1. maijs jaunāko laiku Latvijas vēsturē ir visai dīvaina svētku diena. Dīvaina tā ir tāpēc, ka, uz ielas pajautājot – kas tiek svinēts – atbildes būs visdažādākās. Ieskaitot pavasara atnākšanas dienu, kas mūsu platuma grādos vienmēr ir patīkams notikums. Līdz ar to ir pašsaprotama vēlme šo dienu padarīt par svētku dienu, neatkarīgi no ideoloģiskā fona, kas aiz šiem svētkiem vienmēr vīdējis.
Runa ir par 1. maiju kā strādnieku svētkiem. Šī diena bija stipri politizēta jau 20. gadsimta sākumā, kad pasaulē, arī Latvijā valdīja asa šķiru cīņa. Latvijā sociāldemokrātiskā un komunistiskā (lielinieciskā) kustība bija ārkārtīgi spēcīga gan pirms Pirmā pasaules kara, gan arī tā laikā. Vidzemes (Liflandes) guberņa bija vienīgā visā Krievijas impērijā, kur Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās 1917. gadā uzvarēja komunisti (lielinieki).
Ja pēc neatkarības pasludināšanas un Brīvības cīņām komunisti tika aizdzīti atpakaļ uz savu “paradīzi” Krievijā, tad kreiso mērenais spārns - “sociķi” - palika Latvijā un šeit izveidoja spēcīgāko legālo partiju. Veidojot jauno Latvijas valsti, pilsoniskajām partijām bija nemitīgi jāmeklē ar viņiem kompromisi.
Viens no šiem kompromisiem bija 1. maijs. Lai šī diena nebūtu jāpasludina par strādnieku solidaritātes dienu, tika nolemts, ka šajā dienā - 1920. gada 1. maijā - tiks sasaukta Satversmes sapulce, un šo dienu, vēl pirms bija noticis pats notikums - 1920. gada 29. aprīlī - izsludināja par svinamu dienu. Šādā veidā tika “nošauti” divi zaķi vienlaikus. Katrai nometnei savs. 1. maijs kļuva par svinamu dienu, bet bez “proletāriskās” pieskaņas.
Pēc Ulmaņa apvērsuma 1. maiju svītroja no svinamo dienu saraksta. Tā vietā valdība dažādos vasaras datumos sāka rīkot Darba svētkus. Jāatzīmē, ka 1. maijs nepazuda no svinamo dienu saraksta arī okupācijas laikā, jo gan hitleriskajā Vācijā, gan staļiniskajā PSRS 1. maijs bija svētku diena.
Pēc neatkarības atjaunošanas vecie, ar PSRS saistītie svētki tika atcelti. Teorētiski arī 1. maija svētki bija no svinamo dienu kalendāra izslēdz, jo šie svētki bija cieši saistīti ar PSRS laiku ideoloģiju. Tieši šajā dienā notika viena no divām ikgadējām tautas pakļāvības demonstrācijām (otra - 7. novembrī).
Taču 1. maijs kā pavasara atnākšanas svētki bija sabiedrībā visai iecienīti. Tāpēc atkal tika atrasts kompromiss, un 1990. gada 3. oktobrī šī diena tika pasludināta par dubultajiem svētkiem - Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena.
Kopš 2004. gada 1. maijā to atzīmē arī kā Latvijas uzņemšanas dienu Eiropas Savienībā. Jāpiebilst, ka 1. maijs ir svētku diena lielākajā daļā pasaules valstu, bet arī tur, kur šī diena ir parasta darbadiena, Darba svētkus svin citās dienās. Piemēram, ASV Darba svētki tiek atzīmēti katra septembra pirmajā pirmdienā.
Tāds ir šo svētku vēsturiskais fons. Tā kā 1920. gada 1. maijā sasauktās Satversmes sapulces galvenais uzdevums bija pieņemt valsts konstitūciju (Satversmi), tad šajā atceres dienā ir vērts parunāt arī par pašu Satversmi mūsdienu kontekstā.
Pie visa vainīga Satversme
Pēc neatkarības atjaunošanas un deviņdesmito gadu grūtībām, kad atklājās, ka nekas tik vienkārši nenotiek un astoņos gados, kā sākotnēji bija solīts, nekādu Zviedrijas līmeni pat tuvumā neizdosies sasniegt, sākās runas par jaunas Satversmes nepieciešamību. Doma bija vienkārša. Viss neiet tā, kā plānots, tāpēc, ka pamati slikti. Satversme nav šodienas prasībām atbilstoša. Vajag citu.
Īpaši izcēlās viens no spilgtākajiem Atmodas laiku politiķiem, jurists Juris Bojārs. Viņš solīja uzrakstīt pilnīgi jaunu Satversmi un vienu brīdi staigāja apkārt ar it kā jau uzrakstītu jaunās Satversmes sējumiņu. Nevis ar dokumentu uz pāris lapām smalkā drukā, bet gan pabiezu grāmatu ar vairāk nekā simt lapaspusēm.
Acīmredzot viņš gribēja nonākt Ginesa rekordu grāmatā ar garāko, apjomīgāko valsts konstitūciju pasaulē. Vai šī garā Satversmes grāmata beigu beigās tika uzrakstīta vai ne, plašākai sabiedrībai nav zināms, jo gadsimtu mijā šis “jaunās Satversmes” jautājums kaut kā strauji izgāja no modes. Var pat teikt, ka Bojārs ar savu Satversmes projektu Marksa “Kapitāla” garumā šo ideju bija nokāvis.
Gudrie “tēvi”
Darba kārtībā bija iestāšanās ES, un tur jau bija savi likumi. Iekšpolitikā sākās “oligarhu kari”, kas plūstoši pārauga cīņā starp “uzņēmējdarbības vides sakārtotājiem” un “sorosītiem”. Mode mainījās par 180 grādiem, un popularitāti iemantoja stāsts par ārkārtīgi gudrajiem “Satversmes tēviem”, kuri “visu paredzējuši”. Tāpēc Satversmē neko mainīt ne tikai nevajag, bet arī nedrīkst. Tiklīdz tur kaut ko izmainīs, tā viss: pie varas nāks “sliktie” (ko nu katrs ar tiem domājis), un ar Latviju būs cauri.
Satversme kļuva par tādu kā vairogu, ar kuru aizsargāties pret jebkādām politiskām izmaiņām. Ir labi, kā ir. Jebkādas izmaiņas radīs tikai negatīvas sekas, jo Latvijas vēlētājs savā vairākumā ir dumjš. Šī “dumjā” vēlētāja gudrākajiem radiniekiem vēlamākā politiskā rīcība būtu vēlēšanu dienā noslēpt sava radinieka pasi.
Brīnumainā kārtā, par spīti “gudro” vēlētāju spiedzieniem, 2014. gada 19. jūnijā izdevās pieņemt Satversmes preambulu, par kuru vēl ilgi ņirgājās “augsti izglītotie gudrīši”. Diez vai kāds no viņiem šodien varētu pateikt, par ko ņirgājās, bet galvenā ideja bija iesmiet par tādām “nemodernām” lietām kā “latviskā dzīvesziņa”, “latviešu valoda” un “kristīgās vērtības”.
Laiku pa laikam aktualizējas jautājums par visas tautas vēlētu prezidentu, un, lai gan sabiedrība kopumā it kā būtu “par”, šis “par” nav tik pārliecinošs, lai politiķi uz to ietu pretēji savām personiskajām interesēm. Proti, politiskās dividendes neatsver zaudētās deputātu privilēģijas tikai pašiem šaurā lokā vēlēt prezidentu. Līdz ar to politiķi nevēlas atteikties no šīs ietekmīgās funkcijas un nodot to tautai.
Vienlaikus jāpiekrīt, ka prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa, saglabājoties prezidenta ierobežotajām funkcijām, diez vai būtiski mainītu Latvijas politisko klimatu. To lielā mērā saprot arī pati sabiedrība, tāpēc šai idejai ir salīdzinoši vāja politiskā vilkme.
Pēdējos gados “modē” nākusi vispārējās vēlēšanu kārtības maiņa. Jau agrāk regulāri parādījās idejas par mažoritārām vai jauktajām vēlēšanu sistēmām, taču visas šis idejas tikai noraidītas ar visdažādākajām atrunām, kuras visas bāzējās uz viena pamata postulāta: jebkuras izmaiņas vēlēšanu sistēmā, tāpat kā Satversmē, nāks par labu “nelabiem” spēkiem. Kremlim, radikāļiem, populistiem, “oligarhiem”, “austrumu ceļa” gājējiem un citiem bubuļiem.
“Ģenerālā līnija” bija un kopumā saglabājas joprojām, ka “Satversmes tēvi” visu zināja labāk. Viņi bija tik viedi, ka visas šīs iespējamās “problēmas” novērsa jau iedīglī, sacerot tik labu un gudru Satversmi, ka tajā viss jau ir. Tā ka neko mainīt nevajag. Tā arī ir mūsu Satversmes galvenā dzīvesziņa.
