Republikāņu partijas kongresā Dalasā ASV prezidenta Donalda Trampa izteiktais solījums katram pieaugušajam ASV pilsonim izmaksāt 5000 ASV dolāru lielu, kā viņš pats to nodēvēja, “Trampa dividendi”, ja Republikāņu partija pēc vidustermiņa vēlēšanām saglabās vairākumu Kongresā, ir izraisījis zināmu neizpratni visā pasaulē: vai tad tā arī var?
Uz šo jautājumu Trampa “fanu kluba” biedri pat necenšas atbildēt, jo viņu pasaules redzējumā Tramps var visu. Līdz ar to viņu izpratnē šādam jautājumam - vai tad var arī tā - vispār nav vietas. Ja jau Tramps tā saka, tātad tas ir pareizi un neapstrīdami. Tas pat nav apspriežams.
Dažos vārdos izvērtēsim šī Trampa priekšlikuma politiskos, juridiskos, ekonomiskos un sociālos aspektus, ka arī paskatīsimies uz to caur mūsu pašu gaidāmo Saeimas vēlēšanu prizmu.
Organisks solis
Politiski šis solījums ir spēcīgs Trampa gājiens, kurš organiski iekļaujas viņa publiskajā tēlā, tāpēc neizsauc pārāk lielu pretreakciju pat no viņa oponentiem. Juridiski tam gan ir visai slidens pamats, jo naudu šādu “Trampa dividenžu” izmaksai var piešķirt tikai Kongress, bet Trampam nav nekādu formālu sviru, kā piespiest Kongresu piešķirt šādu papildu finansējumu (apmēram 1,2 triljoni ASV dolāru).
Tas gan nozīmē arī to, ka Tramps tikpat kā nekādu atbildību par šo savu solījumu nenes. Viņš vienmēr varēs teikt: es jau gribēju, bet tur daži “nodevēji” Kongresā ne tā nobalsoja un... Tas gan politiski neizskatīsies pārliecinoši tieši no jau minētā “Tramps var visu” aspekta. Ja jau viņš nespēj stingri pateikt Kongresam, “kas tam jādara”, tad kas viņš vispār par “Trampu”?
Atsevišķi būtu jārunā par to, vai šāds solis jau nerobežojas ar pa pusei kriminālu “balsu pirkšanu”. Juristi gan šādu traktējumu noraida, jo 5000 dolāru tiek solīts visiem ASV balsstiesīgajiem pilsoņiem, neatkarīgi no tā, kā viņi būs balsojuši. Līdz ar to tīru balsu pirkšanu Trampam “piešūt” it kā nevarot.
Vissmagāk šis Trampa solījums izskatās no ekonomiskā aspekta, jo ASV valsts parāds jau tagad pārsniedz 40 triljonus ASV dolāru un papildu 1,2 triljoni būtu vēl viens trieciens ASV finanšu stabilitātei un dzītu uz augšu inflācijas rādītājus. Pēdējie jau tagad tur spīlēs ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) vadību, kuru no vienas puses spiež Trampa prasības samazināt procentu likmes, bet no otras spiež šie inflācijas rādītāji, kas savukārt liek likmes paaugstināt.
Tramps pats šo savā vārdā nosaukto “dividenžu” finansējuma avotu saista ar ienākošo naudu “no tarifu ieņēmumiem” un “lielisko situāciju ASV ekonomikā”. Ekonomisti gan vienbalsīgi atzīst, ka pat pēc visoptimistiskākajām aplēsēm no “Trampa tarifiem” nevarēs iekasēt vairāk par 400 miljardiem dolāru, kas ir trīs reizes mazāk nekā nepieciešamie 1,2 triljoni.
Šāda naudas apjoma vienreizēja iepludināšana ekonomikā ievērojami palielinātu patēriņu, pat ja daļa šīs naudas tiktu investēta vai izlietota kredītu segšanai. Tas neapšaubāmi veicinātu ekonomisko aktivitāti, bet vienlaikus dzītu augšā inflāciju un spiestu FRS celt procentu likmes. Ņemot vērā to, ka bezdarba līmenis ASV šobrīd ir ļoti zems (4,1%), ekonomikas stimulācijai ar papildu naudas iepludināšanu nav nekāda ekonomiskā pamatojuma.
ASV politisko apskatnieku vidū vairākums izsakās skeptiski pret šī solījuma realizāciju, pat ja republikāņiem patiešām izdotos saglabāt vairākumu. Tā kā pēdējās aptaujas rāda, ka republikāņu izredzes saglabāt vairākumu Pārstāvju palātā ir pavisam nelielas, tad, pat ja viņiem tas izdotos, šis pārsvars būtu minimāls un starp republikāņu Kongresa locekļiem noteikti atrastos daži, kurus vairāk uztrauktu pieaugošais budžeta deficīts vai cita veida ekonomiskie sarežģījumi, kuras radītu šis nepārdomātais Trampa solījums, nekā Trampa dusmas.
Latvijā citas tradīcijas
Kāpēc šādi iespaidīgi priekšvēlēšanu solījumi tik reti izskan Latvijā? Vispirms jāatzīmē, ka Latvijā nevienam politiķim nav tik daudzskaitlīga un, galvenais, uzticīga “fanu kluba”. Kā pats Tramps savulaik lielījās - viņš varot Ņujorkā uz Piektās avēnijas nošaut garāmgājēju un tas viņa reitingu tāpat kā neietekmēs. Respektīvi, viņš var pateikt vai izdarīt jebkuru muļķību, un viņa uzticamie apjūsmotāji to tāpat uztvers ar gavilēm.
Tomēr galvenais iemesls, kāpēc līdzīgi solījumi Latvijā nav populāri, manuprāt, slēpjas citur. Mums ir ļoti atšķirīga politiskā kultūrtradīcija. Latvijas politikā neskaitās labais tonis solīt vēlētājiem kaut kādus taustāmus labumus. Gandrīz jebkurš šāds solījums automātiski tiek sasaistīts ar “Zīgerista banāniem”.
Savulaik arī pats Joahims Zīgerists iekrita, nejuzdams šo atšķirīgo kultūrtradīciju. Viņš centās vēlētājiem ne tikai solīt, bet arī reāli dot (piemēram, zāles trūcīgajiem lauku pensionāriem), kas Latvijas politiskajā šķirā un tās viedokļu līderos izraisīja vienīgi neslēpti nievīgas vīpsnas. Toties Andra Šķēles skarbie izteikumi par nepieciešamību gludināt bikses, tīrīt zobus un mācīties angļu valodu kombinācijā ar aicinājumiem veidot bezdeficīta budžetu deva izcilus vēlēšanu rezultātus.
Latvijas politiskajā tradīcijā jostu savilkšanas piedāvājums ir daudzkārt efektīvāks par dažādām elektorālajām dāvanām. Atcerēsimies visu laiku “labāko” premjerministru - Valdi Dombrovski un viņa mūžīgo “budžeta konsolidāciju”. Lūk, uz kāda āķa “ķeras” latviešu vēlētājs, nevis uz “Zīgerista banāniem”.
Vēl kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Šķēles ievazātais “bezdeficīta budžeta” kults ir kļuvis par Latvijas vēlēšanu procesa ekonomiskās sadaļas centrālo stūrakmeni. Līdz ar to vēlēšanās labākus rezultātus iegūst nevis tās partijas un tie politiķi, kas sola kaut ko vairāk iedot no “valsts kabatas”, bet gan tieši otrādi - tie, kas sola kaut kur “nogriezt”. Tas ir, samazināt izdevumus.
Atcerēsimies Kaimiņa/Gobzema partijas “KPV LV” 2018. gada Saeimas vēlēšanu panākumu avotus. Tie nebija solījumi dot papildu “banānus” trūcīgajiem vēlētājiem. Viņi nesolīja būtiski celt pensijas vai minimālo algu. Tie bija solījumi samazināt ministriju skaitu līdz astoņām. Kāda gan 95% vēlētāju daļa par to, vai būs 13, 16 vai 8 ministrijas? Pēc būtības nekāda, bet Latvijas politiskajā kultūrā tas lieliski nostrādāja, jo cieši sasaucās ar stāstu par nepieciešamību mazināt “budžeta deficītu”. Šo rādītāju lieku pēdiņās, jo runa nav tik daudz par budžeta deficītu finansiālā izpratnē, cik par budžeta deficītu kā politiskās retorikas elementu, kas tiek izmantots kā bubulis.
Šo sapratni par elektorāta prasībām Latvijas politiķi ir ielāgojuši un tāpēc ar konkrētiem solījumiem, kas dotu konkrētu labumu atsevišķiem indivīdiem vai iedzīvotāju grupām, necenšas izcelties. Situācija ir nedaudz atšķirīga pašvaldību vēlēšanās, kur dažkārt parādās gan nekustamā īpašuma nodokļu atvieglojumi, gan dažādi transporta pakalpojumu atvieglojumi, gan sacensība bērnu piedzimšanas pabalstu celšanā.
Lielajās (Saeimas) vēlēšanās šādi tieši un konkrēti piedāvājumi ir retums. Arī šajās vēlēšanās partijas baidījās likt uzsvaru uz tādām konkrētām elektorālajām dāvanām kā pensiju otrā līmeņa izņemšanas iespējām, jo acīmredzami baidījās tikt ierindotas Zīgerista tipa populistos. Tajā pašā laikā būt “abstraktiem” populistiem, kas nesola neko konkrētu cilvēkiem individuāli, bet sola “vispārības labumu” (piemēram, izbeigt migrāciju, samazināt naudas šķērdēšanu, birokrātiju un tamlīdzīgi), joprojām skaitās politiskās uzvedības labais stils.
Jādomā, ka agri vai vēlu arī Latvijas politikā šī visai savdabībā politiskā kultūrtradīcija izbeigsies un priekšplānā parādīsies politiķis, kurš cilvēkiem solīs konkrētus labumus. Turklāt solīs tik pārliecinoši, ka uzvarēs vēlēšanās. Pagaidām tāds politiķis mums nav parādījies, tāpēc nākas balsot par tiem, kas turpina reproducēt Šķēles/Dombrovska “ģenerālo līniju” - būs grūti laiki, būs gara ziema, tāpēc jau tagad radināsimies pie pieticības un grūtībām. Ilgstoši dzīvojot šādā paradigmā, nav brīnums, ka dominē viedoklis - esam dziļā pakaļā - un nākotne rādās drūmās krāsās.
