Trešdien politisko baumu tirgus placī izplatījās “droša ziņa”, ka jau esot pieņemts lēmums gāzt valdību. Tā vairs nevarot turpināt. Tiesa, šādas “ziņas” Saeimas kuluāros un Vecrīgas kafejnīcās parādās ik pa pāris mēnešiem. Pie tām jau visi pieraduši un īpaši neņem vērā.
Par valdības “beigu” formālo iemeslu tika minētas partiju domstarpības par 30 miljonu eiro aizdevuma piešķiršanu aviokompānijai “airBaltic”. Tā kā domstarpības patiešām bija visai būtiskas, tad populārais stāsts par “labāk šausmīgs gals nekā šausmas bez gala” izklausījās pat visai ticami. Taču beigās izrādījās, ka nekas nav mūžīgāks par politiskajām aprēķina laulībām. Valdības gāšanas gaidītāji kārtējo reizi palika “gribot”.
Ceturtdien no rīta koalīcijas partiju vadoņi satikās pie premjerministres Evikas Siliņas Brīvības bulvārī 36 un vienojās, ka “jāturpina strādāt”. Likumprojekts, kurš paredzēja šī aizdevuma piešķiršanu, dažas stundas vēlāk tika atbalstīts Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā un pēc tam arī Saeimā ar 49 balsīm “par”. Valdības krīze līdz ar to tika novērsta.
Kādus secinājumus varam izdarīt no šīs epizodes? Kādu varam gūt mācību? Vispirms jāatzīmē, ka ar katru šādu “laivas šūpošanas” reizi mazinās uzticība visiem politiķiem kopumā. Arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka viņu runām nav ne dziļākas jēgas, ne stingrāka pamata. Tā ir tikai viņu tukša frazeoloģija. Tukša ūdens kulstīšana. Arvien vairāk nojaušams, ka viņi politiku pārsvarā uztver kā sporta spēli, kurā galvenais ir uzvarēt (apspēlēt) pretinieku. Politiķu retorikā dominē šie sportiskie motīvi: kurš kuru apspēlējis, nevis kāds no tā visa būs labums valstij, sabiedrībai.
Nevar noliegt, ka politikai patiešām ir daudz līdzības ar sportu. Taču pat tad, ja ņemam tieši šo sportisko aspektu, “airBaltic” nav tas parocīgākais instruments, lai citus politiskos pretiniekus apspēlētu. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai ko teiktu atsevišķi politiskie spēki, gandrīz neviens no viņiem (izņemot “Latvija pirmajā vietā” un rosļikoviešu atlūzas) nav gatavs parakstīties zem: laižam mūsu nacionālo aviokompāniju uz bankrotu.
Līdz ar to niknās runas par bezjēdzīgo naudas bēršanu “airBaltic” “melnajā caurumā” izklausās kaut kā liekulīgi. Lai arī politiķi debašu laikā ir gatavi kratīt dūres pret debesīm un piesaukt nodokļu maksātāju naudu, kuru nedrīkstot tā vieglprātīgi dāļāt bez stingrām garantijām, tiklīdz jautājums nonāk līdz loģiskajam: nu tad ko, klapējam ciet, tā visa skaļā kliegšana norimst un lielā apņēmība izčākst.
Bet, ja neesi gatavs iet līdz galam, tad labāk nemaz nesākt. Ja “airBaltic” jautājums patiešām būtu valdības eksistencei tik izšķirošs, tad tas jau sen būtu uzlikts uz galda kā “vai nu, vai nu” jautājums. Tā kā gandrīz visu politisko spēku pozīcija ir “mēs jau par, bet...”, tad arī rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Valdība, par spīti nemitīgiem ķīviņiem, turpina darbu, jo politiskā loģika rāda, ka valdības gāšana nevienam nekādus papildu labumus nedod. Tīrs praktisks aprēķins.
Ja tomēr pieskaramies politiķu tik iecienītajām runām: kurš kuru apspēlējis, tad zaudētāji vienmēr ir tie, kuri kaut ko uzsāk, bet uzsākto nespēj novest līdz loģiskām beigām. Var jau teikt, ka nekāda valdības krišana nemaz nebija paredzēta, bet tādā gadījumā kāpēc vēl trešdienas vakarā pirms visu triju koalīcijas partiju līderu tikšanās LTV “Kas notiek Latvijā?” studijā publiskā telpa bija pārpilna ar dažādiem minējumiem? Kāpēc ceturtdien agri no rīta pulksten astoņos Evika Siliņa bija uzaicinājusi visus partnerus uz nopietnu sarunu?
Pat ja nekāda valdības gāšana nebija paredzēta (un tā droši vien arī bija, jo jaunās valdības sastāvs tā arī nebija skaidri definēts), tad kāpēc šī dūmu pūšana? Vai tiešām politiķiem nav skaidrs, ka laivas šūpošana nav izdevīga tiem, kas atrodas šajā laivā, bet ja to dara politiskie konkurenti, tad optimālā rīcība ir bremzēt šo šūpošanu, nevis mēģināt uz tās rēķina iegūt kādu papildu punktiņu.
Zināma taisnība ir arī tiem, kuri saka: ko tie “Progresīvie” un ZZS savstarpēji ēdas? Tāpat abu elektorāts nevienā sektorā nepārklājas. Tā varbūt arī ir, bet abiem politiskajiem spēkiem ir jāpierāda savam elektorātam, ka viņi savā nišā ir spēcīgākie. Tie, kuri var turēt pretinieka sitienu un uzvarēt. Vai viņiem izdevās to pierādīt? To katrs pats šajās dienās varēja izvērtēt.
