Rīgas konference godam aizvadīta. Kādi secinājumi? Vispirms jāsaprot, kāda ir šādu konferenču jēga un mērķis. To galvenā ideja ir pulcināt atzītus nozares ekspertus, politiķus, viedokļu līderus un kopīgi veidot politisko izpratni par pasaulē vai noteiktā reģionā notiekošajiem procesiem. Šo izpratni ne tikai veidot, bet arī izplatīt un nostiprināt publiskajā telpā.
Šādu konferenču nozīmi (var pat teikt prestižu) pasaules politikā galvenokārt nosaka dalībnieku sastāvs. Tas, kādas politiskās “zvaigznes” uz šo konferenci ir ieradušās. Šogad konferences atklāšanā piedalījās Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs, NATO ģenerālsekretāra vietniece Radmila Šekerinska, Norvēģijas ārlietu ministrs Espens Barts Eide, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Alēns Bersē, eirokomisārs Valdis Dombrovskis, Ukrainas prezidenta biroja vadītājs, bijušais Ukrainas izlūkdienesta vadītājs Kirilo Budanovs un citi.
Lai arī Rīgas konference nozīmības ziņā nevar līdzināties tādiem globālās politikas forumiem kā Minhenes vai Halifaksas konference, tai ir sava vieta šajā starptautisko drošības un ārpolitikas forumu ekosistēmā.
Rīgas konferences notiek kopš 2006. gada, kad Rīgā notika NATO samits, uz kuru bija ieradies arī toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais. Sākotnēji Rīgas konference tika sarīkota kā papildu “pielikums” šim NATO samitam, taču pēc tam, kad pasākumu izdevās noorganizēt labāk, nekā bija cerēts, šī konference rudenī kļuva tradicionāla.
Kāds bija šī gada Rīgas konferences galvenais jautājums? Tas pats, kas visu šo laiku kopš 2022. gada 24. februāra: ko darīt ar draudiem mieram un drošībai, kas nāk no Krievijas? Vai pasaule reaģē uz šiem draudiem pietiekami un adekvāti?
Nogaidoša pozīcija
Diemžēl arī Rīgas konference parādīja to, ka kara piektajā gadā Rietumi nekādu vienotu pozīciju, ko likt pretī Putina agresīvajai politikai, nespēj definēt. Tas bija skaidri redzams tieši Krievijas atturēšanas politikai veltītajā paneļdiskusijā, kad diskusijas vadītāja, raidorganizācijas BBC vecākā reportiere Jelizaveta Fohta uzdeva jautājumu par vēlamajām Rietumu attiecībām ar Krieviju pēc kara.
Eiroparlamenta deputāts no Latvijas Rihards Kols neslēpa savu neizpratni par jautājuma nekonkrētību un tā politisko bīstamību: par kādām kara beigām mēs runājam? Vai ar to tiek domāts - iesaldēsim esošo situāciju frontē un atsāksim dzīvot tāpat kā pirms kara? Atkal tirgosimies ar Krieviju, atjaunosim sadarbību, atļausim viņiem piedalīties visos starptautiskajos forumos? It kā nekas nebūtu noticis?
Moderatorei bija grūti noslēpt neapmierinātību ar šādu nostādni, jo viņa acīmredzot pārstāvēja tieši šo pasaulē ārkārtīgi populāro viedokli: karš Ukrainā jāizbeidz par katru cenu (vienalga kā), lai varētu pēc iespējas ātrāk atjaunot situāciju “ante bellum” (pirms kara) un par šo “nelāgo pārpratumu” (karu) ātrāk aizmirst.
Šim populārajam un, neslēpsim, visai pievilcīgajam uzskatam ir viens būtisks mīnuss, ko vairums šī viedokļa sludinātāju izliekas neredzam. Proti, kā panākt visiem tik ļoti gaidītās “kara beigas”, lai pasaule varētu atgriezties ierastajā, mierīgajā dzīvē pie saviem ierastajiem daudzu miljardu vērtajiem darījumiem?
Tā kā Krievija neizrāda pat niecīgāko vēlmi izbeigt karu bez pilnīgas un neapstrīdamas uzvaras (Ukrainas pašreizējās valstiskuma formas likvidācijas), tad atliek tikai otrs variants - panākt, lai Ukraina krīt un Kijivā varu pārņem Kremlim lojāli spēki.
Šādu vai aptuveni šādu pozīciju ieņem ASV prezidents Donalds Tramps un viņa atbalstītāji visā pasaulē. Eiropā daudziem pozīcija ir līdzīga, bet nedaudz slēpta - nevis “panāksim”, bet “sagaidīsim”. Pacietīgi gaidīsim, līdz notiks viens no diviem: vai nu Ukraina kritīs, vai arī Putins pēkšņi pazudīs. Tā kā Ukrainas krišana var nozīmēt tālākas problēmas Eiropai, tad to nevajadzētu pieļaut, kas tiek atkārtots no reizes uz reizi. Arī Rīgas konferencē: atbalsts Ukrainai netiks pārtraukts un netiks samazināts.
Ziloni istabā neredzam
Vienlaikus Putina tik iecienītais jautājums par kara “pirmcēloņa” novēršanu netiek pat attālā veidā pieminēts. It kā šā “pirmcēloņa” - ziloņa istabā - nemaz nebūtu. Tas ir tāds tabu, ka to pat nedrīkst skaļi izrunāt. Runa ir par cilvēku, kurš šo karu uzsāka un to stūrgalvīgi turpina, par spīti tā acīmredzamam strupceļam un vēlamā rezultāta nesasniedzamībai (neatkarīgi no tā, cik lielu Ukrainas teritoriju Krievija ieņems, to nekad starptautiski neviens neatzīs). Tas ir, Putinu.
Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja Vjačeslava Volodina slavenā maksima “Ir Putins, ir Krievija; nav Putina - nav Krievijas” pavisam viegli transformējas citā “gudrībā”: “Ir Putins, ir karš; nav Putina - nav kara”. Līdz ar to visātrākais un vieglākais ceļš, kā atrisināt šī gadsimta pasaules lielāko “galvas sāpi” - karu Ukrainā, ir pavisam vienkāršs - uzmanīgi jāieklausās Volodinā un jānovērš pirmcēlonis, kas tik ļoti traucē pasaulei “mierīgi dzīvot un sadarboties”.
Diemžēl tieši šajā jautājumā politiķi, kuri visstingrāk stāv proukrainiskās un antiputiniskās pozīcijās, paši to negribēdami, piebalso citam Kremļa “lielajam stāstam” un dzied unisonā ar Putinu. Runa ir par Krievijas prezidenta administrācijas rūpīgi uzturēto un atšķirībā no daudziem citiem propagandas mītiem neuzkrītoši bīdīto “stāstu” par Krievijas tautas šausmīgo mežonību un asinskāri, ko tikai “saprātīgais” Putins spējot noturēt grožos. Tiklīdz Putins noiešot no skatuves, tā no visām alām izlīdīšot vēl drausmīgāki mošķi, kuri par to vien tik visu mūžu sapņojuši kā nospiest kāroto “sarkano pogu”. Vēstījums nepārprotams: ja negribat, lai pasaule sadeg kodolliesmās, tad kā savu acuraugu sargājiet “miermīlīgo” Putinu.
Šī dziesma labi skan arī Rietumu politiķu ausīm, jo tā attaisno nekā nedarīšanu un mūžīgās runāšanas turpināšanu pat tad, kad šai runāšanai nav nekādas jēgas. Ko citu darīt, ja ne runāt? Pret Putinu labāk neko neiesākt, jo viņa vietā nākšot vēl lielāks briesmonis. Kāds? Tāds jautājums pat netiek uzdots, jo uz šo daudziem politiķiem tik tīkamo konstrukciju atbildēt nav vajadzības.
Tikmēr eksperti no Rīgas konferences skatuves (Kārnegi centra direktors Aleksandrs Gabujevs) nepārprotami brīdina, ka kara sākumā valdījusī pārliecība, ka Krievijas militārais potenciāls “sadeg” Ukrainas plašumos un karš Krieviju padara militāri vājāku, izrādījusies aplama. Krievija ir pilnībā transformējusi savu militāro rūpniecību, pārorientējusi to uz šī brīža vajadzībām un jaunākajām militārajām tehnoloģijām. Tikmēr Rietumi kā nekarojoši pārorientējas ievērojami lēnāk, tādējādi atpaliekot tieši mūsdienu kara vešanas sistēmu izveidošanā un ražošanā.
Cita, ne mazāk nozīmīga, bet varbūt vēl nozīmīgāka Krievijas militārā priekšrocība Gabujeva ieskatā ir “nāves mašīnas psiholoģiskā gatavība”. Tas ir, lielāka gatavība gan pašai ciest smagus zaudējumus, gan tos nodarīt citiem. Uz to, ka Rietumi nekam tādam psiholoģiski nav gatavi, norādīja arī Kols, atzīmējot gluži neadekvāto Rietumu reakciju uz neskaitāmajiem terora un sabotāžas aktiem, uz kuriem nesekojot nekādas adekvātas (tas ir, līdzvērtīgas) atbildes. Kols speciāli uzsvēra, ka nevajagot lietot eifēmismu - hibrīdkarš - ja runa ir klaju teroru.
Necieņa pret Latviju
Sākumā jau pieskārāmies uzaicināto viesu jautājumam, jo tieši viņi nosaka šādu konferenču nozīmīgumu, bet ir vēl kāds Latvijas mūžīgais klupšanas akmens - pašcieņas jautājums. Ir trīs reizes jāpadomā, vai ir vērts aicināt uz valsts svarīgāko ārpolitisko forumu personu, kas kādreiz visai nievīgi izteikusies par mūsu valsti un tās politiķiem.
Runa ir par Vladimiru Milovu, kurš šajā konferencē piedalījās kā Krievijas opozīcijas politiķis un eksperts. Nevar noliegt Milova intelektuālo kapacitāti un prasmi sevi labi pasniegt. Gudrs cilvēks, nav šaubu, bet viņa izteikumi par Latvijas politiķiem toreiz, kad Latvijas valstij bija domstarpības ar televīzijas kanālu “Doždj”, bija tādi, ka, manuprāt, viņam nav vietas šādos Latvijas valsts rīkotos pasākumos.
Atgādināšu Milova vārdus, komentējot Latvijas pārmetumus “Doždj”: “Kaut kādu ne to karti [Ukrainu bez Krimas] viņi [“Doždj”] esot parādījuši ēterā. Piesējušies pie šī iegansta, piesējušies pie otra, trešā, ceturtā iegansta... Tad nu tā, biedri, bijušie PSKP locekļi, tagadējie [Latvijas] vadītāji! Tur nav nekāda “keisa” (pamatojuma). Ja jūs paši to nesaprotat, tad jums to drīz vien paskaidros “vecākie biedri”, ja vēl nav paskaidrojuši.”
Milovs burtiski atkārto tekstu no Solovjova ikvakara sabiedrības debilizācijas raidījumiem. Jūs - Latvija, Ukraina, Polija, Dānija utt. - jau neesat nekādas valstis. Ko jums “saimnieks” no Vašingtonas (“vecākie biedri”) pateiks, to arī darīsiet un vēl astīti paluncināsiet.
Atgriežoties pie Rīgas konferences galvenajiem secinājumiem, gribu norādīt uz vienu galveno - ja neesi gatavs par kaut ko arī ciest un maksāt, tad ar tevi daudz nerēķināsies. Ja kāda valsts vai valstu kopība grib ar visiem tikai tirgoties, sadarboties un gūt labumus, bet baidās ar kādu asāk saķerties un reizēm arī dabūt pa pieri, tad cerēt uz respektu ir naivi. Ātri vien apkārtējie pamanīs tavu vājumu un apēdīs bez sāls. Lai cik spēcīgs un varens tu kādreiz arī viņiem likies.
