Latvijai ir trīs gandrīz līdzvērtīgas dienas, kurās ik gadu atzīmējam savas valsts neatkarību. 18. novembris ir vēsturiskā mūsu valsts dibināšanas diena, bet 4. maijs un 21. augusts dienas, kuras daudziem vēl svaigā atmiņā. Taču tikai divas no šīm trijām ir pasludinātas kā oficiālas svētku brīvdienas. Kāpēc?
Jāatzīst, ka trīs dažādas ar valsts neatkarību saistītas brīvdienas būtu tā kā par daudz. Tik daudz “neatkarības dienu” varētu šo nozīmīgo dienu devalvēt. Tā kā 18. novembris šajā ziņā ir ārpus konkurences, tad diskusijas par “lieko” varētu rasties tikai par 4. maiju vai 21. augustu.
Ja raugāmies tīri juridiski, tad “īstu” neatkarību ieguvām tikai pēc 1991. gada 21. augusta, savukārt 1990. gada 4. maijā neatkarības atjaunošana tika pieteikta vēl tikai kā vēlamais mērķis, Latvijai faktiski paliekot PSRS sastāvā. Ja Krievijas impēriskajiem, reakcionārajiem spēkiem šajā starpposmā būtu izdevies gūt pārsvaru Maskavā, tad nekādi Rietumi, nekādi Buši, Tečeres vai Koli mums nepalīdzētu, jo visu “perestoikas” periodu galvenais Rietumu satraukuma bubulis bija “nekontrolēts PSRS sairums” un “kodolieroču izplatīšanās šajā maz civilizētajā postpadomju telpā”.
Atgādināsim, ka ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais speciāli ieradās Ukrainas PSR galvaspilsētā Kijivā, kur 1991. gada 1. augustā uzstājās Augstākajā Radā ar runu, kurā aicināja Ukrainu palikt PSRS sastāvā, brīdinot: “Amerikāņi neatbalstīs tos, kuri tiecas pēc neatkarības, lai nomainītu svešu tirāniju pret vietējo despotismu. Viņi nepalīdzēs tiem, kuri veicina pašnāvniecisku nacionālismu, kas balstīts uz etnisku naidu.”
Šī nelielā atkāpe obligāti nepieciešama, lai labāk saprastu situāciju, kāda tobrīd bija pasaulē, jo ir visai plaši izplatīta ideja, ka PSRS sabrukumu un līdz ar to arī Latvijas neatkarību noteica kaut kādas ASV/PSRS, Gorbačova/Reigana (Buša) vienošanās un Rietumi kopumā esot darījuši visu, lai veicinātu PSRS sairumu.
Realitātē bija tieši otrādi: pašas PSRS sastāvā esošās “republikas” gribēja nodalīties no “centra”, kamēr Rietumi šos centienus maksimāli bremzēja un, atbalstot Mihailu Gorbačovu, centās saturēt PSRS kopā kā vienotu valsti. Atsevišķu “republiku” līderi, tai skaitā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Rietumu acīs bija gaisa jaucēji, kuri tikai traucē Gorbačova “reformām”. Rietumi gribēja redzēt reformētu, nevis sadalītu PSRS.
Var jau teikt, ka Latvijas un pārējo Baltijas “republiku” juridiskais statuss bija nedaudz citādāks nekā citām “savienotajām republikām”, bet faktiskais statuss bija tāds pats - līdz pat 1991. gada 21. augustam mēs atradāmies PSRS kontrolētā telpā. No šī aspekta 21. augustam it kā bija lielāka ietekme uz Latvijas tālāko dzīvi nekā 4. maijam.
Jau uzreiz 21. augusta pēcpusdienā tika arestēts Latvijas komunistu līderis Alfrēds Rubiks, savā kontrolē tika pārņemta LKP CK ēka Elizabetes ielā un VDK ēka Stabu ielā, naktī uz 22. augustu gāzts Ļeņina piemineklis pašā Rīgas centrā un veikta virkne citu valsts reālai neatkarībai nozīmīgu darbību. Tiesa, līdz PSRS armijas izvešanai vēl bija jāgaida trīs gadi, bet tieši 1991. gada 21. augustā šī armija Latvijā de facto kļuva ārvalsts armija, kura tā arī sāka šeit uzvesties (ar dažiem izņēmumiem).
Tomēr par svinamu brīvdienu kļuva 4. maijs, nevis 21. augusts. Tam ir objektīvs pamats, ko labi apjauš katrs, kurš abus šos datumus piedzīvojis apzinīgā vecumā. 4. maijs bija diena, kad visa Latvija (vismaz tās politiski aktīvā daļa) sekoja līdzi Augstākās Padomes deputātu personalizētajam balsojumam par neatkarības atjaunošanas deklarāciju un skaitīja katru balsi, savukārt 21. augustā deputāti steidzīgi sasauktā sēdē gandrīz vai spiestā kārtā juridiski noformēja to valstisko pozīciju, kādu prasīja izveidojusies situācija.
Pēc 1990. gada 4. maija balsojuma atsevišķus deputātus (Dainu Īvānu, Mavriku Vulfsonu un citus), kad viņa iznāca no Jēkaba ielas nama, pūlis burtiski nesa uz rokām un apbēra ar ziediem, bet pēc 1991. gada 21. augusta balsojuma nekas tam pat attāli līdzīgs nenotika.
Ir arī vēl kāds cits ne mazāk svarīgs apstāklis, kurš nosaka abu šo dienu uztveri nacionāli vēsturiskā kontekstā. 1990. gada 4. maija deklarāciju mēs izcīnījām galvenokārt pašu spēkiem (tā paša gada 18. martā notikušajās visnotaļ demokrātiskās vēlēšanās, tajās piedaloties ne tikai visiem no PSRS iebraukušajiem kolonistiem, bet arī Latvijas teritorijā dislocēto PSRS armijas daļu virsniekiem un karavīriem), kamēr 1991. augustā galvenie (izšķirošie) notikumi norisinājās Maskavā.
Rubika arests, čekas mājas ieņemšana un ļeņinekļa nogāšana bija iespējama tikai pateicoties tam, ka Maskavā Jeļcins uzvarēja pučistus. Līdz tam brīdim Latvijā pret Baltijas kara apgabala vadītāja ģenerālpulkveža Fjodora Kuzmina (pučistu ieceltā ārkārtas stāvokļa nodrošinātāja Latvijas teritorijā) izdotajiem rīkojumiem netika vērsta ne mazākā pretdarbība.
Līdz pat 21. augusta pēcpusdienai, kad kļuva pilnīgi skaidrs - pučs ir izgāzies, arī no Latvijas sabiedrības puses nebija nekādu aktivitāšu, un uz tām arī neviens neaicināja. Ne Augstākās padomes deputāti, ne valdības pārstāvji, ne pagrīdē aizgājušais Latvijas Radio un pat ne Pilsoņu kongress. Par valdības un Augstākās padomes darbu lai runā tie, kas tur bija iekšā, bet ārpusē ritēja parasta ikdienas dzīve.
Atceroties šos notikumus, tā laika politiķi bieži piemin to, ka AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns, kurš tajās dienās atradās atvaļinājumā ārzemēs (Zviedrijā), ticis deleģēts būt par Latvijas oficiālo pārstāvi, ja dzimtenē “notiktu kaut kas nenovēršams”. Proti, ja Latvijas likumīgās varas struktūras kļūtu rīcības nespējīgas un varu Latvijā pilnībā pārņemtu Maskava un tās vietējie ielikteņi.
Citu valstu vēsturiskā pieredze rāda, cik šo “trimdas valdību” svars ir (ne)nozīmīgs, ja notiktu ļaunākais un Latvijas varas struktūras - Augstākā padome un Ministru padome - būtu izdzenātas, internētas un pilnībā pakļautas Maskavas kontrolei.
Varam atcerēties Polijas trimdas valdību Londonā, kura bija spiesta bezspēcīgi noraudzīties, kā pēc Otrā pasaules kara Staļina PSRS pārņēma savā kontrolē Poliju, ar tās “likumīgo valdību” absolūti nerēķinoties. Arī šodien varam redzēt, cik liela ir Baltkrievijas “likumīgās” prezidentes Svjatlanas Cihanouskas ietekme uz reālo dzīvi Lukašenko pārvaldītajā Baltkrievijā. Diez vai Latvijas “likumīgā” pārstāvja Īvāna ietekme uz dzīvi Latvijā, ja šeit 1991. gada augustā uzvarētu rubikieši, būtu kaut par matu lielāka.
Kāpēc to rakstu, un ko ar to gribu teikt? Tikai to, ka 1991. gadā apstākļi sakrita Latvijai vairāk nekā labvēlīgi. Varēja būt daudz sliktāk. Viss “perestroikas”/Atmodas laika posms ir viens vienīgs Latvijas veiksmes stāsts. Līdz ar to ir grēks par kaut ko sūdzēties.
Vai vēlāk varēja būt labāk, citādāk? Varbūt, bet, kopumā ņemot, grūti pat teorētiski iezīmēt scenāriju, kurā kaut kas varētu notikt radikāli labāk, jo kādi nu Latvijā cilvēki bija, tādi arī bija. Katram gandrīz vai no ielas pavērās iespēja kļūt vai nu par Latvijas Bankas prezidentu, vai nu par ministru, vai par lielas struktūrvienības vadītāju. Ja tikai pašam bija spējas šo amatu ieņemt un noturēt. Ja šo spēju nebija, tad nav ko vainot “čekistus/komunistus”, kuri it kā nav ļāvuši “īstajiem” tikt pie teikšanas.
Tieši to pašu var teikt arī tagad - 35 gadus pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tikai no mums pašiem un ne no viena cita būs atkarīgs, kā mēs dzīvosim. Galu galā dzīvojam neatkarīgā, demokrātiskā un visnotaļ tiesiskā valstī, lai ko mēs katrs kādreiz par savu valsti arī domātu. Katrs, ja jūt aicinājumu, var iet politikā un sevi pierādīt.
Ja kas, tad varam paskatīties, kā dzīvo cilvēki tur, kur, ja ne 1991. gada augustā, tad krietni vēlāk uzvarēja augusta puča idejiskie mantinieki, un pateikties liktenim, ka mums ar šo valstisko veidojumu vairs nav nekā kopēja.
