Mazāk nekā mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām viena no “Apvienotā saraksta” (AS) nozīmīgākajām partijām “Latvijas Reģionu apvienība” (LRA) sasauca kongresu. Tajā vairākkārt tika uzsvērts, ka “esam pārliecinoši reitingu līderi” un šo iespēju nedrīkst izniekot.
LRA priekšsēdētājs Edvards Smiltēns pat norādīja uz “jauna laikmeta” atnākšanu Latvijas politikā un izteica vēlējumu, ka “mēs varētu būt vadošais politiskais spēks ne tikai nākamos četrus gadus, bet pat divus, trīs vēlēšanu ciklus”. Smiltēns it kā lika saprast: mēs (AS un LRA ar Andri Kulbergu priekšgalā) varētu kļūt nākamais vadošais politiskais spēks (“pieaugušais istabā”) pēc “Vienotības” laiku beigām un turpināt politisko “ēru” rindu: “Latvijas ceļš”, Tautas partija, “Vienotība” un tagad uz nākamo desmitgadi “Apvienotais saraksts”.
Runājot par šī brīža uzdevumiem, Smiltēns norādīja, ka atlikušais mēnesis līdz vēlēšanām būšot smags, jo atrašanās reitingu augšgalā radot papildu politisko greizsirdību no partneru puses, kas apgrūtinot sekmīgu valdības darbu. Tāpat viņš uzsvēra, ka līdz šim Latvijā “nav bijusi politika, nav bijusi mērķtiecīga stratēģija”. Tā kā nav ilgtermiņa politikas, tad nav arī skaidrības par to, kāda ir valsts attieksme pret migrāciju, pret vēja enerģētiku un citām stratēģiski svarīgām valsts attīstības komponentēm.
Cita svarīga Latvijas problēma Smiltēna ieskatā ir vispārējs atbildības trūkums. Neviens ne par ko neatbildot. Kā pozitīvu piemēru viņš minēja Kulberga valdības reakciju pēc datu noplūdes no Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD). Tiklīdz atklājās noplūdes apjoms un šīs struktūrvienības vaina, tā Kulbergs uzreiz pieprasīja tās vadītāja atkāpšanos.
Šāda atbildības prasīšana pagaidām gan ir reta parādība. Joprojām valda centieni savu vainu neatzīt un atrast grēkāzi/pārmijnieku, uz kuru uzgrūst vainu, kā to pēc nesenās postošās vētras uzskatāmi nodemonstrēja LSM vadība.
Ar ovācijām kongresā tika sveikta Kulberga uzstāšanas, kas faktiski bija pasākuma centrālais notikums, lai arī pats Kulbergs nemaz nav LRA biedrs. Lai arī Kulbergs ir premjers jau vairāk nekā trīs mēnešus, viņš joprojām savas runas būvē, skaidrojot (pamatojot) savas politiskās pārliecības pamatprincipus, kuri balstās uz atziņu: esam aizņēmušies pārāk daudz un aizņemto naudu tērējam nelietderīgi. Kulberga vārdiem runājot: aizņemamies tik daudz, cik bankas atļaujas dot, un šo naudu iztērējam apēšanai. Nevis investējam, lai vairāk ražotu un vairāk pelnītu, bet gan vienkārši apēdam.
Šī ideja Kulbergam ir centrālā un nosaka visu viņa politisko redzējumu. No politiskās mehānikas viedokļa šī fokusēšanās uz aizņemšanās nevēlamību jau drīzā nākotnē var stipri ierobežot Kulberga politiskā manevra iespējas, jo šī apzinīgā taupība lieliski izskatās uz papīra vai [opozīcijas] politiķu [priekšvēlēšanu] runās, bet to ir ārkārtīgi grūti realizēt dzīvē. To mēs redzam jau šobrīd, kad ar valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu Kulberga valdībai iet ļoti smagi.
Kā otru līdzšinējās politiskās sistēmas izskaužamo praksi Kulbergs minēja nozīmīgu lēmumu atlikšanu uz vēlāku laiku. Kulbergs to dēvē par futbola bumbas pasperšanu uz priekšu, kas agrākajā valdībā esot bijusi ierasta prakse. Tieši šāda “politika” esot novedusi “airBaltic” pašreizējās grūtībās.
“Iedosim 30 miljonus un kaut kā nolidosim līdz vēlēšanām,” šo praksi ilustrē Kulbergs. Viņaprāt, bija aktīvi jārīkojas un jāreorganizē kompānija tad, kad tika paņemts 280 miljonu eiro lielais aizņēmums par 14,5%. Tā bija iespēja, kura netika izmantota. Tā vietā bumba tika kārtējo reizi pasperta uz priekšu.
Uz bieži dzirdamajiem pārmetumiem: “Andri, bet kur ir tavi darbi?” Kulbergs atbild: “Vispirms man jāsavāc tās futbola bumbas, ar kurām atstātas pilnas atvilktnes. Trijos mēnešos nevar salauzt to politiskā kolhoza kultūru, kas šeit iesakņojusies.” Par “kolhoza kultūru” Kulbergs dēvē kolektīvo bezatbildību, kura valdot valsts pārvaldē, kad katrs darbojas savā lauciņā un visi jūtas labi un ērti. Kolhoza priekšsēdētāji brauc ar savām “volgām”, visi kaut ko dara, saņem savu naudiņu, bet, kādi ir gala rezultāti, maz kuru interesē, jo gan jau no “augšas” iedos resursus.
Šādā modelī par galveno valsts pārvaldes uzdevumu kļūstot “naudas apgūšana”. Par šādu “naudas apgūšanas” mehānismu ir kļuvis arī izslavētais “Zaļais kurss”, kur priekšplānā ir tikai viena interese: kā dabūt naudu un to apgūt. Kā, kādam nolūkam un ar kādu jēgu, tas jau ir otršķirīgs jautājums.
Līdzīgu attieksmi var vērot daudzās nevalstiskajās organizācijās. Kāda ir šo organizāciju jēga? Mērķis? Parunāties? Retoriski jautā Kulbergs. Vai arī tas pats “mūžīgais” mērķis - apgūt naudu?
Kulbergs, stāvovāciju pavadīts, LRA kongresā aicināja mainīt valsts kursu, uzsvaru liekot uz ekonomikas attīstību. Lai nu ko nevar noliegt, bet Kulbergam vēlme un apņēmība pildīt solīto ir. Vai būs arī pietiekamas zināšanas un politiskās prasmes iecerēto realizēt, tas jau ir cits jautājums, un to rādīs laiks. Tāpat kā to, vai Kulbergs, AS, LRA ienesīs “jaunus laikus” vai arī “vecie laiki” “pārmals” Kulbergu un viņa domubiedrus tajā pašā vecajā “malumā”, par kādu politiskā šķira gandrīz vienmēr agrāk vai vēlāk pārvēršas.
