Partijas “Progresīvie” ārpuskārtas kongresam nekādi “ārkārtas” uzdevumi nebija jāveic. Tam vienīgi bija jāapstiprina tas, kas bija zināms jau iepriekš: partijas premjerministra kandidāts būs Andris Šuvajevs. Tā kā formāli partijai ir divi līdzpriekšsēdētāji – Šuvajevs un kultūras ministre Agnese Lāce, tad tagad ir skaidri pateikts, kurš no abiem ir galvenais.
Kongresa galveno neformālo uzdevumu formulēja Antoņina Ņenaševa visai neveiklā “asprātībā”: “Tāpēc, dārgie “Progresīvie”, izvelkam savus lādētājus, jo viņi mums ļoti noderēs. Lai uzlādētu gan sevi, gan viens otru, jo bez tā mēs nevarēsim iztikt.” Pēc tālākā teksta tā arī nekļuva skaidrs, kādi “lādētāji” ir jāizvelk, bet doma bija saprotama: paslavēsim sevi, uzmundrināsim cits citu, uzsitīsim viens otram uz pleca un tversim iedvesmas enerģiju no šīm sevi uzlādējošām runām.
Partiju kongresi jau labu laiku Latvijā ir tieši tādi. Dominē pašslavināšanās, lepošanās ar patiesiem vai, visbiežāk, iedomātiem sasniegumiem un sapņošana par nākotnes uzvarām. Nekādas, pat visniecīgākās paškritikas. Varbūt vienīgi šķietama viltus paškritika. Kā satiksmes ministram Atim Švinkam: “Jā, bija kļūdas. Piemēram, ieejot satiksmes ministrijā, bijām pārāk optimistiski.” Nevis smagas rupjas kļūdas “Rail Baltica” projektā (Daugavas pālis), bet gan “pārlieks optimisms”.
Ja runājam par “Progresīvo” kongresa politiski priekšmetisko saturu, tad to formulēja Šuvajevs savā programmatiskajā runā: “Šajās vēlēšanās, kas būs 3. oktobrī, kompromisu nebūs. Ir tikai divas iespējas 3. oktobrī. Viena ir koalīcija, kuras kodolā ir “Progresīvie”, vai koalīcija, kuras premjers būs Ainārs Šlesers (“Latvija pirmajā vietā”, LPV). Mūsu koalīcija būs eiropeiska, demokrātiska, tiesiska, rietumnieciska. Savukārt Šlesera koalīcija graus demokrātiju, viņi izsaimniekos sabiedriskos resursus. Šī būs koalīcija, kura vērsīsies pret sabiedriskajiem medijiem, pret pilsonisko sabiedrību un atkārtoti centīsies denonsēt Stambulas konvenciju. “Progresīvie” ir vienīgie, kuri ir ļoti skaidri lēmuši nekādā gadījumā nesadarboties ar Aināru Šleseru. Un tāds pats lēmums šobrīd ir jāizdara arī citiem, jo mēs jau redzam - Šlesers zīmē savas ideālās koalīcijas. Īpaši Nacionālajai apvienībai un “Apvienotajam sarakstam” ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka viņi nesadarbosies ar Šleseru, jo populisma sekas ir labi redzamas ne tikai Latvijā, bet plašāk Eiropā. Mums ir pieredze, no kuras varam mācīties. Tur, kur valda populisti, mēs redzam, ka tur samazinās atbalsts NATO, samazinās atbalsts vienotai, stiprai Eiropai, savukārt saites ar Kremli nostiprinās.”
Ņemot vērā, ka LPV un “Progresīvie” ir reitingu līderi un ar augstu varbūtību šo līderību saglabās līdz pat vēlēšanām, tad jau tagad iezīmējas šo vēlēšanu galvenais pamatjautājums: ap kādām politiskajām idejām konsolidēsies Latvijas politiskā šķira? Vai ap tām, kuras pārstāv LPV, vai ap tām, kuras pārstāv “Progresīvie”?
Var jau teikt, ka šie spēki ir abu spārnu ekstrēmie gali (“Stabilitāti!” un “Suverēno varu” var neņemt vērā, jo tās tāpat koalīcijā netiks ņemtas) un visu izšķirs centrs. Tā arī būs, tāpēc Šuvajevs tik uzstājīgi aicina arī citas koalīcijas veidošanas kandidātpartijas skaidri paust savu nostāju šajā jautājumā. Visticamāk, Šuvajeva minētās partijas no skaidriem solījumiem atturēsies, atrunājoties ar vēlētāju gribu (pēcvēlēšanu matemātiku), kura visu noteikšot.
Šāda nenoteiktība ļaus gan “Progresīvajiem”, bet jo īpaši “Jaunajai vienotībai” izmantot daļas sabiedrības antišleserisko sentimentu, lai, uzdodoties par nelokāmiem antišleseristiem, audzētu savu popularitāti.
Paši “Progresīvie”, Šuvajeva vārdiem runājot, plāno dubultot mandātu skaitu. Tā kā iepriekšējās vēlēšanās partija ieguva 10 vietas, tad tie būtu 20 mandāti, kas no priekšvēlēšanu retorikas aspekta ir gandrīz vai pieticīga apņemšanās.
Politikā svarīgs ir ne tikai konkrētais saturs, bet arī tonālais noskaņojums, kuru attiecīgais politiskais spēks pārstāv un emitē uz āru. “Progresīvie” katrā otrajā teikumā uzsver savu eiropeiskumu un savu unikalitāti. Kā refrēns skan: mēs neesam tādi. Mēs esam citādi, ar to mēs atšķiramies.
Šī pašiedomātā pārliecība, ka vienīgi viņi ir “īsti” eiropieši, bet visi pārējie “tikai izskata pēc”, var “Progresīvajiem” dārgi maksāt, jo arī Eiropa vairs nav tā, kas bija 2015. gadā. Līdz ar to arī “eiropeiskums” ir mainījis toni.
“Progresīvie” šobrīd nenoliedzami ir visvairāk ideoloģizētā partija Latvijas politiskajā arēnā. Tās politika ir dziļi balstīta kvazireliģiskā ticībā. No kongresa tribīnes nemitīgi skanēja šo ticību apliecinošie atslēgvārdi: Stambulas konvencija, klimatneitralitāte, ūdeņradis, elektrība, naids, praids un citi.
Šī reliģiskā komponente ir “Progresīvo” gan stiprā, gan vājā puse. Stiprā tajā ziņā, ka ļauj saglabāt savas “draudzes” uzticību, vienalga ko dara tās vadoņi, pat ja viņi dara galīgas muļķības. Vāja tieši šī paša iemesla dēļ - akli sekojot savas ticības dogmām, var viegli sadarīt tik lielas muļķības, ka vēlāk grūti atmazgāties. Kā, piemēram, ar nekritisko atbalstu migrācijai iepriekšējā desmitgadē.
Kad nomināli otrais cilvēks partijā, kultūrās ministre Agnese Lāce piesauc frāzi “izvedam apaļkokus”, tad jāsaprot, ka runa nav par apaļkokiem. Nedēļā, kad Rēzeknē tika atklāta jaunā “Latvijas finiera” 100 miljonu investīciju vērtā rūpnīca un Tukumā atklāta “Stiga RM” akustisko plātņu rūpnīca (34 miljonu investīcijas), šī frāze, kā kompasa šautra, parāda attieksmi pret meža apstrādes un kokrūpniecības nozari kopumā. Tā mums ir sveša, naidīga un nevēlama. Lai aug koki priekam, nevis ražošanai.
No vairākiem aspektiem zīmīga bija Rīgas mēra Viestura Kleinberga runa. Vispirms jāatzīmē viņa nesamērīgā Šuvajevam veltīto slavas dziesmu intensitāte. Ja arī tā nesasniedza gluži Ziemeļkorejas līmeni, tad partijai, kura katrā otrajā teikumā piesauc savu “eiropeiskumu”, šī medus liešana jau gāja ārpus gaumes robežām.
Šķiet, to pat sajuta kongresa delegāti, jo pēc šī slavinājuma kulminācijas “Mēs visi gaidām, kad valsti vadīs nevis politiķis, uzņēmējs vai režisors, bet gan valstsvīrs. Tāds valstsvīrs, kurš redz Latvijas attīstību vismaz 30 gadu perspektīvā. Un es nešaubos, ka tāds ir Andris Šuvajevs”, atbilstoši šādu kongresu dramaturģijai, vajadzēja atskanēt skaļiem zāles aplausiem. Ovācijām. Vēl jo vairāk tādā zālē, kura katru pieteikto runātāju sveic skaļiem starpsaucieniem kā futbola stadionā uz maiņu nākošo uzbrucēju. Kleinbergs pat iepauzēja, lai zālē sēdošie protas, bet nekādi aplausi tā arī neatskanēja.
Toties tie atskanēja pēc cita Kleinberga izteikuma: “Es varētu saukt nozares, kurās mēs varētu piedzīvot izmaiņas [ja Šuvajevs būs premjers], bet ar garantiju varu teikt, ka pēc pieciem gadiem katrs sēņotājs, ieejot mežā, domās par Andri Šuvajevu, jo viņš zinās, ka tieši Andris ir izglābis viņa sēņu vietas.”
Kāds sakars nozaru izmaiņām ar “Andra izglābtajām sēņu vietām”, zināms tikai pašam Kleinbergam un aplaudētājiem, bet pieļauju, ka tur ir kāda saistība ar Lāces piesauktajiem “apaļkokiem”. Kad par sēņu vietām, tad aplausi, bet kad par valstsvīriem - klusums.
Ja reiz pieminam “Progresīvo” kongresā valdošo ideoloģisko noskaņojumu, tad nevar nepieminēt jauniešu kustības “Protests” līderes Sindijas Miertures runu. Tā ikvienam, kurš kādreiz redzējis dokumentālos kadrus par Ķīnas kultūras revolūciju, rada asociācijas ar hunveibinu apmātību, apsēstību un fanātisku ticību. Lieki piesaukt viņas matu krāsojumu. Tas šiem personāžiem ir kā formas tērps. Viņas runas nobeigumā izkliegtais “kis-kis-kauns” izraisīja dalītu kongresa delegātu reakciju. Vieniem kautru neveiklības sajūtu, kamēr citiem šī uzruna lika celties kājās un runātājai sarīkot neviltotas ovācijas.
Tieši šī Miertures ideoloģiski asi ieturētā runa iezīmēja partijas iekšējo, pagaidām vēl neredzamo cīņu starp partijas radikālo (hunveibinisko) spārnu un mērenajiem, kuri pēc Rietumeiropas standartiem atrodas tuvu centram. Iespējams, tieši šī pretruna starp “saprātīgajiem” un “revolucionāriem” būs partijai izšķiroša jau drīzā nākotnē. Pagaidām vēl visi korī dzied kopīgu dziesmu.
Zīmīgs, lai neteiktu simbolisks, sanāca Kleinberga runas nobeigums. Viņš atsaucās uz saviem bērniem, kuri brīžos, kad viņu mokot šaubas, saka: “Tēti, nešaubies. Viss saies. Tāpēc saku: ar Andri un “Progresīvajiem” Latvijai, visai Latvijai viss saies.”
Ja bērniem dažkārt ir piedodamas zināmas lingvistiskas vaļības, tad politiķiem atbildīgā pasākumā, kāds noteikti ir partijas pirmsvēlēšanu kongress, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, izvēloties izteicienus. Vārdam “saies” latviešu valodā vēsturiski seko vārds - sviestā. Mūsdienās šis “sviests” ir ieguvis izteikti negatīvu konotāciju. Politiķi viegli “saiet Gobzemā”. Tāpēc nobeigt runu ar vārdiem “Latvijai viss saies” nozīmē stipri riskēt. Pēc kāda laika visādi var gadīties ar to “saiešanu”.
