Sestdienas vētra, kura tiek uzskatīta par spēcīgāko Latvijā kopš 2005. gada 8.–9. janvāra vētras, vienlaicīgi bija gan gaidīta, gan negaidīta.
Gaidīta tāpēc, ka jau sestdienas rītā tika iedarbināta šūnu apraide un lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju saņēma kārtējos brīdinājumus par gaidāmo vētru un negaisu. Negaidīta tāpēc, ka visas dienas garumā valsts centrālajā daļā laiks gan bija nomācies un dažbrīd lija lietus, bet to par vētru nekādi nevarēja nosaukt, kas par šiem satraucošajiem brīdinājumiem sociālajos tīklos izraisīja vispārēju vīpsnāšanu un ironizēšanu: “Tagad jau sākuši celt paniku par katru parasto lietutiņu.”
Tas, ka vētra aizkavējās un pa īstam sāka plosīties tikai pievakarē, šos ironizētājus vēlāk pašus nostādīja visai neveiklā lomā, ko ne viens vien centās izmantot, lai apmierinātu savas citu nonievāšanas dziņas. Īpaši tika pazīstamajai izdevējai, grāmatu tirgotājai Vijai Kilbokai, kura vispirms pašķendējās: “Esmu dusmīga! Nu kā, nu kā var tādu paniku uztaisīt. It kā mums agrāk nebūtu lietainu dienu! Neskaitāmi brīdinājumi telefonā, pa radio jau vakar aizgūtnēm stāstīja, ka sestdien jāpaliek mājās...” un vēl pasūdzējās, ka šo it kā pārspīlēto brīdinājumu dēļ grāmatnīcās tieši pirms jaunā mācību gada sākuma pircēju neesot un strādāt sanācis pa tukšo. Vēlāk, kad vētra sāka plosīties pa īstam, par šo ierakstu pār viņas galvu sākās velties tāds naida vilnis, ka viņa bija spiesta šo ierakstu dzēst.
Kilboka pamatoti norāda, ka pirms vētras šim viņas ierakstam bijuši vairāk nekā 800 atbalstošu tīkšķu un tikai pēc tam, kad vētra patiešām parādījusi, uz ko spējīga, sākušies šie masveida pārmetumi.
Par ko šī epizode liecina? Par to, ka cilvēku pūļa emocijām ir milzīgs dzīvniecisks, nekontrolējams spēks. Tie paši, kas tevi ar jūsmu tikko atbalstījuši, pēc brīža, mainoties vispārējam noskaņojumam, ir gatavi ar akmeņiem nomētāt. Tas gan nav nekas jauns, un ar šo cilvēku “īpatnību” ir saskāries gandrīz ikviens, kurš atļaujas publiski teikt to, ko patiesībā par vienu vai otru lietu domā.
Mūsu gadījumā svarīgāka mācība priekšdienām ir tā, ka šūnu apraides brīdinājumi jau ir paspējuši devalvēties un ne vienmēr cilvēki tos uztver nopietni. Turklāt ne tikai “parastie” cilvēki, bet arī atsevišķi populāri plašsaziņas līdzekļi (“Delfi”), kuri, par spīti visiem brīdinājumiem, kuros skaidri norādīts: bez vajadzības laukā no mājām nedoties, nepakautrējās publicēt aicinājumus cilvēkiem filmēt vētru un iesūtīt nofilmēto.
Šīs vētras nepatīkamākā puse ir tā, ka tā ir prasījusi upurus. Jelgavā, sabrūkot ēkai, zem gruvešiem ir gājis bojā cilvēks. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir izteicis līdzjūtību bojā gājušā tuviniekiem un novēl ātru izveseļošanos cietušajiem. Prezidents arī izteicis pateicību Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Valsts policijas, Zemessardzes, AS “Sadales tīkls”, AS “Augstsprieguma tīkls”, pašvaldību darbiniekiem un brīvprātīgajiem par darbu aizvadītajā diennaktī. Pievienojamies prezidenta līdzjūtībai un pateicībai.
Vienlaikus šādas nelaimes dod iemeslus mācīties, iegūt pieredzi, paaugstināt visu dienestu, uzņēmumu gatavību citām, vēl lielākām krīzes situācijām. Kopš 2022. gada 24. februāra ikvienam ir skaidrs, par kādām ārkārtas situācijām ir runa.
Tas, ka daudzviet izveidojas elektrības padeves pārtraukumi, ne tikai liek mainīt cilvēku ikdienas paradumus: telefona lādēšanu no auto, sveču krājumu pārskatīšanu un tamlīdzīgi, bet arī izvērtēt dažādu valsts pārvaldes sistēmu gatavību nodrošināt darbu šādās ārkārtas situācijās. Piemēram, izvērtēt nepieciešamību veidot elektroenerģijas ģeneratoru krājumus, līdzīgi kā tiek “katram gadījumam” uzkrātas degvielas valsts rezerves.
Diemžēl dzīvojam situācijā, kad visādi brīnumi ir iespējami, jo dažādi “kremļologi”, “Putina pazinēji” (Mihails Hodorkovskis, Sergejs Parhomenko, Dmitrijs Bikovs, Aleksandrs Morozovs un citi) izsaka pieaugošas bažas par to, ka Putins arvien vairāk zaudējot prātu un saikni ar realitāti, dzīvojot savā iedomu “astrālā”. Šādā situācijā vienmēr ir jāgatavojas uz ļaunāko, un šai gatavībai nedrīkst žēlot naudu, jo visos gadījumos tas atmaksāsies. Pat ja “ļaunākais scenārijs” paies secen, tad tāpat varēs priecāties, ka “nekas nenotika”, bet ja nu tomēr kaut kas notiek, būsim tam gatavi.
Nav šaubu, ka jau tagad visām struktūrām, kurām ir izšķiroša nozīme ārkārtas situācijās, ir izstrādāti vairāk vai mazāk detalizēti rīcības plāni “X stundai”. Cits jautājums, cik šie plāni ir reālistiski, cik atbilstoši ikdienas praksei un cik lielā mērā tie domāti “ķeksītim”? Tāpēc ik reizi, kad notiek šāda līmeņa dabas katastrofas, ir rūpīgi jāizvērtē, kas darbojas un kas nedarbojas, nevis uz papīra, bet reālajā dzīvē, un jāizdara attiecīgi secinājumi.
Pirms mēneša notika plūdi, dambja pārrāvums un ceļa izskalošana Dursupē Talsu novadā. Video ar plūdu nestajiem stāvošajiem kokiem kļuva par “Youtube” pasaules hitu ar vairāku miljonu skatījumiem. Taču mums pašiem te uz vietas atmiņā palikuši vietējo rūgtuma pilnie stāsti par zvaniem uz 112, kur operatori faktiski nezinājuši, ko teikt un ko darīt, atrunājoties: ja tiešu dzīvību apdraudošu briesmu neesot, tad bezmaz vai lieciet mūs mierā.
Ne mirkli negribu mest akmeni šo operatoru dārziņā, jo viņi jau ir tikai starpnieki starp dabas katastrofās cietušajiem (potenciālajiem cietušajiem) un glābšanas dienestiem. Tomēr jāatzīst, ka 112 mājaslapā esošās instrukcijas, kas jādara krīzes situācijās, ir stipri formālas, pilnas ar ābeces patiesībām, tā vien šķiet, sarakstītas ne tik daudz kā reālas instrukcijas, cik “ķeksītim”.
Tā kā Jelgavas ēkas sabrukšanas gadījumā ir gājis bojā cilvēks, tad tur noteikti būs papildu izmeklēšana un situācijas izvērtēšana, bet neatkarīgi no šīs izmeklēšanas rezultātiem tieši šādiem bojājumiem (ēku sabrukšanai) būtu jāpievērš īpaša uzmanība un jānoslīpē gatavība steidzami rīkoties, jo “sliktākajā scenārijā” tieši šādi postījumi var būt visbīstamākie un diemžēl arī biežākie.
Lai nobeigtu uz nedaudz pozitīvākas nots, jādomā, ka šajā apkures sezonā nebūs lielu problēmu ar malku. Var pat cerēt uz cenu kritumu. Ne tikai malkai, bet arī citām apkures izejvielām. Tā ka nav ļaunuma bez sava, kaut neliela labuma.
