Premjera ārštata padomnieks stratēģiskās plānošanas un jaunās ekonomikas jautājumos Didzis Dejus, komentējot Latvijas Bankas ekonomista, LU asociētā profesora Oļega Krasnopjorova rakstu “Ceļā uz Latvijas ekonomikas un eksporta strukturālo transformāciju”, platformā “X” norādījis, ka Latvijā trūkstot 8000 metinātāju.
Lūk, precīzs premjera padomnieka citāts: “[Mašīnbūves un metālapstrādes] nozarē trūkst 8 000 metinātāju. Nozare šo saka skaļi. 8 000 metinātāju radītu jaunus 651 667 milj eksporta pieaugumu. Ja pieņemam, ka 1 metinātājs nomaksā gadā vidējās algas nodokļus 1k EUR mēn jeb 12k gadā, tie būtu 96 milj EUR nomaksātajos darba spēka nodokļos.”
Nemēģināsim atšifrēt, ko nozīmē “651 667 milj eksporta pieauguma” (pieņemsim, ka tas domāts 651 miljons eiro), bet vērsīsim uzmanību uz trūkstošajiem metinātājiem. Pat ja skaitlis 8000 ir pārspīlēts (nekur neizdevās atrast pamatojumu šim skaitlim), tad akūts metinātāju trūkums ir sen zināms, taču par šo ekonomisko problēmu tikpat kā nerunā.
Pēc mēneša - 3. oktobrī - gaidāmas 15. Saeimas vēlēšanas. Partijas nāk klajā ar dažādiem valsts izaugsmes plāniem, liek galdā dažādus priekšlikumus, taču atļaušos atzīmēt, ka neviena partija, neviens politiskais spēks, neviens politiķis pat ar pušplēstu vārdu neieminas par tādu “nieku” (651 miljons eiro eksporta pieauguma) kā par trūkstošajiem 8000 metinātājiem.
Par šiem metinātājiem nerunā arī ekonomists (nepolitiķis) Krasnopjorovs, un tieši šo “atrautību no realitātes” LB ekonomistam pārmet premjerministra padomnieks: “Labs, teorētisks apraksts ar exceļ datiem.” To Dejus sauc par “top down pieeju” (no augšas uz leju) un pats piedāvā “mazu bottom up piemēru” (no apakšas uz augšu). To pašu sākumā pieminēto citātu par trūkstošajiem 8000 metinātājiem.
Savu komentāru Dejus noslēdz: “Latvijas ekonomikas izaugsme un transformācija ir jāveic atbilstoši bottom up informācijai. Šeit: - 1 nozare - jauni 8 000 darbinieku - jauni 96 000 000 EUR nodokļu ieņēmumu gadā - eksporta potenciāls 651 667 milj EUR gadā. Panākam reālu rīcību vai aprakstām ekceļus?”
Dejus ekonomiskās izaugsmes ideja ir samērā vienkārša: mūžīgā teoretizēšana (exceļu aprakstīšana) ir jānomaina pret reālu rīcību. Konkrētajā gadījumā ekonomikas izaugsme un transformācija ir jāveic, cita starpā atrodot 8000 jaunu darbinieku (metinātāju).
Krasnopjorovs savu pozīciju balsta uz mūsdienu ekonomikas klasiķu (Felipe J., Kumar U., Abdon A., Bacate M. (2012). Product complexity and economic development. Structural Change and Economic Dynamics) atziņu: “Ekonomiskā attīstība nenozīmē ražot to pašu, tikai vairāk. Attīstības pamatā ir arvien sarežģītāku produktu ražošana un eksports. Tā ir strukturālā transformācija, kurā resursi tiek pārcelti no zemas uz augstas pievienotās vērtības produktiem. Tādējādi ekonomikas struktūra mainās par labu sarežģītāku produktu ražošanai un eksportam.”
Kādā veidā panākama šī ekonomikas struktūras izmaiņa no vienkāršāku uz sarežģītāku produktu ražošanu, Krasnopjorovs savā rakstā nemin, un šajā ziņā ir taisnība Dejum, kurš atzīst - labs teorētisks apraksts, “secinājumu saraksts nekļūdīgs”, taču arī viņa paša “bottom up” ieteikumi, kā šos 8000 metinātāju iepludināt ekonomikā, daudz neatšķiras no paša peltajiem “aprakstām ekceļus”.
Dejus raksta, ka tas panākams, “veicinot skolēnu uzņemšanu profesionālās izglītības iestādēs (Latvijā 7 profesionālās izglītības iestādes), palielinot studiju vietu skaitu (kvota 2026/2027 gadam - 800 vietas), piešķirot līdzekļus darbinieku pārkvalifikācijai par metinātājiem, lai pārvirzītu darbinieku no zemākas vērtības industrijām uz eksportējošu”.
Cik papildu metinātājus var iegūt, “veicinot skolēnu uzņemšanu profesionālās izglītības iestādēs” papildus tiem, kurus jau gatavo tagad, ir grūti teikt bez “ekseļa tabulām”, bet, spriežot pēc jau esošo skolu piepildījuma, milzīga konkursa, lai apgūtu šo labi apmaksāto profesiju, maigi sakot, nav.
Neatkarīgi no “top down” vai “bottom up” pieejas, neatkarīgi no “reālas rīcības” vai “aprakstām ekceļus” ir absolūti skaidrs, ka 8000 metinātāju mēs nevaram tā “uz sitiena” dabūt, pat ja visas septiņas Dejus piesauktās profesionāli tehniskās skolas pārveidojam par 100% metinātāju sagatavošanas skolām. Ja nu vienīgi ievedam šos metinātājus no ārienes.
Taču ja reiz esam pieskārušies šai metinātāju problēmai, tad varbūt ir lietderīgi tomēr nedaudz “pateoretizēt”. Vai šie 8000 metinātāju, kuri radītu “eksporta potenciālu 651 667 milj EUR gadā”, nodrošinātu “arvien sarežģītāku produktu ražošanu un eksportu” vai arī ļautu “ražot to pašu, tikai vairāk”?
Respektīvi, vai mums vispār vajag šo “bottom up” pieeju un papildus 8000 metinātāju? Varbūt labāk 8000 inženieru, kuri radītu 8000 programmējamu metināšanas robotu, vai vēl labāk veicināt ražošanu, kas nevis izmantotu metināšanas robotus, bet paši ražotu šos robotus. Proti, attīstītu “arvien sarežģītāku produktu ražošanu un eksportu”.
Lūk, par šīm tēmām gribētos dzirdēt politiķu debates priekšvēlēšanu diskusijās, nevis klausīties līdz apnikumam nodeldētās, tukšās frāzes ar dažādiem “atslēgas vārdiem”: “mums jādomā nevis kā tērēt, bet gan kā pelnīt”, “valsts parāds pieaudzis par tik un tik”, “jāiet uz bezdeficīta budžetu” un tamlīdzīgas fiziologa Pavlova zvaniņa skaņas.
