Vairāk nekā 1,2 miljonu personu datu noplūde no Ceļu satiksmes un drošības direkcijas (CSDD) serveriem ir izraisījusi pamatīgu viļņošanos visā valsts pārvaldes sistēmā. Premjers Andris Kulbergs pieprasīja visas uzņēmuma vadības atkāpšanos, kas arī drīz vien sekoja.
Jāatzīst, ka tik asa reakcija bija visai negaidīta, jo arī pats CSDD vadītājs Aivars Aksenoks acīmredzami neko tādu negaidīja. Vēl dienu iepriekš viņš ierasti spriedelēja, ka neredzot pamatu atkāpties, jo “no CSDD valdes puses nesaskatu pārkāpumus”. Pat vakar no rīta, uzstājoties LTV “Rīta panorāmā”, viņš visu vainu vēla uz uzņēmumu “Tet”, kas “nodrošina CSDD infrastruktūru, tās apkalpošanu un uzraudzību 24/7 režīmā”, un pieļāva savu atkāpšanos tikai pēc vispusīgas lietas apstākļu izmeklēšanas.
“Es nevaru vienkārši aiz sevis aizcirst durvis un aiziet, es gribu no sākuma tiešām palīdzēt situācijas risinājumā,” nevēlēšanos atkāpties pamatoja Aksenoks. Ņemot vērā viņa vairāk nekā desmit tūkstošu eiro mēneša algu, palikt amatā uz izmeklēšanas laiku un “palīdzēt situācijas risinājumā” no viņa puses būtu ļoti saprātīgs (viņam materiāli izdevīgs) gājiens. Tomēr pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka incidentu ne vien neizdosies tā vienkārši paslaucīt zem tepiķa, bet tas ir izvērties par nacionālas nozīmes skandālu, Aksenoks bija spiests atkāpties.
Viss šis CSDD kiberincidents izgaismo vairākus ielaistus mūsu valsts pārvaldes trūkumus, par kuriem pēc premjera tikšanās ar valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču abi preses konferencē izteicās neparasti cilvēcīgā (nebirokrātiskā) valodā.
Vispirms tas ir hronisks amatpersonu atbildības trūkums. Šajā ziņā zīmīga bija Aksenoka pirmā reakcija uz notikošo. Viņa pirmie izteikumi - “atkāpties neplānoju” - liecināja, ka viņš acīmredzami nesaprata, kas vispār notiek. Ilgstošā pieredze dažādās valsts pārvaldes struktūrās bija viņa atbildības izjūtu tā notrulinājusi, ka viņš “neredzēja pamatu” vispār par kaut ko satraukties. Viņaprāt, viņam bija 100% drošs alibi.
Visu CSDD uzraudzību 7/24 režīmā esot nodrošinājis “Tet”. Tad lai viņi arī uzņemas visu vainu un atkāpjas. Tāda ir mūsu lielo uzņēmumu vadītāju (un ne tikai viņu) loģika. Lai kas arī nenotiktu, vainīgi ir citi. Mēs nodevām to lietu ārpakalpojumā, tad lai viņi arī atbild. Taču tā tās lietas nedarās. Tad jau visu varētu nodot ārpakalpojumos un ne par ko neatbildēt. Kas diemžēl arī notiek. Proti, lai kas arī notiktu, neviens ne par ko īsti neatbild.
Otrkārt, dažādi kiberuzbrukumi lieliem Latvijas uzņēmumiem pēdējā laikā notiek aizvien biežāk. Nesen šādu uzbrukumu piedzīvoja “Latvijas valsts meži”, tagad CSDD. Pirms tam bija problēmas ar vēlēšanu elektroniskās uzskaites sistēmām, kā arī valdības līmenī bija radušās aizdomas par IT iepirkumiem, kā rezultātā premjers izsludināja moratoriju IT iepirkumos. Arvien vairāk rodas iespaids, ka ar digitālajām sistēmām mums kaut kas nav kārtībā. Tajā pašā laikā izskatās, ka par šo nekārtību atbildīgo nav. Vismaz līdz šim tā tas ir bijis.
Šeit ārkārtīgi svarīgi norādīt, ka vētra ap šo CSDD kiberincidentu ir sacēlusies ne tik daudz par jautājuma tehnisko pusi (kas ir atsevišķa problēma), cik tieši par samilzušo atbildības jautājumu. Abas šīs incidenta puses - tehniskā un administratīvā - ir strikti jānodala. Tāpēc pārmetumi, ka šo incidentu apspriežot cilvēki, kuri neesot pietiekami kompetenti un kuriem neesot ne mazākās nojausmas par apspriežamo tēmu (no tehniskā aspekta), nav īsti pamatoti.
Jāatzīst, ka tā ir ļoti ierasta prakse: pārbīdīt fokusu no vadītāju atbildības par notikušo uz kaut kādām tehniskām detaļām. Katls uzsprāga, jo viens ventilis nenostrādāja. Vai tad tagad man, liela uzņēmuma vadītājam, kura pakļautībā ir tūkstoš cilvēku, jāiet katrs ventilis jāpārbauda? Vai arī cits paņēmiens: situāciju zīmēt tik sarežģītu, ka tikai šaurs speciālistu loks tur spēj kaut ko saprast, tāpēc nelieniet ar savu nekompetenci tur, kur jums nav ne mazākās apjausmas.
Šoreiz vērojama tieši šī aizstāvības taktika. Publiskajā telpā tiek iepludināta doma, ka “mūsdienās var uzlauzt jebkuru informācijas sistēmu”. Ja tikai esot patiesi liela vēlēšanās un neierobežoti resursi, bet ja tā, tad gandrīz vai sanāk - nabaga Aksenoks un pārējā CSDD vadība cieš nevainīgi. Viņus vienkārši izvēlējušies par grēkāžiem.
Droši vien tā ir vistīrākā taisnība, ka “mūsdienās var uzlauzt jebkuru informācijas sistēmu”. Ne mirkli netaisos diskutēt ar nozares ekspertiem par kiberdrošības jautājumiem un apstrīdēt viņu kompetenci. Par to šajā gadījumā nav runa. Runa ir par atbildību. Pareizāk sakot, par bezatbildību, kas jau ilgstoši valda Latvijas pārvaldes sistēmā.
Taču katram mākonim ir sava zelta maliņa. Katrā nelaimē var atrast kādu labumu. Arī šajā. Beidzot valsts augstākās amatpersonas - gan prezidents, gan premjers - ir sākušas runāt par dažādu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valžu, padomju un to priekšsēdētāju izraudzīšanās kārtību.
Kā par šiem amatu izraudzīšanas konkursiem norādīja prezidents: “Bieži vien mēs gribam ne tik daudz atrast labākos vadītājus, cik izpildīt visas procedūras [..] visus ķeksīšus saliekam, viss visam atbilst, konkurss noritējis varbūt par nevainojami, bet beigās rezultāts ir tāds, kāds tas ir.”
Faktiski prezidents aicināja pārskatīt to valsts pārvaldes vadītāju izraudzīšanās modeli, kas zināmās aprindās pazīstams kā “Grafa karuselis”. Proti, ir izveidojusies cilvēku grupa, kura atbilstoši Andra Grafa vadītā “Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta” izstrādātajiem kritērijiem (Rinkeviča minētajiem “ķeksīšiem”) atbilst augstākā līmeņa vadītāju amatiem, un tad šīs grupas cilvēki rotē no vienas vadītāja vietas uz citu, no vienas valdes uz citu, no vienas padomes uz citu. Gluži kā karuselī. Šī “karuseļa” krēslos viņi paliek neatkarīgi no sava darba rezultātiem.
Līdz šim šo “Grafa karuseli” piesedza valsts politiskā vadība, kuru pēdējos 17 gadus iemiesoja “Vienotība” un tās satelīti. Vakar gan prezidents, gan premjers šo politisko piesegšanu, kas esot jāizbeidz, tieši tādos vārdos arī nosauca. Gribas cerēt, ka tas tā arī notiks un vakar amatus zaudējušie CSDD valdes un padomes locekļi un vadītāji drīz vien neuzpeldēs kādās citās valdēs un padomēs kā neaizvietojami kadri.
