Demokrātiskā sistēmā vēlēšanas un priekšvēlēšanu laiks ir tas brīdis, kad “parastais cilvēks” var ietekmēt augstāko valsts varu. Šo iespēju, kas Latvijā ir reizi četros gados, nedrīkst neizmantot. Politiķiem ir jāuzdod jautājumi, uz kuriem viņiem nav komfortabli atbildēt. Piemēram, vai tiks saglabāta pašreizējā valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldes aparāta darbinieku atlases sistēma, kura izveidota uz Andra Grafa vadītā “Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta” bāzes.
Var tikai apbrīnot Grafa spējas kļūt par Latvijas “personāla atlases” galveno guru/soģi vienā personā, bet tas ir nenoliedzams fakts: Latvijā augstā, labi apmaksātā amatā (lielo kapitālsabiedrību valdēs un padomēs) ir tikpat kā neiespējami nonākt bez šī “Grafa kantora” atbalsta. Var pat teikt, ka ir izveidojies kaut kas līdzīgs ASV “Efeju līgas” (astoņu ASV ziemeļaustrumu universitāšu) fenomenam, kad šo universitāšu absolventi veido slēgtu kopu, kas kontrolē iespēju ieņemt augstus pārvaldes amatus.
Kā intervijā “Neatkarīgajai” norādīja divu Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju vadītājs, deputāts Andris Kulbergs: “Mana pieredze ar “airBaltic” izmeklēšanu un šeit (par “Rīgas siltuma” (RS) izmeklēšanu), es pilnīgi redzu ļoti lielas sakarības un līdzības, gan ar personu tipāžu, gan problēmām, gan pārvaldību. Tā ir viena totāla sērga mūsu valstī ar kapitālsabiedrību pārvaldību. Varbūt ir kādi labi izņēmumi, varbūt, jā, to es neapšaubu, bet visur, kur esmu iedziļinājies detaļās, parādās [problēmas] viens pret vienu. Viens pret vienu, tās ir tās pašas augsti apmaksātās amatpersonas, par kurām man ir sajūta, ka viņiem mērķtiecīgi maksā par nekā nedarīšanu. Jo nekā nedarīšanas rezultātā visiem, kas piezīdušies apkārt, ir ļoti labi, izņemot tos, kuri ir šo uzņēmumu pakalpojumu saņēmēji.”
Strādā neatraujoties
Šajā Kulberga atziņā iemiesojas visa Latvijas (un ne tikai Latvijas) korporatīvās pārvaldības būtība. To Kulbergs it kā nosauc, taču sākotnēji tiek izdarīts ne gluži pareizs secinājums. Kulbergs saka: “Man ir sajūta, ka viņiem mērķtiecīgi maksā par nekā nedarīšanu.” Tā gluži nav. Viņi visi kaut ko dara, un, lai ko par viņiem teiktu, viņi nav tie nespējīgākie darītāji. Cita lieta, ka viņu darba patiesie mērķi būtiski atšķiras no deklarētajiem. Pats Kulbergs jau nākamajā teikumā to atzīst: “Jo nekā nedarīšanas rezultātā visiem, kas piezīdušies apkārt, ir ļoti labi.”
Respektīvi, ja mēs raugāmies no šo uzņēmumu pakalpojumu ņēmēju (Latvijas iedzīvotāju) interešu skatu punkta, tad viņi mērķtiecīgi “neko nedara”, taču ja šo augsto amatpersonu patiesās intereses un mērķi ir pavisam citi, tad tur notiek sekmīgs darbs pie tā, lai “visiem, kas piezīdušies apkārt, būtu ļoti labi”.
Tieši par to, “lai visiem, kas piezīdušies apkārt, būtu ļoti labi”, viņi arī saņem šo lielo atalgojumu. Un, tā kā “visiem, kas piezīdušies apkārt, ir ļoti labi”, tad teikt, ka viņi “neko nedara”, ir pašos pamatos nepareizi. Vienkārši viņu uzdevumi un mērķi nav tie, par kuriem viņi paši labprāt stāsta un kurus gribētu redzēt gan Kulbergs, gan tie “parastie cilvēki”, kuri šo kapitālsabiedrību pakalpojumus izmanto un apmaksā.
Tiklīdz mēs saprotam, ka patērētāju intereses nesakrīt ar “visu, kas piezīdušies apkārt” interesēm, tā viss nostājas savās vietās. Tad redzam, ka šīs lielo atalgojumu saņemošās augstās amatpersonas nevis “neko nedara”, bet strādā “neatraujoties”, lai tikai “visiem, kas piezīdušies apkārt, būtu ļoti labi”. Tiklīdz pamainām fokusu, tā uzreiz viss kļūst skaidrs, loģisks un mērķtiecīgs.
Primāras ir ekosistēmas intereses
Skaitās, ka patērētāju intereses šajā sistēmā aizstāv Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) jeb Regulators. Patiesībā arī šī iestāde strādā, lai tikai ekosistēmā nebūtu konfliktu un visi būtu daudzmaz apmierināti. Zemāki tarifi patērētājiem nav pat viņu deklarētais mērķis, jo Regulatoram jāsabalansē gan uzņēmumu attīstības, gan patērētāju intereses.
Tā kā uzņēmumu “augsti apmaksātās” amatpersonas vienmēr ir tuvāk un tās ir konkrētas, taustāmas, nevis kā “mistiskie”, kaut kur tālu fonā esošie patērētāji, tad arī šajā gadījumā pirmā roka vienmēr ir pakalpojumu sniedzējiem. Viņiem parasti ir arī daudz lielāki finanšu resursi dārgu juridisko dienestu piesaistei, kas vienmēr pratīs pierādīt, ka visas izmaksas ir pamatotas, tarifi jāceļ, jo citādi uzņēmuma attīstība būs apdraudēta.
Vēl jau ir Valsts kontrole, kura stāv “sabiedrības naudas” interešu sardzē. Vakar publiskotajā Valsts kontroles revīzijā teikts, ka, “neveicinot efektīvu energoresursu izmantošanu, 2024.-2025. gada apkures sezonā rīdzinieki par siltumenerģiju pārmaksāja gandrīz astoņus miljonus eiro, savukārt “Latvenergo” šajā laikā neguva vairāk nekā sešus miljonus eiro ieņēmumus”.
Uz šo miljonu fona varbūt maznozīmīgi ir tie tūkstoši, par kuriem Kulbergs Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdē pratināja RS bijušos vadītājus. Viņa diskusija ar RS bijušo valdes priekšsēdētāju Ilvaru Pētersonu par ārpakalpojumā pirkto “gaidu vēstuli” bija kā divu atšķirīgu planētu iedzīvotāju saruna vienā valodā, kad katrā terminā, katrā jēdzienā ir pilnīgi atšķirīgs saturs.
Kulbergs varītēm centās izspiest no Pētersona pamatojumu, kāpēc uzņēmumam jāpērk ārpakalpojumā no kaut kādas SIA “CIVITTA” “gaidu vēstule”, lai to pēc tam iesniegtu saviem īpašniekiem/akcionāriem (49% Rīgas domei, 48,99% valstij (Ekonomikas ministrijai)), ja šīs “gaidu vēstules” loģiskais ceļš ir pilnīgi pretējs. Akcionāriem būtu jāiesniedz uzņēmuma vadībai, ko tie no uzņēmuma gaida (kādus sasniedzamos rezultātus), nevis otrādi. Tagad sanāk, ka uzņēmums nopērk ārpakalpojumā uzdevumus, lai tos vēlāk iesniegtu akcionāriem kā viņu gaidas. To, ko RD un EM gribētu sagaidīt no RS, par RS (rīdzinieku) naudu uzraksta priekšā kādas firmiņas darbinieks.
Kulbergs šo absurdu stāsta kā prātam neapveramu bezjēdzību. Tas tā tiešām ir, ja apelē pie veselā saprāta, bet aizmirst vai neredz pašu galveno. To, ka šīs un līdzīgu “gaidu vēstuļu” galvenā (lai neteiktu vienīgā) jēga ir tieši šie 10 000 tūkstoši eiro, kuri tiek piešķirti, lai kāds šīs ekosistēmas dalībnieks tajā leknajā pļavā varētu “paēst”.
Tiklīdz mēs saprotam šo “gaidu vēstuļu”, “vidējā termiņa stratēģijas izstrādes” un tamlīdzīgu dokumentu iepirkumu patieso, nevis deklarēto jēgu, tā viss iegūst loģisko pēctecību. Tieši tā tas ir domāts, un tā tam visam arī jābūt. Nesaku, ka tā ir, bet ļoti iespējams, šie ekosistēmas dalībnieki, kuri uzvar šajos iepirkumos, ir jau iepriekš noskatīti un nāk no tā paša Vecrīgas planktona, kas, Kulberga vārdiem runājot, “piezīdušies apkārt”.
Sistēma darbojusies gadiem
Ja tiktāl esam tikuši, tad nākamais jautājums, kurš pašsaprotami rodas: ko darīt tālāk? Kā šo sistēmu salauzt, un vai vispār tā ir jālauž? Varbūt tieši tādā veidā pārvaldes sistēmai jāstrādā. Atbilstoši Grafa sludinātajiem labas pārvaldības kanoniem?
Ja tomēr pieņemam, ka sistēma nekalpo sabiedrības interesēm un tā būtu jālauž, tad jāatzīst: uzdevums nav viegls. Visa šī korporatīvās pārvaldības sistēma ir gadiem darbojusies “savējo” kopas interesēs. Šī pārliecība, ka tas ir normāli, šīs kopas dalībniekiem ir nesatricināma, kas lieliski bija redzams Kulberga un Pētersona dialogā. Šie cilvēki, lai gan abi runāja latviešu valodā, viens otru nesaprata, var teikt, vispār. Katrs runāja, izejot no pavisam citiem izejas un galamērķu punktiem.
Vēlētājiem jāprasa no politiskām partijām principiālu lielo uzņēmumu augstākās pārvaldes darbinieku atlases kritēriju pārskatīšanu. Jebkāda saistība ar Grafa “Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūtu” un šī kantora organizētajiem “kouču” kursiem jāvērtē kā spēcīgs mīnuss, nevis pluss. Jo tālāk no Grafa ekosistēmas, jo labāk.
Padarīt lielo kapitālsabiedrību vadības darba vērtējumu atkarīgu no patērētāju apmierinātības ar viņu vadīto uzņēmumu sniegto pakalpojumu kvalitāti varētu būt vēl grūtāk sasniedzams mērķis, bet būtu labi, ja valdošā koalīcija vismaz izrādītu gatavību mēģināt.
Jo, neko nemainot šajā personāla atlasē un mērķu nospraušanā, turpināsies slīgšana arvien dziļāk tajā purvā, kur “visiem, kas piezīdušies apkārt, ir ļoti labi” un ar katru dienu kļūst vēl labāk. Tikmēr patērētājiem ar katru dienu kļūs arvien sliktāk, jo rēķinā pieaugs ne tikai samaksa par patērēto siltumu, bet arī “gaidu vēstuļu”, “vidējā termiņa stratēģiju” (139 000 eiro) un citu “koncepciju” rakstīšanas komponente.
