Svētdien notikušajās vēlēšanās Vācijas zemē Saksijā-Anhaltē pārliecinoši uzvarēja partija “Alternatīva Vācijai” (lietosim starptautiski pieņemtos saīsinājumus, AfD), kura ieguva 43,8% balsu. Tomēr ar iegūtajām 39 vietām viņiem pietrūkst trīs mandātu, lai iegūtu absolūto vairākumu 83 vietu vietējās zemes parlamentā (landtāgā).
Par ko šīs vēlēšanas liecina, un kāda ir to nozīme Vācijas, Eiropas un līdz ar to arī Latvijas politikā? Vispirms sāksim ar to, ka AfD atbalstītāji vienmēr iestājas par “skaidru, tiešu valodu bez lieka politkorektuma”. Tad arī runāsim “skaidru valodu”, kādā piedāvā runāt AfD fanu kluba biedri.
Saksija-Anhalte ir ne tikai Vācijas mazskaitlīgākā (2 miljoni iedzīvotāju), bet arī ekonomiski atpalikušākā zeme ar lielāko lauku iedzīvotāju īpatsvaru. Tās galvaspilsēta un lielākā pilsēta Magdeburga (240 tūkstoši iedzīvotāju) pēc Vācijas mērogiem skaitās mazpilsēta. Magdeburga Otrā pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta un pēc kara VDR sastāvā (PSRS okupācijas zonā) pilnībā uzbūvēta no jauna pēc padomju pilsētbūvniecības principiem.
Lietojot AfD iecienīto “tiešo valodu”, jāsaka, kā ir: AfD ir partija ar nelāgu reputāciju. Neviena cita partija ar viņiem nevēlas veidot koalīciju. Saucot lietas to patiesajos vārdos, tā ir atpalikušo, neizglītoto, ar dzīvi neapmierināto neveiksminieku partija, kuras līderi nekaunīgi izmanto cilvēku zemākos instinktus un dziņas. Kāpēc “nekaunīgi”?
Kaut vai tāpēc, ka partijas līdere Alise Veidele gluži vai iemieso šo nekaunību. Viņa iestājas pret LGBT kopienu, pati būdama atklāta lesbiete, iestājas pret imigrāciju, esot kopā lesbiskās partnerattiecībās ar imigranti no Šrilankas. Viņa iestājas par principu “Vācija pirmajā vietā”, bet pati dzīvo un maksā nodokļus Šveicē.
Galvenais AfD politiskais jājamzirdziņš ir migrācija, taču paradoksālā kārtā AfD popularitāte ir apgriezti proporcionāla tur dzīvojošo migrantu īpatsvaram. Saksijā-Anhaltē kā ekonomiski vājākajā Vācijas zemē viņu ir vismazāk, taču AfD vēlētāju visvairāk, kas netieši apliecina - migrācija ir tikai zibensnovedējs, uz kuru izgāzt dusmas par gruzdošo neapmierinātību ar dzīvi tajā “caurumā”, par kādu Vācijā tiek uztverta šī “nomale” - Saksija-Anhalte.
Vainīgi vienmēr citi
AfD pārliecinošā uzvara un smagā valdošās Kristīgo demokrātu (CDU) un Sociāldemokrātu (SPD) partijas sakāve (attiecīgi 17,2% un 9,3%) liek uzdot vairākus svarīgus jautājumus. Kas ir šāda rezultāta iemesls, kādas varētu būt tā sekas, un kas būtu jādara nākotnē, lai šādi vēlēšanu rezultāti nebūtu visas valsts mērogā?
Tradicionālo pamatplūsmas partiju krīze iezīmējas visā pasaulē. Arvien lielāku popularitāti iegūst populistiskās “antiisteblišmenta” partijas, kuras piedāvā vienkāršus risinājumus sarežģītiem jautājumiem. Šīs populistiskās partijas AfD panākumus skaidro vienkārši: lūk, pie kā novedusi “jūsu “pareizā” politika”. Šim skaidrojumam lielā mērā var piekrist.
Sociālo tīklu laikmetā agrākās autoritātes ir zaudējušas savu agrāko nozīmi, un to vietā ir nākušas nosacītās “Tik-Tok” autoritātes, kuras sevi neapgrūtina ar sarežģītām, daudzplākšņainām konstrukcijām. Kam gan šādas konstrukcijas, ja var pavisam vienkārši: ja nejūties pietiekami apmierināts ar dzīvi, tad nemeklē vainu sevī. “Tu ne pie kā nekad neesi vainīgs,” nemitīgi atkārto “alternatīvie” politiķi. Vainīgi ir viņi - pie varas esošie nelieši no tradicionālajām partijām, visādi miljonāru dēliņi un meitiņas, kas piedzimuši ar zelta karotīti mutē, migranti, kuriem visi mūsu labumi tiek atdoti, kaimiņi, kuri balso par ne tiem, “neriktīga” vēlēšanu sistēma un tamlīdzīgi.
Var jautāt, bet kāpēc tradicionālās partijas šajā komunikāciju cīņā zaudē? Tāpēc, ka negrib “nolaist latiņu”, negrib runāt ar šo “Tik-Tok” publiku viņu “vieglajā valodā”. Negrib atzīt, ka tā valoda, kura vēl nesen skaitījās “inteliģento” cilvēku valoda, tagad tiek uztverta kā bla-bla-bla tukšmuldēšana Briškena stilā. Izsmalcinātiem tekstiem vairs nav pieprasījuma. Publika prasa vienkāršu valodu: kas, kur, ko un kā? Kas ar ko, un kā tas viss beidzās. Bez liekas filozofēšanas un puķītēm.
Ne tikai kinematogrāfā, literatūrā vai žurnālistikā. Arī politikā. Jo primitīvāk, jo labāk. AfD nav tāda vienīgā. Labus panākumus šajās Saksijas-Anhaltes vēlēšanās guva arī Zaļā partija (8,9%), kuras vietējā līdere Suzanna Scibora Zeidlica neslēpj, ka šī gada karstā vasara ir partijai krietni palīdzējusi; Kreisā partija (8,6%), kura spēlē uz Austrumvācijas nostalģijas un vispārējā “taisnīguma” stīgām; Sāras Vāgennkehtas savienība (SWB) - 5,3%, kura stingri iestājas par mieru visā pasaulē, ar to saprotot nekavējošu ieroču piegādes izbeigšanu Ukrainai un vispārējas sadarbības atjaunošanu ar Krieviju. Tāds, lūk, interesants Vāgenknehtas miers.
Nenormālības normalizēšana
Vācijā un citur, kur šis populistu “uzlidojums” vēl tikai tiek gaidīts, notiek plašas publiskās diskusijas, ko ar to visu darīt? Kā neļaut situācijai aiziet līdz katastrofai, kā tas gadījās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad līdzīgas vēsmas pārņēma lielu pasaules daļu.
Vācijas tradicionālās partijas īsteno tā dēvēto ugunsmūra (brandmauer) taktiku: nekādos apstākļos neveidot jebkādas koalīcijas ar AfD. Rezultātā valstī dažādos līmeņos (tai skaitā federālās valdības līmenī) veidojas visai dīvainas, pretēju ideoloģisku nometņu koalīcijas, lai tikai nebūtu jāsēž vienā “laivā” ar “nepieskaramajiem” “galēji labējiem”.
Šīs taktikas pamatā ir ideja nekādos apstākļos nepieļaut “nenormālības” normalizēšanu. Nenoliedzot šīs taktikas idejisko tīrību un iespējamo pareizību (neviens nezina, kā būtu labāk), jāsecina, ka pagaidām tā strādā neapmierinoši. AfD popularitāte turpina augt un jau bīstami tuvojas atzīmei, kad “ugunsmūris” tiks sagrauts. Tāpēc iespējams, ka sekmīgāka būtu cita taktika.
Ja jau AfD ieskatā visas problēmas risinās viegli un vienkārši, tad varbūt ļaut viņiem drusku pastūrēt un parādīt savu varēšanu. Lai parāda (izgāžas). Problēma tikai tā, ka vēsture jau zina atsevišķus piemērus, kad “populistiem” (nacistiem) iedeva “drusku” pastūrēt, bet pēc tam viņi nevienus citus pie stūres vēl ilgi nelaida.
Mūsdienu Vācijas politika balstās uz tā dēvēto demokrātijas pašaizstāvēšanās principu (Wehrhafte Demokratie). Proti, demokrātijai ir jāspēj sevi aizsargāt no spēkiem, kas vēlas to izmantot šīs pašas demokrātijas iznīcināšanai, kā to izdarīja demokrātiski ievēlētais Hitlers 1933. gadā. Tiesa, kādā veidā šis princips darbosies, ja AfD iegūs vairākumu federālā līmenī, neviens nezina.
Mazo valstu intereses neinteresē
Kā turpmāk attīstīsies notikumi Saksijas-Anhaltes zemes politiskajā vadībā, šobrīd vēl nav skaidrs. Vienīgā partija, ar kuru teorētiski AfD it kā varētu veidot koalīciju (jo ir gandrīz tajā pašā “nepieskaramo” kategorijā), ir SWB, lai gan šīs partijas vietējā līdere Amira Muhameda Ali jau paziņojusi, ka neatbalstīs AfD vadītu valdību, un aicina veidot nepartejisku valdību, kuru atbalstītu deputātu vairākums.
AfD vietējais līderis Ulrihs Zigmunds noraidījis gan bezpartejisko, gan sava paša mazākuma valdības veidošanas iespēju un, ja neizdosies izveidot pilnvērtīgu vairākuma valdību, rosina rīkot jaunas vēlēšanas, kurās gaida absolūtu savas partijas uzvaru.
Kāpēc AfD popularitātes pieaugums ir drauds Eiropai un Latvijai? Pirmām kārtām tāpēc, ka AfD ir partija, kura neatzīst Eiropas kopējās intereses. Tā iestājas par pilnvērtīgu un vispusēju sadarbību ar Putina Krieviju, jo neredz Krievijā nekā tāda, kāpēc ar to nevarētu normāli sadzīvot.
Jā, Krievija iebruka Ukrainā, bet kāda gan mums tur daļa? Lai viņi karo. Kāpēc mums jācieš un jāatsakās no Krievijas lētās gāzes? Visus tos morāli ētiskos sprediķus varat lasīt priekšā citiem, mēs tos pat negribam klausīties. Ar Krieviju daudz izdevīgāk ir sadarboties, nevis ar to konfrontēt. Tāpat mums nevajag nekādas Briseles, NATO un ES. Vācija pati ir spēcīga un visu var pati, ja vien nebūtu ar visādiem nabagiem un vājiniekiem jārēķinās.
Skaidrs, ka kaut kādas Latvijas vai citu “mazo” valstu intereses AfD līderus neuztrauc ne mazākajā mērā. Neies taču Narvas dēļ vācu karavīru asinis liet vai viņu dēļ atraut kaut centu, kas noderētu saviem cilvēkiem, spriež AfD politiķi un viņu vēlētāji.
Ja Vācijā šāds politiskais uzstādījums ar zināmiem nosacījumiem vēl var būt izskaidrojams un pat kaut kur pamatots, tad Latvijā AfD ideju apjūsmotāji ļoti viegli varētu nokļūt šodienas Doneckas iedzīvotāju lomā, kuri sociālajos tīklos dalās ar nostalģiskiem, asarainiem video par dzīvi “pirms tam”, par dzīvi pirms 2014. gada, kad Donecka 2012. gadā uzņēma Eiropas čempionātu futbolā un pilsēta strauji attīstījās.
Var jau jūsmot par to, kā AfD sadeva “pa purnu” visiem tiem “nolaizītajiem” Šolciem, Merkelēm un Merciem, bet ne jau uz Alisi Veideli, Sāru Vāgenknehtu vai Ulrihu Zigmundu varēsim paļauties, ja Krievijas tanki sāks koncentrēties pie Latvijas robežām. Tad daudz drošāk varēsim justies, ja Berlīnē un citur sēdēs tie paši “nolaizītie” Merci, Makroni un pat Pedro Sančesi.
