Runas par ministriju apvienošanu vai pat kādas likvidāciju notiek ik pa brīdim. Tāpēc partijas “Jaunā vienotība” (JV) un tās veselības ministra Hosama Abu Meri ierosinājums apvienot Veselības ministriju (VM) un Labklājības ministriju (LM) īpašu rezonansi neizraisīja. Nebija nedz asu iebildumu, nedz dedzīga atbalsta. Kā tas dažkārt mēdz būt, publiskā telpā tika palaists balons ar domu: skatīsimies, kas ar to notiks. Kāda būs reakcija, un kādu no tā visa varam gūt mācību?
Pirmajā acu uzmetienā veselības aprūpe ir it kā cieši saistīta ar labklājības, sociālo sfēru, un šāda apvienošana izskatās loģiska. Ja paskatāmies rūpīgāk, tad redzam milzīgās atšķirības. Veselības aprūpe ir saistīta ar medicīnu, kas mūsdienās ir ārkārtīgi dārga un tehnoloģiski komplicēta. Labklājības sfērā šo augsto tehnoloģiju ir nesalīdzināmi mazāk.
Tehniski (organizatoriski), protams, var apvienot jebkādas struktūras un pie laba vadītāja tās turpinās apmierinoši strādāt, bet ikvienam šādam apvienojumam jābūt jēgpilnam. Šajā konkrētajā gadījumā atšķirību abām nozarēm ir vairāk nekā kopīgā. Līdz ar to šai ministriju apvienošanai nav lielas jēgas. Vienā sistēmā ir sarežģītas tehnoloģijas, ilgus gadus apmācīti, augsti atalgoti speciālisti (ārsti), otrā - darbs ar grūtdieņiem un strādājošo vidū liels skaits cilvēku ar zemu izglītības un atalgojuma līmeni (sociālās aprūpes darbinieki).
Reiz - 2011. gadā, budžeta konsolidācijas ietvaros - jau tika apvienota Vides ministrija ar Reģionālo un pašvaldības lietu ministriju, izveidojot Vides un reģionālās attīstības ministriju. Rezultāts bija, teiksim tā - pretrunīgs. Citāds tas arī nevarēja būt, jo vides jautājumi bieži nonāca pretrunā ar pašvaldību interesēm. Līdz ar to likumsakarīgi pēc 14. Saeimas vēlēšanām 2024. gada 1. jūlijā šī ministrija atkal tika sadalīta. Viena tās daļa tika pārdēvēta par Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, bet vides daļa (daba, atkritumi, ūdeņi) tika atdalīta un pievienota Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM).
Cik ietaupīsim?
Bieži vien, kad tiek runāts par kādu struktūru apvienošanu vai citādu pārveidi, uzsvars ir nevis uz jaunveidotās struktūras labāku, efektīvāku darbu, bet gan ietaupītajiem resursiem. Apvienojot ietaupīsim. Vienalga, vai tā būtu televīzija un radio, ministrijas, skolas vai slimnīcas. Īpaši spēcīga ir šī pārliecība, runājot par līdzekļiem, kurus varētu ietaupīt uz ierēdniecības rēķina. Ar to saprotot ministriju pārvaldes aparāta darbinieku skaita samazināšanu.
Realitātē ministriju administratīvās izmaksas nemaz nav tik lielas, kā varētu domāt. Tās veido mazāk par 1% no šo ministriju budžetiem. Visi veselības aprūpes administrēšanas izdevumi 2024. gadā bija 20,3 miljoni eiro. Ļoti līdzīga administratīvo izdevumu summa ir LM budžetā - 20,6 miljoni eiro 2024. gadā. Jānorāda, ka tās ir visu LM pakļautībā esošo iestāžu administratīvās izmaksas, ieskaitot reģionālās sociālās apdrošināšanas nodaļas, kuras ne pie kādām apvienošanām nepazudīs. Tas nozīmē, ka, ministrijas apvienojot, ietaupījums būs salīdzinoši niecīgs, bet pārvaldes problēmas pieaugs. Struktūrvienības paliks, bet agrākās pārvaldes saites būs vai nu pilnībā izjauktas, vai novājinātas.
Fokusa pārbīde
Ar to negribu teikt, ka valsts pārvaldes aparāta strukturālas izmaiņas “neko nedod”. Ar to gribu teikt, ka šīm izmaiņām jābūt jēgpilnām un loģiski pamatotām. Ideja, ka izmaiņas (apvienošanas) jāveic taupības apsvērumu dēļ, jo ministrijās sēžot pārāk daudz birokrātu, bieži aizved mūs pa maldu ceļu.
Ne tāpēc, ka ministrijās un to pakļautības iestādēs visi strādājošie būtu ārkārtīgi nozīmīgi, neaizvietojami un viņus “samazināt” nekādi nevar un nedrīkst. Nē. Tieši otrādi, birokrātiskajā aparātā patiešām sēž pietiekami daudz “kadru”, kurus varētu “samazināt”, un valsts pārvaldes sistēma to pat nepamanītu. Taču to tikpat labi var izdarīt bez šīs smagnējā, dažādiem sarežģījumiem pārpilnā apvienošanās procesa.
Brīdī, kad fokuss tiek pārvirzīts no birokrātijas mazināšanas uz runām par ministriju apvienošanu (kas visticamāk nekad nenotiks), tad arī aizejam pa šo maldu ceļu, kur aiz garām runām nekas nenotiek pēc būtības. Šādā veidā uzmanība tiek aizvirzīta no galvenā jautājuma, kas guļ pašā virspusē un par kuru jārunā: par cik procentiem jūs samazināsiet administratīvos izdevumus?
Skaidrs, ka ar šo administratīvo izdevumu samazināšanu par nosacītajiem 10% (tas konkrētajā gadījumā būtu aptuveni divi miljoni eiro no katras ministrijas) nekādi lielie budžeta “caurumi” netiktu aizlāpīti, bet šai samazināšanai būtu cits efekts. Tādā veidā valsts pārvalde dotu sabiedrībai signālu, ka tā arī ir gatava “savilkt jostu”.
Laiki, kad varēja naudu neskaitīt, jo “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”, ir beigušies. Tagad skaitīsim katru centu - vai tas ir lietderīgi iztērēts? Tādam jābūt signālam sabiedrībai, ja gribam, lai valsts varai atjaunotos uzticība. Pagaidām šādus signālus neredzam. Drīzāk otrādi (Siliņas VIP pakalpojumu izmantošana lidostā).
“Revolucionāri” baidās būt “gobzemi”
Jebkurā sabiedrībā netrūkst cilvēku ar revolucionāru noskaņojumu. Viņi ir apņēmības pilni visu mainīt. Viņi negrib redzēt nekādus skaitļus, negrib dzirdēt nekādus signālus. Viņi to visu dēvē par atrunām. Vecā sistēma, viņuprāt, ir nekam nederīga, tā strādājot slikti, tāpēc viss esot jāsalauž, jāsagrauj un jābūvē no jauna.
Vēlētāji ar šādu noskaņojumu no politiķiem prasa strukturālas izmaiņas un atbalsta tikpat kā jebkuras reorganizācijas, apvienošanas, likvidācijas. Vai šie “revolucionāri” būs gatavi balsot par “Jauno vienotību”? Stipri apšaubāmi, tāpēc šim konkrētajam JV priekšlikumam nav diez cik lielas elektorālās vilkmes.
LM un VM apvienošana nav vienīgais administratīvās “optimizācijas” piedāvājums. Laiku pa laikam izskan aicinājumi apvienot Ekonomikas ministriju un KEM, turklāt pēdējo atsevišķi politiķi un pat politiskie spēki aicina likvidēt kā tādu. Proti, likvidēt šīs ministrijas “klimata” sadaļu, bet enerģētisko komponenti atkal pievienot Ekonomikas ministrijai, kur tā jau bija agrāk. Par to, kur likt vides komponenti, “zinātnieki vēl strīdas”.
Pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām tika rosināts apvienot Izglītības un zinātnes ministriju ar Kultūras ministriju, taču šī ideja atdūrās pret asu nozaru pretestību, un 13. Saeimas raibajā koalīcijā šajā jautājumā nebija viegli atrast kompromisu. Kopš tā laika par šo divu ministriju apvienošanu vairs nerunā. Šad tad izskan aicinājumi likvidēt vai sadalīt Satiksmes ministriju, bet šos aicinājumus grūti uztvert nopietni. Tie nav guvuši kaut minimālu sabiedrības atsaucību.
Jau minēju, ka “revolucionāri” noskaņotajiem vēlētājiem jebkādas strukturālas reorganizācijas ir visai tīkamas. Taču nevarētu teikt, ka ministriju apvienošana vai likvidācija būtu šīs vēlēšanu kampaņas darba kārtībā. Šai sabiedrības piesardzībai pret jebkādām Ministru kabineta strukturālām izmaiņām ir vienkāršs skaidrojums.
Ministriju skaitliskās samazināšanas ideju stipri devalvēja Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema partija “KPV LV”. Ar šo ideju viņi gāja uz 13. Saeimas vēlēšanām. Pirms vēlēšanām skanēja skaļas klaigas par astoņām ministrijām “kā Šveicē”, bet pēc vēlēšanām šī ideja tika iegrūsta tālākajā atvilktnē un palika sabiedrības atmiņā kā tukšs, populistisks, Kaimiņa/Gobzema stila bez seguma solījums.
Līdz ar to solījumi kaut ko apvienot, lai samazinātu administratīvās izmaksas, daudzu vēlētāju acīs ir Kaimiņa/Gobzema stila muldēšana, kuru nopietni uztvert nevar. Savukārt tām politiskajām partijām, kuras pretendē uz “revolucionāru” balsīm, galvenais uzdevums ir neizskatīties “pēc Gobzema”. Tāpēc ar ministriju skaita samazināšanu tās ir īpaši uzmanīgas. VM un LM darbinieki var gulēt mierīgi. Ministriju apvienošana nekur tālāk par runām neaizies.
