Lai arī kādam varbūt šķiet, ka nesenās vētras izraisīto krīzi Latvijas Radio (LR) un plašākā izpratnē visā Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) ir sekmīgi izdevies novērst, tas ir, atrisināt bez nopietniem zaudējumiem amatpersonu līmenī, notikušā ilgtermiņa sekas atrodas vēl tikai iedīgļa stadijā.
Ja raugāmies atrauti no plašāka politiskā konteksta, tikai šaurā īstermiņa nogrieznī, tad sociālā viļņošanās saistībā ar LR neapmierinošo sabiedrības informēšanu nesenās vētras laikā noslāpēta gandrīz vai ideāli. Ir atrasts grēkāzis - Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis, kurš labprātīgi uzņēmies atbildību par savas priekšniecības neizdarīto. No amatpersonu vidus tikai viens cietušais - zemākā līmeņa personāžs bez nopietnas politiskās aizmugures. No valdošās politiskās šķiras viedokļa grūti iedomāties vēl vēlamāku šīs krīzes risinājumu. Visi palikuši amatos.
Taču ne velti lietoju vārdu salikumu - noslāpēta gandrīz ideāli. “Gandrīz ideāli” nenozīmē to pašu, ko ideāli. Tas, ka LR Ziņu dienests atklātā vēstulē ir paudis savu neapmierinātību par to, ka Lībietis atzīts par vienīgo upurjēru, liecina par neslēptiem rūgšanas procesiem pašā LR. Ir nodemonstrēta klaja neapmierinātība ar LSM augstāko vadību. “Ja pēc notikušā tiek vērtēts Latvijas Radio Ziņu dienesta un tā vadītāja darbs un atbildība, tad, mūsuprāt, tikpat godīgi ir jāizvērtē arī LSM valdes un galvenās redaktores darbs - gan gatavojoties iespējamajai krīzei, gan tās laikā,” teikts šajā vēstulē. LSM galvenā redaktore ir Anita Brauna.
No uzņēmuma pārvaldes loģikas un amatpersonu kompetences aspekta ir acīmredzams, ka par to, ka svētdien LR turpināja raidīt ierastajā ikdienas režīmā, nevis pārgāja uz raidīšanu krīzes režīmā, atbild nevis atsevišķas struktūrvienības vadītājs, bet gan “lielais” priekšnieks, kurš atbild par LR darbu kopumā. Konkrētajā gadījumā tieši galvenā redaktore Anita Brauna.
Tas, ka viņa nebija sazvanāma (esot Latvijā), ir nevis viņu attaisnojošs, bet gan vainu pastiprinošs apstāklis, jo Latvijā nav vietas, no kuras līdz Radio mājai Doma laukumā nevar tikt četru, ilgākais, piecu stundu laikā. Protams, ja vien ir šāda vēlēšanās. Ja ir vēlēšanās atpūsties un baudīt brīvdienu, tad, protams, cita lieta. Tad var atrunāties, ka man telefons nestrādāja.
Tas, ka atbildība bija jāuzņemas Braunai (kopā ar Lībieti vai vienai, tam nav lielas nozīmes), ir skaidrs visiem, ieskaitot LSM vadību, kura gan izliekas neredzam acīmredzamo. Var rasties pamatots jautājums: kāpēc LSM vadība cenšas piesegt Braunu pat situācijā, kad pēdējās vaina ir tik uzkrītoša un grūti noliedzama? Tas arī visā šajā stāstā ir pats interesantākais un svarīgākais.
LSM pēdējos gados regulāri nonāk atsevišķu politisko (ideoloģisko) spēku pārmetumu ugunīs. Tiek norādīts uz šīs informatīvās struktūras politisko angažētību. Nav pat tik svarīgi, cik tas atbilst vai neatbilst patiesībai. Galvenais, ka tāds priekšstats pastāv. Proti, it kā LSM aizstāvot kreisi liberālo ideoloģiju un politiski “apkalpojot” “Jauno vienotību” un “Progresīvos”. Vēlreiz atkārtoju, nav svarīgi, ir tā vai nav. Svarīgi, ka šāda ideja gaisā virmo un līdz ar to tā ir atrodama politiskā veikala plauktos, kur to kā sev tīkamu var nopirkt vēlētājs.
Ko tas nozīmē? Ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums. Atsevišķi politiskie spēki iet uz vēlēšanām ar vairāk vai mazāk neslēptām ambīcijām “iztrenkāt to sorosītu perēkli”. Nav noslēpums, ka Brauna kā viena no uzcītīgākajām laikraksta “Diena” bijušās redaktores Sarmītes Ēlertes audzēknēm ir šī “sorosītisma” (vienalga, ko katrs ar šo vārdu saprot) spilgtākā pārstāve. Var pat teikt, šī politiskā kursa iemiesojums.
Visas pazīmes (sabiedriskās aptaujas, sociālo tīklu tonalitāte, politiskā retorika) liecina, ka 3. oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās uzvarēs labēji konservatīvie spēki. Proti, tie, kuri pret LSM izturas ar aizdomām. Šeit jāuzsver, ka dažādiem politiskajiem spēkiem šis aizdomīgums var būtiski atšķirties, līdz ar to atšķirties kareivīgums, ar kādu viņi gribētu realizēt izmaiņas LSM struktūrās, bet visu kopējā pozīcija: LSM ir jāmainās. Tīri ideoloģiski. Tas vairs nevar translēt to politiku un tās ideoloģiskās nostādnes, kuras šobrīd ir atzītas par novecojušām, bankrotējušām un neizturējušām laika pārbaudi. Vismaz mūsu platuma un garuma grādos.
LSM vadības turpmāka Braunas “piesegšana” radikālāk noskaņotiem politiskajiem spēkiem var viegli kalpot kā iemesls (iegansts) rosināt pārskatīt visu LSM redakcionālo un personāla politiku. Līdz šim LSM un tās hierarhiskā virsvadība - Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) - kā necaursitamu aizsegu ir izmantojusi “redakcionālās neatkarības” vairogu.
Taču kāds gan sakars “redakcionālajai neatkarībai” ar šo patiesībā nekaunīgo grēkāža (Lībieša) upurēšanu īstās atbildīgās (Braunas) vietā. Šajā gadījumā atrunāšanās ar “redakcionālo neatkarību” jau izskatās pēc vistīrākās piesegšanās ar vīģes lapu, kas tikai vēl vairāk izgaismo LSM patieso kailumu šajā konkrētajā situācijā.
Objektīvi izskatās, ka LSM (arī SEPLP) būtu izdevīgāk nedot atsevišķiem politiskajiem spēkiem iespēju izmantot šo konkrēto gadījumu kā ieganstu, lai uzsāktu pret viņiem pašiem plašu un, galvenais, pamatotu ofensīvu, taču šajā vienādojumā ir arī otra puse. Vispārējā cīņas loģika liek stāvēt un krist par katru “frontes” iecirkni, par katru zemes pēdu, par katru cilvēku. Šodien atdosim saplosīšanai Braunu, rīt atnāks pakaļ mums pašiem.
Jāatzīst, ka LSM un SEPLP šajos “Vienotības” valdīšanas gados ir uzbūvējusi visnotaļ stiprus juridiskās aizsardzības nocietinājumus. LSM valdi ieceļ SEPLP, un to mainīt arī var tikai SEPLP. Savukārt SEPLP locekļus de facto tikpat kā nevar atlaist, ja vien kāds pats kaut kādu iemeslu dēļ nenolemj atkāpties. Tā kā pašreizējās SEPLP darbības termiņš beigsies tikai 2029. gadā, tad to gaidāmās politiskās izmaiņas it kā neskar. Kāpēc “it kā” nedaudz vēlāk, bet LSM galveno redaktori pirms termiņa beigām var atlaist SEPLP ar divu trešdaļu balsu vairākumu.
Lai arī “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums” nenosaka konkrētus pārkāpumu rāmjus, kuri var kalpot par pamatojumu šādam atbrīvojumam no amata, šajā gadījumā juridiskais pamats varētu būt šī likuma 5. panta norma, kura nosaka gadījumus, kad pirms termiņa beigām var atbrīvot LSM valdes locekli. To var, ja “valdes loceklis ir nodarījis kaitējumu sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa interesēm vai nepilda vai nepienācīgi pilda savus pienākumu”.
Šajā konkrētajā gadījumā nebūtu grūti atrast Braunas darbības pazīmes, kas kvalificējamas kā “nodarīts kaitējums LSM interesēm” (LSM reputācija ir grauta), kā arī “nepilda vai nepienācīgi pilda savus pienākumus” (nav izstrādāts rīcības algoritms krīzes situācijās un pašā krīzes situācijā neatrodas uz vietas).
Ne politiski, ne kā citādi nevar SEPLP piespiest pieņemt lēmumu kādu no LSM vadības atbrīvot. Taču atgriezīsimies pie jau piesauktā “it kā”. SEPLP sastāv no dzīviem cilvēkiem, bet neviens cilvēks nedzīvo ārpus sabiedrības slēgtā ziloņkaula tornī. SEPLP locekļi ir tādi paši cilvēki kā visi citi, un viņi nevar neņemt vērā apkārt notiekošo. Neviens nevēlas dzīvot nemitīgas konfrontācijas apstākļos, tāpēc visi ir vairāk vai mazāk spiesti rēķināties ar vispārējo sabiedrības noskaņojumu.
Lēmumu par Braunas atbilstību amatam no malas neviens diktēt nevar. Tas ir jāpieņem LSM valdei, cieši sadarbojoties ar SEPLP, bet šajā situācijā Braunas piesegšana jau kļūst bīstami toksiska. Skaidrs, ka īstermiņā šis viņas klupiens aizmirsīsies un arī LR Ziņu dienests mierīgi, bez lielas viļņošanās turpinās darbu jaunās vadītājas vadībā, taču, jo ātrāk “grabošais gultnis” (Anita Brauna) LSM motorā tiks nomainīts, jo labāk gan Latvijas sabiedrībai, gan visiem nozarē strādājošajiem.
