Ņemot vērā gaidāmās Saeimas vēlēšanas, par Andra Kulberga valdības pirmajām simt dienām varētu arī nerunāt, jo tāpat šī valdība pēc vēlēšanām beigs darbu un tiks veidota jauna. Taču, tā kā ir liela varbūtība, ka arī pēc vēlēšanām Kulbergam tiks uzticēta jaunās valdības vadīšana, tad ir jēga izvērtēt, kā viņam līdz šim ir sekmējies ar šo darbu. Kādi ir plusi un it īpaši mīnusi, no kuriem būtu vēlams izvairīties nākotnē?
Ja skatāmies uz sabiedrību kopumā, tad vieni par Kulberga valdību ir sajūsmā un uz to skatās ar neviltotām cerībām, kamēr otri neslēpj savu skepsi - runas jau ir varenas, bet kur ir darbi? Uzreiz piefiksēsim nenoliedzamo - šī ir īsi pirms vēlēšanām izveidota valdība, un tā darbojas priekšvēlēšanu gaisotnē ar visām no tā izrietošām sekām.
Var to saukt par tehnisko valdību vai pārejas laika valdību, tas lietas būtību nemaina. Šī ir pagaidu valdība ar skaidri iezīmētu beigu termiņu. Tāpat nevajadzētu aizmirst šīs valdības izveidošanās apstākļus un nosacījumus - četrām partijām pa četriem ministriem neatkarīgi no Saeimas mandātu skaita.
Šīs Kulberga valdības izveidošanās īpatnības pieminu tāpēc, ka tās neļauj viņa valdības padarīto vērtēt pēc ierastajiem kritērijiem - kādi konkrēti lēmumi pieņemti un kādas būs šo lēmumu sekas. Šajā priekšvēlēšanu gaisotnē partijas vairāk domā par savu spalvu spodrināšanu, nevis par valstiski izsvērtiem lēmumiem.
Kad dažādās auditorijās Kulbergam un viņa ministriem uzdod jautājumus par padarīto, tad viņi cenšas uzskaitīt tos darbus, kuri šajā laikā aktualizējušies, par ko saņem iebildumus, ka tie jau ir iepriekšējās valdības iesāktie un tagad pabeigtie darbi. Tikmēr otrā plānā aizslīd Kulberga valdības galvenais panākums, kas arī nodrošina viņam šo ievērojamo reitingu kāpumu un neapstrīdamo līderību.
Runa ir par to, ka Kulberga valdība ir sabiedrībā atjaunojusi interesi par politisko procesu. Ir parādījies zināms optimisms, jo pirms tam ilgstoši sabiedrībā valdīja kaut kāda nolemtība. It kā Latvijas valsts būtu uz mūžu mūžiem nolemta dzīvot zem “Vienotības” nenorietošās saules stariem. Dombrovskis, Kariņš, Siliņa, Dombrovskis... Jā, jā, “Vienotībā” visā nopietnībā tika skatīta versija par ministru prezidenta kandidātu virzīt nevis reālo premjera kandidātu, bet gan to, kurš varētu piesaistīt pēc iespējas vairāk vēlētāju balsu. Proti, eirokomisāru Valdi Dombrovski.
Kulbergs šo “Vienotības” varas monopola tēlu ir pamatīgi izpluinījis. Tiesa, šis tēls nekur nav pazudis. Arī stāsti, ka Kulbergs jau neko reālu nav izdarījis, ir turpinājums tradicionālajai pasakai par “pieaugušajiem istabā”, kuri vienīgie kaut ko varot izdarīt. Šajā paradigmā Kulbergs ar savu bērnudārznieku “bandu” spējot tikai gaisu tricināt, bet reālajā dzīvē esot tāds pats nespējnieks kā visi citi “Vienotības” līderības apšaubītāji.
Būsim objektīvi. Atsevišķi Kulberga gājieni, ne līdz galam izsvērti izteikumi patiešām var radīt iespaidu par zināmu nenopietnību. Tāpat nevar nepamanīt šīs valdības iekšējos kašķus un savstarpējo neuzticību (politisko greizsirdību), kas ir neizbēgama blakne šīs valdības izveidošanas nosacījumiem, par kuriem jau tika minēts. Tas viss nenoliedzami ir, taču vienlaikus mēs redzam sabiedriskās domas aptauju rezultātus. Visās aptaujās pārliecinoši vadībā ir tieši premjera pārstāvētais saraksts.
Atļaušos minēt, ka šo Kulberga vadības augsto popularitāti nosaka ne jau valdības pirmajās simt dienās padarītie darbi vai labie ekonomiskie rādītāji, kādus mums dod Centrālās statistikas pārvaldes dati par Latvijas ekonomiku šā gada pirmajā pusgadā. Šos reitingus Kulbergam un viņa “Apvienotajam sarakstam” (AS) nodrošina jaunā pieeja, kas daudziem dod cerību uz pārmaiņām.
Var jautāt: kādām pārmaiņām? Patiesībā tam pat nav būtiskas nozīmes. Ja valstī 17 gadus “pie stūres” ir bijis viens spēks - “Vienotība” (posms 2016.-2018. gadā, kad premjers bija Māris Kučinskis, ne ar kādu citādību neizcēlās), tad liela daļa sabiedrības ir noilgojusies pēc kaut kā cita. “Vienotība”, vienalga vai tā tagad saucas par “Jauno vienotību”, “Citu vienotību” vai “Dažādo vienotību”, cilvēkiem ir apnikusi ar savu vienmuļīgo politikas skaidrojumu - neko mainīt nevar, jo vienkārši nevar. Jābrauc kā tramvajam pa to maršrutu, kur sliedes ved. Latvijas sabiedrībai šī braukšana pa “Vienotības” sliedēm bija apnikusi, un viņi skaļi prasīja: kāpjam ārā.
Tagad esam izkāpuši un pārkāpuši AS “autobusā”, kurā pie stūres ir Kulbergs. Vai maršruts stipri mainīsies? Ļoti iespējams, ka ne tik ļoti. Jautājums patiesībā ir daudz dziļāks un nopietnāks. Vai šis maršruts patiešām ir radikāli jāmaina, kā to prasa daži opozicionāri? Vai arī pietiks ar zināmām korekcijām, un ko par to teiks Latvijas tauta?
Atbildes uz šiem jautājumiem, manuprāt, būs politiski nozīmīgākās gan gaidāmajās vēlēšanās, gan turpmākajos gados. Paskaidrošu, ko ar to domāju.
Skatījums uz Latvijas situāciju un vietu Eiropā dažādiem Latvijas cilvēkiem ir ļoti atšķirīgs. Vieni ir pārliecināti, ka esam pilnīgā pakaļā un pilnā gaitā braucam bezdibenī, kamēr citi šādu redzējumu, Marka Tvena vārdiem runājot, uzskata par nedaudz pārspīlētu.
Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums otrajā ceturksnī par 3% dod papildu argumentus tiem, kuri bikli jautā: varbūt tik ļoti “greizi” nemaz nebraucam? Varbūt tas maršruts nemaz tik daudz jāmaina nav. Varbūt pietiks ar to, ka nomainīsim transporta līdzekli, šoferi un brauksim tālāk apmēram tajā pašā virzienā?
Liela Kulberga un viņa atbalstītāju problēma ir tā, ka viņi paši ilgu laiku popularizēja versiju, ka, iespieduši pedāli grīdā, traucamies uz bezdibeni, kur priekšā mūs gaida krahs. Trakākais, ka viņi paši svēti tic šiem saviem šausmu stāstiem. Tajā pašā laikā nevienā starptautiskā pētījumā neparādās šāda Latvijas ekonomikas apokaliptiskā aina. Taču, tā kā liela sabiedrības daļa dzīvo šajā apokaliptiskajā gaisotnē, šī daļa no Kulberga prasa aktīvu, enerģisku rīcību, lai radikāli mainītu kursu.
Var saprast Argentīnas prezidentu Havjeru Mileju un viņa atbalstītājus. Argentīna gadu desmitiem slīdēja arvien dziļākā ekonomiskā haosā un bezcerībā. Milejs ar “motorzāģi” cenšas pārzāģēt šo negatīvo virzību un kaut kā “iztaisnot” šķībi greizo kursu. Kā viņam tas sanāks, neviens līdz galam šobrīd nepateiks, bet viņš vismaz būs mēģinājis.
Latvijas ekonomiskā situācija ne tuvu nav līdzīga situācijai Argentīnā. Ekonomiskie rādītāji neliecina, ka Latvijā ekonomiskā izaugsme kopš 2015. gada būtu zemāka nekā citās ES valstīs vai mūsu kaimiņvalstīs. Jā, tā ir zemāka nekā Lietuvā, bet apmēram tāda pati (vai pat nedaudz augstāka) kā Igaunijā. Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi nemitīgi aug, un tie ievērojami pārsniedz izsniegto kredītu apjomu, kas ir viens no indikatoriem, kas liecina par niecīgu ekonomiskās krīzes varbūtību.
Bet kā tad populārie stāsti par “esam galīgā pakaļā”, par bezcerīgo atpalikšanu, par “pēdējām vietām ES” un tamlīdzīgi? Būsim objektīvi, šie stāsti bija nepieciešami, lai no politiskās avanscēnas padzītu “Vienotību”. Vienkārši bija nepieciešamas “svaigas asinis”. Pēc 17 gadu ilgas valdīšanas bija pienācis laiks sakratīt Mārgaretas Tečeres slaveno kartupeļu čipsu paku.
Tagad tas ir sekmīgi izdarīts. Protams, šāda situācijas interpretācija ļauj izvirzīt versiju par “Apvienotā saraksta” pakāpenisku pārvēršanos par “Apvienotības sarakstu”, tādējādi papildinot jau piesaukto metamorfožu rindu “Vienotība”, “Jaunā vienotība” un tagad “Apvienotība”.
Pirmajā brīdī šāda viltus “pārvērtība” var šķist kā kaut kas negatīvs. Taču tas tāds var likties tikai tiem, kuri vēlas Latvijas revolucionāru attīstību. Tiem, kuri normālā, evolucionārā ceļā pie varas nekādi nevar tikt.
Vai Latvijai nepieciešama revolūcija? Nedomāju vis, un arī Kulbergam, pēc vēlēšanām veidojot jauno valdību, tieši no šādiem “revolucionāriem” derētu tikt vaļā pirmām kārtām, jo tieši viņi kļūs par tiem “grabošajiem gultņiem”, kas kritīs uz nerviem tālākajā braucienā.
