Trešdien beidzot sākās ilgi gaidītās valdības veidošanas sarunas. Kā var nojaust pēc visai piesardzīgi uz āru dotās informācijas, sarunās ticis iztaustīts vispārējais noskaņojums un iespējamie sadarbības modeļi. Gan “Apvienotā saraksta” (AS) pārstāvji, gan premjera Andra Kulberga birojs, gan viņš pats uzsver vienu: kurss palicis nemainīgs – taupība, budžeta izdevumu samazināšana, valsts finanšu sakārtošana.
Kas attiecas uz jauno politiskās sadarbības modeli, pagaidām tas vēl nav precīzi formulēts, bet pēc dažādiem pēdējo dienu izteikumiem var nojaust, ka nekādas valdošās koalīcijas tradicionālajā izpratnē vairs nebūs (Kulbergs: kāda gan starpība, kā to sauc). Nebūs arī valdības deklarācijas un citu “vecās” politikas atribūtu. Tā vietā būs četri pīlāri, partneru akceptēti politiskie principi un ministru misijas ziņojumi.
Rodas iespaids, ka Kulberga modelis: te ir mūsu pīlāri un principi. Kas grib, tas tiem var pievienoties. Pretī nekas netiek garantēts. Gribat - pievienojieties, gribat - nē. Kādu ministru krēslu par to dabūsiet, varbūt pat divus, bet pat nesāciet kaut ko diktēt vai izvirzīt kādas prasības. Koleģiāli, pa labam daudz ko varam sarunāt, bet bez ultimātiem.
Šādā modelī Kulbergs it kā saglabā plašākas manevra iespējas un lielāku rīcības brīvību. Taču šāds modelis ir ļoti riskants tā nestabilitātes, nenoteiktības un vājās vadāmības dēļ. Var jau būt, ka Kulbergam prātā ir kaut kas cits, piemēram, mazākuma valdības modelis, taču tas, vai AS darbojas vieni paši ar klusējošu “Latvija pirmajā vietā” (LPV) atbalstu vai kopā ar citām partijām, nemaina lietas būtību: principi, pīlāri un misijas nav konkrēts darbu plāns un konkrēts politiskās atbildības sadalījums. Ar visām no šīs nekonkrētības izrietošajām sekām.
Lai arī tradicionāli tiek pieņemts, ka pēcvēlēšanu sarunās vispirms tiek runāts par darāmajiem darbiem, no šiem darbiem arī izriet valdības veidošanas sarunu pirmais jautājums: kas ar ko kopā?
Tā ekonomiskā politika, kuru kā savas valdības galveno instrumentu ekonomiskajam izrāvienam proponē Kulbergs, diez vai atradīs dzirdīgas ausis “Progresīvo” ekonomiskajā blokā (Andris Šuvajevs). Tāpēc AS un “Progresīvo” būšana kopā koalīcijā ir mazticama. Tas gan neizslēdz zināmu sadarbību šīs valdības potenciālajā “netradicionālajā” politiskajā partnerībā.
Faktiski galvenie varianti ir trīs.
1) AS + Nacionālā apvienība (NA);
2) AS + NA + “Jaunā vienotība” (JV);
3) AS mazākuma valdība ar LPV atbalstu.
Uz šiem trim variantiem var paskatīties gan no AS, gan potenciālo partneru skatu punkta.
NA ir partija, kuras elektorātam ekonomiskie jautājumi nav prioritāri. Cita lieta nacionāletniskie. Šajā ziņā NA ar AS nav lielu domstarpību. Pat ja rodas kādas domstarpības par termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu pret investīcijām, viesstrādnieku piesaisti un tamlīdzīgām lietām, tad šos jautājumus NA var viegli apiet un pat balsot “pret”, ļaujot AS šajos jautājumos lēmumus pieņemt ar LPV balsīm.
No atrašanās valdībā NA neko nevar zaudēt, tikai iegūt, tāpēc viņi ir maksimāli ieinteresēti ieiet valdībā. Arī AS no koalīcijas ar NA tikpat kā neko nezaudē. Līdz ar to AS un NA koalīcija būtu visloģiskākā. Galvenais mīnuss - tikai 51 balss, kas ir visai trausla, bet arī tā nav liela problēma, ņemot vērā LPV politiskās izolācijas pārraušanas stratēģiju. Proti, uzmesties par AS “labāko draugu”, uz kuru AS vienmēr varēs paļauties. Tā kā spēku salikums Saeimā ir tāds, ka bez AS valdību nevar izveidot nekādos variantos, tad LPV savus “draugus” nevarētu “uzmest” pat teorētiski.
Tas nozīmē, ka šobrīd politiski ir tikai viens īsts jautājums: ko darīt ar JV? Vai, skatoties no otras puses: ko darīs JV? Vai JV ir vērts iet Kulberga valdībā?
Šeit uzreiz jānošķir atsevišķu JV politiķu un viņiem pietuvinātu personu personiskās vēlmes un intereses būt valdībā un būt koalīcijā. Šie cilvēki centīsies darīt visu, lai tomēr JV iekļautos koalīcijā, neatkarīgi no šīs iekļaušanās politiskās lietderības partijai kopumā. No šī aspekta abstrahēsimies.
Var rasties cits jautājums. Tā kā valdību pavisam viegli var izveidot bez JV un šim spēkam ir tikai septiņi mandāti, tad kāpēc gan vispār šai mikroskopiskajai partijai jāpievērš tik liela uzmanība? Lai viņi sēž savā opozīcijā un sērīgi noskatās, kā lietas bez viņiem tiek darītas.
Skatoties uz vēlēšanu aritmētikas skaitļiem, tā varētu domāt, bet JV nav gluži vienkārša partija. Tā ir partija, kura 17 gadus ir bijusi pie varas, ar milzīgu politisko pieredzi (cits jautājums, kāda ir šīs pieredzes zīme - pozitīva vai negatīva). JV ietekme uz valsts pārvaldes aparātu ir milzīga.
Nav problēmu JV aizslaucīt prom no politiskās skatuves. Pietiek, 17 gadus pastūrējāt, tagad laiks kāpt ārā un citus laist savā vietā. Šādu risinājumu gaida daudzi. Neesmu gan pārliecināts, ka to vēlas Kulbergs. Ja viņam jāizvēlas starp atstāt JV opozīcijā vai kopā ar JV dalīt atbildības nastu, tad izvēle nebūt nav acīmredzama.
Arī pati JV atrodas ne mazāk sarežģītā situācijā. Vispārējais politiskais salikums ir kaut kur līdzīgs (bet tālu ne identisks) 2018. gada politiskajai situācijai, kad JV bija ar mazāko mandātu skaitu Saeimā. Toreiz JV bija astoņas vietas, tagad septiņas. Toreiz uz līderību pretendēja dažādi mazpieredzējuši politikāņi, tagad ir viens izteikts līderis. Tiesa, AS veido vairākas partijas un tas nav homogēns veidojums.
Cilvēki refleksīvi vienmēr dara to, kas kādreiz viņiem nesis panākumus. JV 13. Saeimā ar astoņiem mandātiem beigu beigās pārņēma varu un pārliecinoši uzvarēja nākamajās, 2022. gada vēlēšanās. Kāpēc lai šo triku neatkārtotu otrreiz? Atbalstīsim Kulberga valdību, pieticīgi un klusi sēdēsim pie valdības galda un ļausim, lai Kulbergs ar saviem padomniekiem paplosās. Lai tauta redz, ka viņi ir pilnīgas neprašas, kas tikai tviterī ir baigie varoņi (tā domā JV). Tad ņemsim vārdu mēs un atkal būsim vienīgie “pieaugušie istabā”.
Taču var precīzi līdz pat pēdējam sīkumam atkārtot visu to darbību ķēdi, kas vainagojās ar “lielo laimestu”, bet otrreiz rezultāts var būt galīgi ne tāds. Divreiz vienā upē neiekāpsi. Pieticīgi un klusi sēžot pie valdības galda, var arī savu identitāti pazaudēt un izšķīst politiskajā okeānā, līdzīgi kā tas gadījās ar “Latvijas attīstībai” un “Kustība “Par!””.
JV jāatbild uz pašiem sev uzdoto jautājumu: kur labāk sagaidīt Kulberga “dižo plānu” izgāšanos? Esot turpat blakus, klusi irdinot AS dažādos strāvojumus un kautri smīnot par “lielā brāļa” neveiksmēm vai no opozīcijas krēsliem šīs kļūdas skaļi kritizējot un uz tām norādot Trampa stilā: ja mēs būtu valdībā, tad nekas tāds nenotiktu?
Bet ja nu Kulbergam izdodas? Nav pat tik svarīgi, vai šī izdošanās atspoguļosies kādos praktiski taustāmos rādītājos. Pietiek ar pozitīvu iespaidu. Kā savulaik Valdim Dombrovskim “konsolidējot budžetu”. Ja jau viņam izdevās šo cilvēku dzīves līmeņa pazemināšanu uzdot par “veiksmes stāstu”, tad kāpēc lai Kulbergam ar savu “taupības politiku” neizdotos atkārtot to pašu? Galu galā, latviešiem patīk būt, kā teiktu kādreizējais finanšu ministrs, “we are very taupīgi”.
