Valsts amatpersonu deklarāciju publiskā pieejamība vienmēr ir skaitījusies neatņemams pretkorupcijas sistēmas elements. Šo deklarāciju pieejamība nodrošina sabiedrības, mediju un citu pētnieku iespējas kontrolēt varas pārstāvju ienākumus, darījumus, saistības un interešu konfliktus. Tāpēc jo pārsteidzošāki bija premjera Andra Kulberga izteikumi viņa kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kad viņš rosināja pārskatīt šo valsts amatpersonu deklarāciju publisko pieejamību.
Kulbergs: “Es atklāšu, mums ir ļoti nopietni jāpadomā šobrīd par publiski pieejamiem datiem, par amatpersonu deklarācijām. Tas ir nepieļaujami, ka šīs deklarācijas ir pieejamas publiski bez identifikācijas. Tām var piekļūt jebkurš, un mēs nevaram identificēt, kurš to ir darījis.” Kulberga ieskatā šāda situācija esot bīstama un apdraudot gan pašas amatpersonas, gan ar viņām saistītus cilvēkus. Premjers gan uzreiz atzina, ka nekāda galīga slēdziena šajā jautājumā vēl nav, bet tas ir sākums nopietnai diskusijai.
Arī Valsts prezidents norādīja, ka laiku pa laikam uzvirmojot “šī diskusija par sabiedrības interesēm, žurnālistu tiesībām un interesēm iepazīties ar amatpersonu gan ienākumiem, gan mantisko stāvokli, gan radu saiknēm un izdarīt secinājumus un to, ka šajās datu bāzēs ir arī aizsardzības, iekšlietu iestāžu, dažādu citu sensitīvu iestāžu amatpersonas. Nav runa, ka tagad visi dati būtu jāslēdz. Mēs neesam vispār tikuši līdz kaut kādiem konkrētiem risinājumiem, bet ir pilnīgi skaidrs, ka žurnālistiem ir jāsaglabā pilna pieeja viņu darbā. Iespējams, jāievieš autorizācija, kur tos datus var apskatīt cilvēki, kurus var identificēt. Ir viena lieta, ja šos datus grib paskatīties kāds no Latvijas televīzijas, bet šobrīd tos datus var paskatīties arī cilvēki no citurienes.”
Vēlme ierobežot cilvēku tiesības iepazīties ar amatpersonu deklarācijām tiek galvenokārt pamatota ar to, ka “šobrīd tos datus var paskatīties arī cilvēki no citurienes”, ar to, protams, domājot Krievijas speciālos dienestus. Kara laikā, bet tieši šādi tiek uztverta mūsdienu starptautiskā situācija, acīmredzot nepieciešami dažādi izņēmumi, kas ierobežo cilvēku brīvības un tiesības.
Jautājums tikai, vai iespēja iepazīties ar amatpersonu deklarācijām ietilpst šajos “izņēmumos”. Pareizāk sakot, vai ir reāls pamats ieviest šādu izņēmumu, vai tas ir tikai iegansts, lai amatpersonas varētu vieglāk slēpt savus aizdomīgos, varbūt ne vienmēr pelnīti lielos ienākumus?
Nav noslēpums, ka amatpersonu deklarāciju aizpildīšana daudzām amatpersonām nav diez cik patīkama nodarbošanās, un tās ne reizi vien ir centušās šo deklarāciju nozīmi minimizēt, šo deklarāciju iesniegšanu pārvēršot it kā jokā. Īpaši raksturīga šī ākstīšanās bija sākotnējā posmā, kad Latvijas biznesā vēl bija populāri skaidras naudas darījumi, burtiski ar naudas koferiem. Viens “diplomāts”, pilns ar simtdolāru paciņām, aptuveni bija līdzvērtīgs vienam miljonam dolāru. Amatpersonas tolaik dažkārt iesniedza it kā nenopietnas deklarācijas (piemēram, norādot, ka viņiem ir lieli skaidrās naudas uzkrājumi Mongolijas tugrikos), jo likums neparedzēja šos “tugrikus” kādam uzrādīt. Galvenais, ka tie bija deklarēti.
Mūsdienās, kad Latvija jau vairāk nekā 20 gadus atrodas ES un tās finanšu sistēma ir salāgota ar ES tiesiskajām prasībām, pret šīm amatpersonu deklarācijām attieksme ir krietni nopietnāka, jo pavirša vai nenopietna attieksme pret šo deklarāciju aizpildīšanu var politiski, juridiski un arī finansiāli dārgi maksāt. Tajā pašā laikā attieksme pret šo pienākumu deklarēt (publiskot) savus ienākumus daudziem ir saglabājusies negatīva.
Šobrīd, kad pēc vairāku datu bāzu uzlaušanas (CSDD un “Latvijas valsts meži”) dienaskārtībā priekšplānā ir izvirzījies kiberdrošības jautājums, tad šo netīkamo amatpersonu deklarāciju jautājumu cenšas risināt ne vairs ar muļķīgu joku palīdzību (man vecmāmiņa tos miljonus iedeva), bet gan tieši otrādi. Tagad ir metušies otrā grāvī, demonstrējot pārspīlētu nopietnību, - mūsu amatpersonu deklarācijas pētīšot Krievijas drošības dienesti, esam apdraudēti, tāpēc piekļuve šīm deklarācijām esot jāierobežo.
Šajā situācijā noteikti vajadzētu izvairīties no krišanas galējībās, kas līdzīgu diskusiju laikā ir raksturīga metode, lai pašu jautājuma būtību diskreditētu, pārvērstu par absurdu un parādītu nenopietnā gaismā. Konkrētajā gadījumā parādās histēriski kliedzieni, ka tiekot plānota amatpersonu ienākumu caurspīdības pilnīga likvidācija, atgriešanās “beztiesiskuma” laikos, kad amatpersonas varēja darīt, ko grib, un tamlīdzīgi. Savukārt no otras puses, notiek baidīšana ar Krievijas specdienestiem, mākslīgo intelektu, kurš, izpētot šīs amatpersonu deklarācijas, it kā varētu atklāt visādas Latvijas valstij un tās cilvēkiem bīstamas lietas.
Kā liecina pieredze, tiklīdz kādā jautājumā tiek ieņemtas radikālas pozīcijas, tā strauji pieaug šā jautājuma aplama gala risinājuma varbūtība. Atcerēsimies savulaik (2018. gadā) uzsākto Latvijas banku sistēmas “kapitālo remontu”, kad pārmērīgs aizdomīgums un centieni izravēt katru šaubīgās naudas iedīglīti atstāja mūsu banku sistēmu tālu nopakaļ Lietuvas finanšu sistēmai, kura diez vai būtiski atšķīrās no mūsējās, tikai ar to, ka savu “kapitālo remontu” veica bez liekas pārcentības.
Līdzīgi būtu jāuztver arī šī publiski uzsāktā diskusija par amatpersonu deklarāciju pieejamību un tās ierobežošanu. Galvenais - nekrist galējībās un nesākt runāt melnbaltās kategorijās. Ir pilnīgi skaidrs, ka medijiem šī pieeja jāsaglabā esošajā apjomā un tur neko mazināt nedrīkst. Tas attiecas arī uz augstām drošības dienestu, iekšlietu un aizsardzības sistēmas amatpersonām. Ja kāds pilda slepeno misiju un darbojas piesegā, tad šī persona nav amatpersona un tai nekāda deklarācija nemaz nav jāaizpilda. Pārējiem nevajadzētu būt nekādiem izņēmumiem. Tad vienkārši šīs personas ir jāizslēdz no amatpersonu statusa un jāpārved citā statusā.
Galvenais šīs diskusijas jautājums ir par to, kam būs pieeja šīm deklarācijām. Šobrīd tā ir pilnīgi visiem bez jebkādas autentifikācijas. Autentifikācija, manuprāt, ir pilnīgi pamatota un nepārkāpj nekādas caurspīdīguma prasības. Ja gribi iegūt informāciju par citiem, tad arī pašam sevi identificēt nav par daudz prasīts. Jēgpilnai un pamatotai pieejas loka sašaurināšanai arī nevajadzētu radīt kādus tiesiskuma riskus, ja šī pieeja saglabāsies pietiekami plašam informācijas apstrādātāju lokam.
Ja ir uzsākta diskusija par pieeju šīm ienākumu deklarācijām, tad, iespējams, šī diskusija jāpaplašina arī tajā aspektā, kas šajās deklarācijās jāatklāj. Ja vieniem šķiet, ka šajās deklarācijās tiekot pieprasīta pārāk liela detalizācija un konkretizācija, tad citiem (žurnālistiem) iespaids ir tieši pretējs: šīs deklarācijas bieži vien ļauj dažādos veidos noslēpt patiesos ienākumus vai patiesās īpašumtiesības, tāpēc iespējamiem likumu grozījumiem būtu jānodrošina vēl lielāks amatpersonu īpašumtiesību caurspīdīgums.
Arī šajā jautājumā vismazāk rezultatīvais ceļš būtu radikalizācija. Tas attiecas gan uz tiem, kas šo caurspīdīguma prasīšanu apsaukā par “komunismu” vai citos tikpat sākotnējo jēgu zaudējušos politiskos lamu vārdos, gan arī uz tiem, kas gribētu prasīt no amatpersonām atskaitīties par katru apēsto ābolu, deklarācijā iekļaut katru mājās esošo kniepadatu un likt viņiem uzrādīt visu radu saimi līdz septītajam augumam.
Ja jautājumam pieiet saprātīgi, bez kampaņveidīgas histērijas, tad rezultāts ir nesalīdzināmi labāks nekā tad, ja vieni kliedz: tie blēži grib noslēpt sazagto, bet otri pretī: nolāpītie komunisti, kas tikai atņemt un pārdalīt prot. Talonus un tukšus plauktus jūs dabūsiet. Tiklīdz sākas šī kliegšana, tā kļūst skaidrs: draugi, nav labi. Tādā veidā ceļš ir tikai uz grāvi.
