Tiem, kuriem Ķīnas un Nepālas pierobežā pazuduši tuvinieki, bez tīri cilvēcīgā pārdzīvojuma jāsaskaras arī ar virkni sarežģītu praktisku un juridisku jautājumu tepat Latvijā. Galvenā problēma saistās ar pazudušo “bez vēsts” statusu.
Latvijas Civillikums stingri nosaka tiesisko principu: kamēr nav atrasts ķermenis un medicīnas iestāde vai kāda cita valstiska struktūra izdevusi dokumentu par nāves faktu, cilvēks skaitās dzīvs. Šis princips vēsturiski radīts personu aizsardzībai pret patvaļīgu mantas atsavināšanu vai statusa zaudēšanu, taču pēkšņu dabas katastrofu gadījumā ar daudzskaitlīgiem “pazudušajiem” šis princips kļūst par smagu apgrūtinājumu palicējiem.
Lai arī šobrīd zināmie katastrofas apstākļi liek bažīties par ļaunāko, juridiski un ekonomiski visas valstiskās un arī privātās struktūras izturas tā, it kā šie cilvēki joprojām pilnvērtīgi darbotos, saņemtu algas un spētu pildīt savas ekonomiskās un visas citas saistības. Turklāt nevienam neko nevar pārmest, jo tieši tā to nosaka likums, kuru, kā “Neatkarīgajai” apliecināja tieslietu ministrs Edvards Smiltēns, “vismaz pagaidām nav paredzēts kaut kā mainīt”.
Mūsdienu digitālajā ekonomikā cilvēka finanšu dzīve ir cieši saistīta ar konkrētu personu - bankas kontu piekļuves kodiem, divfaktoru autentifikāciju, personīgo apstiprinājumu ar pirkstu nospiedumiem. Ja persona nav iepriekš pie notāra noformējusi neatsaucamu universālo pilnvaru (cik daudzi to pirms atvaļinājuma izdara?), ģimenes locekļiem - laulātajam, pilngadīgajiem bērniem vai vecākiem - nav nekādu juridisku tiesību piekļūt “pazudušā” bankas kontam.
Kad pirmajās dienās pēc traģēdijas atsevišķas personas, kuras tuvāk saskārās ar minēto problēmu, to centās aktualizēt, pār viņu galvām sociālajos tīklos vēlās milzīgs “naida vilnis”. Cilvēki daudz ko pārprata un šo “aktualizēšanu” uztvēra kā “vēl nekas nav zināms, bet te jau daži cenšas pazudušo mantu izvazāt”.
Tieši lai nenotiktu pārsteidzīga “mantas izvazāšana vai piesavināšanās”, civillikumā ir šis princips - bez vēsts pazudušais nav mirušais. Pat situācijā, kad ģimenei ir kopīgi bērni un ikdienas izdevumi balstās uz pazudušā partnera ienākumiem, konti faktiski ir paralizēti. Vēl dramatiskāka situācija veidojas ap saistībām: hipotekārajiem kredītiem, auto līzingiem, patēriņa aizdevumiem un komunālajiem maksājumiem. Kredītiestādes un pakalpojumu sniedzēji neaptur automatizētos procesus vienkārši tāpēc, ka medijos izskanējis paziņojums par nelaimi Himalajos. Rēķini turpina nākt, procenti un līgumsodi turpina krāties. Kaut arī tuviniekiem nav personīga pienākuma maksāt svešus parādus no savas kabatas, neziņa un bailes pazaudēt ģimenes mājokli spiež viņus meklēt ārkārtas līdzekļus laikā, kad viņu emocionālie resursi jau tā ir izsmelti.
Šajā situācijā Tieslietu ministrija kopā ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomi domā, ka varētu palīdzēt, lai cietušo ģimenēm šajā jau tā smagajā laikā ar šiem jautājumiem nebūtu jāpaliek vienām. Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Saulvedis Vārpiņš 9. septembrī kopējā preses konferencē ar tieslietu ministru informēja sabiedrību, ka viņa vadītā organizācija ir apņēmusies “pro bono” (par brīvu, sabiedrības labumam) sniegt juridisku atbalstu tiem “bez vēsts pazudušo” tuviniekiem, kuri radušās situācijas dēļ nonākuši neapskaužamā situācijā.
Vārpiņš gan lūdza šo “pro bono” principu neizmantot ļaunprātīgi, proti, to neizmantot tiem, kuri ir pietiekami turīgi, lai pagaidu grūtības spētu pārlaist bez smagām sekām, vai arī bez lielām problēmām var juridisko pakalpojumu izdevumus segt paši.
Tāpat kā nesenā vētra izgaismoja daudzu mūsu struktūru vājo gatavību krīzes situācijās, tā arī Nepālas traģēdija uzrāda vairākus kritiskos punktus tieši šajā civiltiesisko attiecību jautājumā. Pirmkārt, tā ir pilsoņu individuālā atbildība un risku apzināšanās. Fakts, ka vien retais no ceļotājiem bija reģistrējies Ārlietu ministrijas Konsulārajā reģistrā, jau no paša sākuma apgrūtināja pazudušo apzināšanas darbus. Reģistrēšanos nevajadzētu uztvert kā kaut kādu birokrātisku niķi vai privātuma pārkāpumu - tā ir elementāra drošības prasība, dodoties uz reģioniem ar paaugstinātu seismisko vai klimatisko bīstamību. Tāpat sabiedrībā būtu jālauž tabu par juridiskajiem priekšdarbiem pirms bīstamiem ceļojumiem vai citiem pasākumiem - pilnvaru sakārtošanu un gribas paušanu par saviem mantiskajiem jautājumiem.
Otrkārt, šis gadījums liek pārskatīt atsevišķu juridisko normu mūsdienīgumu. Kad notiek līdzīgas traģēdijas, tad mūsdienās tās jāuztver kā zīmes “no augšas”. Respektīvi, kā iespēja apgūt praktiskās iemaņas mācību apstākļos, jo visas šīs problēmas jebkurā brīdī var gāzties pār mūsu galvām ar desmitkārtīgu spēku, kā tas ik dienas notiek Ukrainā.
Tāpēc Latvijas tieslietu un labklājības ministrijām kopā ar finanšu nozares asociāciju būtu jāizstrādā skaidrs protokols ārkārtas situācijām, kad mūsu valstspiederīgie kļūst par masveida katastrofu upuriem vai “bezvēsts pazudušajiem”. Nepieciešams ieviest regulējumu, kas ļautu precīzi atrunātās situācijās automātiski apturēt kredītsaistību soda procentu un piedziņas darbību piemērošanu uz laiku līdz juridiskā statusa noregulēšanai. Tāpat būtu jāievieš paātrināts un vienkāršots aizgādnības noregulējums pār promesošā mantu bez mēnešiem ilgas tiesvedības, kā arī jānosaka valsts pagaidu pabalsti bērniem, kuru vecāki atrodas bezvēsts prombūtnē dažādu katastrofu dēļ, negaidot pusgadu līdz formālajam tiesas spriedumam par miršanas fakta atzīšanu.
Traģēdija Himalajos notika galvenokārt dabas stihijas dēļ, un tur maz ko varējām darīt. Taču domāt par to, kā mazināt tiesisko nenoteiktību, finansiālo nedrošību un cilvēku bezspēcību birokrātiskās mašīnas priekšā, varam jau tagad. Labi, ka Zvērinātu advokātu padome ir gatava sniegt juridisko palīdzību šobrīd cietušajiem, bet Latvijas juridiskajai kopienai jau laikus būtu jādomā, kā minimizēt šīs problēmas, ja krīzes apjomi būtu vairākkārt lielāki.
