Latvijā jau vairāk nekā 30 gadus regulāri notiek dažādu līmeņu vēlēšanas, taču lielas skaidrības par to, par ko īsti šajās vēlēšanās tiek lemts, nav. Viena no versijām – izvēlamies tos politiskos spēkus, kuri būs pie varas nākamajā vēlēšanu cikla periodā, un no tiem tālāk konkrētus politiķus. Bet kur tad lemšana par savas valsts vīziju, par to, uz kuru pusi virzīsies valsts? Par to, kādu mēs gribam redzēt Latviju tuvākā un tālākā nākotnē?
Uz jautājumiem par vīziju varētu atbildēt, ka ikviena partija šo valsts attīstības kursu jau iekļauj savā programmā, bet šī atbilde nebūtu īsti patiesa. Šajos 30 gados ir izveidojusies zināma Latvijas politiskā tradīcija, kurā partijas, paši politiķi par konkrētām valsts attīstības vīzijām runā nelabprāt. Jāatzīst, ka arī pati sabiedrība no politiķiem šādas vīzijas nemaz neprasa.
Dažādas priekšvēlēšanu debates parasti tiek rīkotas pēc viktorīnu parauga. Politiķi šādās debatēs uzstājas, it kā piedalītos viktorīnā, kur “pareizi” jāatbild uz jautājumiem. Šo jautājumu galvenais uzdevums ir nevis noskaidrot politiķu plānus, bet gan viņus “atmaskot”. Parādīt, ka viņi kaut ko slēpj, nezina vai kaut kad pagātnē kaut ko ne tā ir pateikuši un par to viņi tagad jākar pie lielā zvana. Nevar noliegt, ka šādas “viktorīnas” politiķus bieži vien parāda “patiesajā gaismā” un daudz ko par viņiem pasaka.
Taču atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma. Ja par vēlēšanu galveno uzdevumu izvirzām to cilvēku izvēli, kuri būs “pie stūres”, tad viss kārtībā. Šādas “viktorīnas” diezgan skaidri parāda, kas kurš ir. Taču ja vēlēšanu primārais uzdevums ir izvēlēties savas valsts tuvākas vai tālākas nākotnes vīziju, tad šo “viktorīnu” vērtējums jau ir cits. Ar šo uzdevumu priekšvēlēšanu debates pašreizējā veidolā galā netiek.
Sena Latvijas politiskās vides problēma ir tā, ka politiķi un viņu partijas šādas vīzijas zīmē ļoti izplūdušas un nekonkrētas. Bieži vien tādas nezīmē vispār, jo par nākotni politiķi runā maz un negribīgi. Ja nu tomēr runā, tad pārsvarā apokaliptiskā formā: pensijas nebūs, jaundzimušo nebūs, naudas nebūs. Krahs iestāsies pēc trijiem, pieciem, desmit gadiem. Balsojiet par mani. Iekavās piebildīsim, ka arī šie “apokalipses jātnieki”, aicinot balsot par viņiem, nekādu “glābšanas” plānu tā arī nepiedāvā.
Piemēram, atsevišķi politiķi, savelkot rūpju rievu pierē, norāda, ka vēl nesen Latvijā dzima gandrīz divdesmit tūkstoši bērnu gadā, bet tagad tikai nedaudz virs desmit tūkstošiem. Jāpiekrīt, traki, bet veids, kā panākt, lai Latvijā atkal dzimtu 20, 30 un pat vairāk tūkstošu bērnu gadā, netiek atklāts. Tāda, visticamāk, arī viņiem pašiem nav. Līdzīgi ir arī ar citiem pārmetumiem.
Jāatzīst, ka kopumā situācija ir vēl sliktāka. Politiķi politisko piedāvājumu plauktā neuzdrošinās likt pat tādas salīdzinoši viegli panākamas lietas kā, teiksim, Sabiedriskā integrācijas fonda (SIF) likvidēšana. Gribu uzsvērt, ka šo SIF piemēru šeit piesaucu ne tāpēc, ka man personiski tas stipri traucētu dzīvi. Galīgi ne uz to pusi, bet ja jau pat tādu “nieku” (valstiskā mērogā) politiķi nespēj “atrisināt”, tad ko mēs varam prasīt attiecībā uz daudz nopietnākām lietām.
Par “zaļo kursu”, par attiecībām ar ES un ES fondiem, par “Rail Baltica”, par nodokļu politiku, par medicīnas finansēšanas modeļiem, vēja un saules enerģētiku un tamlīdzīgiem jautājumiem. Latvijas politiķi diskutablos jautājumos gadu gadiem nekādi nespēj nostāties kādā pusē, jo grib palikt labi gan vieniem, gan otriem. Piemēram, uz jautājumu: kam dodat priekšroku - četru joslu šosejai vai renovētai dzelzceļa līnijai uz Liepāju, atbildes būs izvairīgas, cenšoties “izpatikt” gan vieniem, gan otriem.
Rezultātā, kā ļoti trāpīgi norāda LU profesors Daunis Auers, partiju programmas ir kā vēlmju saraksti, kur ir satilpināts viss vēlamais, kas vien kādam šīs programmas “stādītājam” ienācis prātā, bet kā šo “vēlamību” sasniegt, kur atrast avotus, resursus, sīkāk paskaidrots nav. Visās priekšvēlēšanu debatēs politiķi ar leijerkastes neatlaidību uzskaita visas tās brīnišķīgās lietas, par kurām viņi iestājas, bet nekad pat aptuveni nenorāda, kur kaut ko gatavi atņemt vai no kāda papildus paņemt. Piemēram, neviena Latvijas partija nemūžam neatzīsies, ka gribētu kaut ko nofinansēt (teiksim, lielāku medicīnas pakalpojumu pieejamību), palielinot kādā segmentā nodokļus.
Toties pilns internets ar video, kurā kāda deputāta kandidāte nespēj skaidri formulēt atbildi par Krimas okupāciju. Pie šī video kaudzēm līksmu komentāru par to, cik veikli šī deputāte esot “iedzīta stūrī”. No vienas puses, ir tikai apsveicami, ka noteiktas partijas pozīcija tiek skaidri un nepārprotami parādīta, taču šī pozīcija jau sen nav nekāds noslēpums un ar šo partiju tāpat neviens politiskais spēks koalīciju neveidos. Līdz ar to, ja šīs priekšvēlēšanu debates uztveram kā izklaides šovu, tad epizode bija lieliska, taču no politiskās lietderības viedokļa tai bija visai niecīga pievienotā vērtība.
Manuprāt, būtu daudz vērtīgāk, ja šāda tipa debatēs partijas vairāk “tirdītu” par tādiem cilvēkiem būtiskiem jautājumiem kā pensiju otrā līmeņa izņemšanas iespējām, par to, kā samazināt milzīgo plaisu starp mazajām (mikroskopiskajām) pensijām un lielajām (astronomiskajām) pensijām. Par medicīnas apdrošināšanu valsts pārvaldē strādājošiem un to nevienlīdzīgo situāciju, kādā atrodas cilvēki, kuriem darba vieta šo apdrošināšanu nesedz. Tāpat būtu interesanti uzzināt katras partijas politisko nostāju enerģētikas jautājumos.
Turklāt no debašu organizatoru puses būtu lietderīgi ieviest vērtējumu - ne cepts, ne vārīts. Proti, kad kandidāts cenšas izvairīties no tiešas atbildes un sāk laipot (teiksim, jautājumā par attieksmi pret vēja parkiem vai pensiju otrā līmeņa izņemšanas iespējām), tad viņam tiek dots šāds vērtējums. Tādā veidā vēlētājs varētu viegli noskaidrot, kuri ir tie politiskie spēki, kuriem ir visnenoteiktākā, visizplūdušākā pozīcija. Proti, kuri ir politiskie spēki bez pozīcijas, bez stājas, bez viedokļa. Iespējams, ka ir vēlētāji, kuriem tieši šāda nenoteikta pozīcija šķiet tīkami “elastīga”, bet būtu labi, ja partijas iezīmētu savas pozīcijas ne tikai nosacītās Krimas jautājumā, bet arī sadzīviski daudz vienkāršākos jautājumos.
Tas nenozīmē, ka jāfokusējas tieši uz sadzīviskiem, ikdienišķiem jautājumiem. Tieši otrādi, politiskajiem spēkiem ir jāiezīmē vispārējais kurss, īpaši neieslīgstot detaļās, taču tas nenozīmē jau piesaukto - ne cepts, ne vārīts, gan tā, gan šitā. Vēlētājam būtu skaidri jāredz, kas katram politiskajam spēkam ir pirmajā vietā - autotransports vai dzelzceļa transports? Privātais transports vai sabiedriskais transports? Gājējs vai automobilis? Vējš vai atoms? Nodokļu likmes visiem vienādas vai progresīvi pieaugošas? Ja nodokļu palielināšana ir neizbēgama, tad ko palielinām - PVN, IIN (bagātajiem) vai NĪN?
Savukārt tos politiķus, kuri, runājot par nepieciešamību palielināt finansējumu medicīnai, izglītībai, kultūrai, infrastruktūrai un kam tik vēl ne, vienlaicīgi sola nodokļus nepalielināt, bet trūkstošo finansējumu paņemt, “samazinot ēnu ekonomiku”, automātiski būtu jāierindo “pasaku stāstītāju” kategorijā.
Ja politiķi pēc dalības šādās priekšvēlēšanu debatēs un citās aktivitātēs tiktu novērtēti kategorijās: “ne cepts, ne vārīts”, “pasaku stāstītājs”, “tukšmuldētājs, kurš virknē vārdus, kuriem kopējas jēgas nav” un tamlīdzīgi, tad varbūt kaut par matu palielinātos mūsu politiķu atbildība par saviem izteikumiem, politiskās pārstāvniecības (Saeimas) kvalitāte un līdz ar to arī visu mūsu dzīves kvalitāte.
