielu cieņu. Uzreiz parādās attīstītas civilizācijas sajūta. Izglītībai, kultūrai, mākslai un zinātnei tiek ierādīta viscienījamākā vieta, nevis tās tiek uztvertas kā līdzeklis naudas iekasēšanai. Kā kādā atrakcijā (piemēram, panorāmas ratā “Londonas acs”).
Pat negribu rēķināt, cik ģimenei ar bērniem, īpaši no provinces, izmaksā muzeja apmeklējums. Tam absolūti nav nekādas nozīmes, jo prasīt naudu par bērnu muzeja apmeklējumu 21. gadsimtā civilizētā valstī ir vienkārši apkaunojums. Neatkarīgi no summas. Tāpat negribu moralizēt par to, kāpēc dažiem tā arī nav izveidojusies un nekad neizveidosies interese par mākslu, kultūru vai vēsturi.
Visticamāk, ja tu neesi bijis muzejā bērnībā, tad diez vai tur iegriezīsies pieaugušā vecumā. Cilvēks būs vienkārši izaudzis bez mazākās vajadzības pēc kultūras. Var būt vēl sliktāk. Var izaugt ar dziļu naidu, ar riebumu pret kultūru kā kaut ko svešu un atgrūdošu. Izaugt ar pārliecību, ka kultūra ir domāta tikai liekulīgiem snobiem, kas tādā veidā demonstrē savu iedomāto pārākumu. Tāpēc stilīgi ir būt pret kultūru, slavinot prastumu. Pasaulē šādu piemēru netrūkst.
Atgriežoties pie muzeju ieejas maksas jautājuma, es pat rosinātu iet tālāk. Atcelt ieejas maksu ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Cenšoties iekasēt pēc iespējas vairāk no mākslas, no kultūras, mēs riskējam nākotnē maksāt vēl lielāku cenu par prastumu, nepieklājību, nekulturālību.
Prasīt, lai vecāki samaksā par bērna iespēju uzzināt, kas ir viņa tauta un valsts, ir vistīrākais morālās nabadzības apliecinājums. Bezmaksas ieeja Latvijas muzejos nebūtu ne labdarība, ne dāvana. Tā būtu elementāra investīcija mūsu pašu nākotnē. Apliecinājums, ka esam pakāpušies jaunā, augstākā civilizētības līmenī.
