Saeima kārtējo reizi nobalsojusi, ka dod tiesības valstij vajadzības gadījumā iejaukties un dot iespēju aizdot “airBaltic” līdz 30 miljoniem eiro. Valdības vadītājs Andris Kulbergs, aizstāvot šo lēmumu, vairākkārt uzsvēra, ka runa nav par šiem miljoniem, bet gan par to, ka Saeima pilnvaro valdību iesaistīties “airBaltic” finanšu problēmu risināšanā.
Tā kā neviens (ar atsevišķiem izņēmumiem) politiskais spēks nevēlas pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām pozicionēties kā “airBaltic” kapracis, tad ar dažām atrunām Saeima par šo lēmumprojektu nobalsoja tā, kā valdība vēlējās. Vai pēc šī balsojuma “airBaltic” liktenis kļuva kaut par nieku skaidrāks?
Diemžēl nē, lai arī premjers šajā sakarā izplatīja pat īpašu deviņas minūtes garu videouzrunu, kuru iesāka ierastajā stilā: “Gribu visiem izstāstīt par “airBaltic”, lai ir beidzot skaidrs un nav šīs spekulācijas. Galvenais jautājums un galvenā atbilde: valsts jaunu injekciju šobrīd airbaltikā nedos. Nebūs miljoni piešķirti no valsts budžeta airbaltikam.”
Vai no šīs premjera “galvenās atbildes” kaut kas kļuva skaidrāks un nav vairs vietas “spekulācijām”? Atkal jāsaka: diemžēl nē. Kāpēc? Tāpēc, ka viens vienīgs vārds - šobrīd - maina visu pārējās deviņās minūtēs teiktā jēgu, jo tas, ka šobrīd nedosim, nenozīmē, ka nedosim rīt. Premjers neko nav melojis, nekādu nepatiesību nav pateicis. Viss būs tieši tā, kā viņš saka. Šobrīd nedosim, bet rīt varbūt dosim, bet varbūt nedosim. Kāpēc lai šādā duālā situācijā beigtos “spekulācijas”?
Tā vien izskatās, ka nedz premjers, nedz visa politiskā šķira kopumā nevēlas atbildēt uz to pašu jautājumu, uz kuru būtu jāatbild arī “Rail Baltica” sakarā: vai mums vispār vajag “airBaltic” (“Rail Baltica”) un, ja vajag, tad cik ļoti? Cik nozīmīgas mums ir šīs kompānijas? Kamēr nav atbildēts uz šo pašu svarīgāko jautājumu, visa pārējā darbība ir kā ceļš bez skaidri zināma mērķa. Tāda peldēšana okeānā “uz dullo”. Kur vējš un viļņi aiznesīs, tur arī būsim.
Ja kaut kas mums šķiet ļoti vērtīgs, nozīmīgs un vajadzīgs, tad mēs tam nežēlosim ne naudu, ne pūles, ne enerģiju. Un otrādi. Šo “nozīmīgumu”, kas patiesībā ir tīri psiholoģiska padarīšana, cenšas izmērīt skaitliski, no kā rodas visas šīs runas par savienojamību, par ietekmi uz IKP, par ietekmi uz investīciju vidi, tūristu skaitu un tamlīdzīgi, lai gan psihologi jau sen pierādījuši, ka šāda tipa argumenti nemaina neviena pārliecību. No tā, vai “airBaltic” ietekme uz IKP ir viens, divi vai trīs procenti, cilvēku pārliecība nemainās. Tieši tāpat kā tas, vai aviokompānijai būs 80, 70 vai 60 tiešie galamērķi.
“airBaltic” gadījumā galvenā problēma ilgu laiku ir bijusi tā, ka nav izveidojusies vienota izpratne par to, cik šī kompānija mums ir vajadzīga. Vieniem šķiet, ka “airBaltic” ir vienīgais, kas mums vēl ir palicis tāds, kā nav kaimiņiem, citiem savukārt - cik var gāzt iekšā naudu tajā caurajā mucā. Šim izpratnes trūkumam ir dziļas, vēsturiskas saknes.
Lielākas vai mazākas finanšu problēmas “airBaltic” vajā visu šī uzņēmuma pastāvēšanas laiku. Tieši tāpat kā šīs aviokompānijas attiecības ar Latvijas valsti un sabiedrību. “airBaltic” jau labu laiku pirms šodienas problēmām izpelnījās zināmu aprindu nelabvēlību. Par šo aviokompāniju un tās kādreizējo vadītāju/īpašnieku Bertoltu Fliku tika veidots ne visai pozitīvs tēls, par spīti tam, ka Fliks bija viens no tiem retajiem ārzemniekiem, kurš, strādājot un Latvijā vadot starptautisku uzņēmumu, iemācījās brīvi runāt latviski.
Viena no mērķtiecīgākajām “airBaltic” [viņasprāt] “izvedējām tīros ūdeņos” bija šodienas “Re:Baltica” redaktore Sanita Jemberga. Ne bez viņas palīdzības tika izveidots tas “airBaltic” tēls (nevērtēšu, cik pamatoti), kurš daudzu apziņā saglabājies vēl joprojām, neatkarīgi no šodienas realitātes: “airBaltic” ir zema servisa kompānija, kura par saviem pakalpojumiem prasa nesamērīgi dārgu samaksu. Tā tiek vadīta neprofesionāli, izšķērdīgi, un tās priekšgalā vienmēr ir kāds Flika/Gausa tipa “avantūrists” (pēdiņās, jo avantūrista tēls tika sekmīgi uzburts), kurš primāri domā tikai par to, kā varētu izslaukt valsti savās savtīgajās interesēs. Šajā stāstā Latvijas valsts vienmēr parādās kā naiva muļķīte, kuru blēdīgie “airBaltic” vadītāji tin ap pirkstu kā Nigērijas “prinči” pēc mīlestības noilgojušās dāmas.
Vismaz pēdējos 20 gadus lomu sadalījums šajā spēlē ir nemainīgs - aviokompānija ir “sliktā”, valsts “dumjā/naivā”, “atmaskotāji” “labie”. Elementārais psihodrāmas trijstūris - vajātājs (“airBaltic”), upuris (valsts, Latvijas sabiedrība), glābējs (“airBaltic” kritiķi). Tad nu šajā trijstūrī arī notiek šī “terapija” 20 gadu garumā.
Sliktākais visā šajā stāstā ir tas, ka valsts labprāt ielaižas šajā “spēlē” un ar prieku tēlo “nabaga” upuri, kuru “moka” ar naudas prasīšanu. Bet varbūt būtu laiks izbeigt izlikties par “upuri” (lai arī ar bargu sejas izteiksmi, kādu šobrīd rāda premjers) un uzņemties pilnu atbildību?
Kāpēc tik daudz par tādām psiholoģiskām, skaitļos neizmērojamām lietām, ja ir publiski pieejami uzņēmuma finanšu rādītāji, finanšu saistības un citi precīzi nosaucami rādītāji? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pēc finanšu pārskatiem “airBaltic” ir tikpat kā neglābjams. Ja operējam tikai ar skaitļiem, tad tur tiešām viss ir skaidrs - stāvoklis ir bezcerīgs.
Var jau meklēt vainīgos. Skaidrs, ka milzu vaina gulstas uz iepriekšējo valdību, kura izvēlējās sev tik ierasto “problēmu paslaucīšanas zem gultas” taktiku un pacentās šo “pagultes mazgāšanu” atlikt uz vēlāku laiku, nākamajām valdībām. Ko šī vainīgo šaustīšana mums var palīdzēt tālākajās darbībās?
Laiks runāt skaidru valodu. Premjera deviņas minūtes garais skaidrojums par šodienas situāciju pasakāms pāris teikumos: esot tikai divi varianti - restrukturizācija par privātu naudu vai bankrots. Valsts naudu šajā pasākumā vairs neguldīšot.
Labi, bet tādā gadījumā kāpēc deviņas minūtes atkārtot to pašu dažādos vārdos? Gribētos no valdības pārstāvjiem vairāk konkrētības. Kādus “labumus” un “sliktumus” Latvijas valsts kā 90% “airBaltic” akciju turētājs var piedāvāt privātajiem investoriem un it īpaši kreditoriem? Proti, ko pēdējie zaudēs, ja nepiekritīs “restrukturizācijas plānam” un negribēs savus aizdevumus kapitalizēt? Vai ir kaut kas, ar ko viņus pabiedēt? Un no otras puses, kāpēc lai privātais kapitāls nāktu un investētu nepieciešamos vismaz 225 miljonus eiro?
Un visbeidzot, ja jau privātajam šī investīcija varētu nest peļņu, tad kāpēc to pašu, tas ir, īstu restrukturizāciju, nevis vienkārši pārfinansēšanu nevar tomēr veikt par valsts naudu? Īpaši ņemot vērā, ka Eiropas Komisija šādu restrukturizāciju reizi desmit gados ļauj veikt? Tikai tāpēc, ka tāda šobrīd ir valdošā politiskā dogma? Bailes, ka kāds par komunistu nodēvēs? Kovida laikā 570 miljonus valsts varēja uzņēmējiem izdalīt, tad kāpēc tagad par valsts iesaisti nākotnē sekmīgā biznesā pat runāt nedrīkst? Par šiem jautājumiem gribētos dzirdēt premjera redzējumu.
