Ziņa, ka gaidāmajās Saeimas vēlēšanās “Progresīvie” par premjerministra amata kandidātu nominējuši savu partijas līdzpriekšsēdētāju un Saeimas frakcijas vadītāju Andri Šuvajevu, izraisīja pretrunīgu reakciju. Daudzi ar vāji slēptu ironiju jautāja: nopietni?
“Progresīvie” varētu atbildēt: nopietnāk nemēdz būt. Viņi ir izdarījuši zināmus secinājumus no iepriekšējām reizēm, kad centieni pārsteigt publiku ar “trusīša izvilkšanu no cilindra” neattaisnojās. Tā tas bija ar valsts prezidenta amata kandidāti Elīnu Pinto un ministru prezidenta amata kandidātu uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām - Kasparu Briškenu. Tagad viņi vairs nevēlas šo kļūdu atkārtot. Ar pirmo numuru būs partijas faktiskais līderis - Andris Šuvajevs.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka vēl nesen politiskajos kuluāros mēļoja par Mārtiņa Staķa virzīšanu premjera amatam, jo tika uzskatīts, ka viņam būtu lielāka vilkme. Īpaši piesaistot svārstīgo elektorāta daļu. Taču Staķa variants pārāk jau atgādināja Roberta Zīles stāstu par Nacionālās apvienības mūžīgo premjera amata kandidātu, kurš Briseles mīksto krēslu pret kabinetu Brīvības bulvārī 36 tā arī nekad nenomainīja.
Staķa izvēle savā ziņā būtu tā paša Pinto un Briškena ceļa turpinājums. Beigu beigās “Progresīvie” (vai arī pats Šuvajevs) izlēma, ka nav ko spēlēt paslēpes: ja reiz esmu līderis, tad man arī jāved savs karapulks kaujā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Šuvajevam būs jācīnās par sevi, kamēr Staķim būtu jācīnās par citiem un gandrīz vai pret sevi (ja zemapziņas līmenī nemaz tik ļoti negribas mainīt bezrūpīgo dzīvi Briselē pret smago atbildības nastu Rīgā).
Apskaužama situācija
Šuvajevam kā partijas līderim no politiskās situācijas aspekta nav par ko sūdzēties. Viņa politiskā pozīcija ir gandrīz vai apskaužama, jo laukumā viņam tikpat kā nav nekādas konkurences. Savā kreisajā spārnā viņš ir gluži viens. “Progresīvo” elektorālajā nišā neviens negrūstās (nav nekādas nosacītās austošās saules), un viņam nav jādomā par politiskās identitātes problēmām (kā nosacītajam apvienotajam sarakstam).
Var jau ironizēt par “jaunajiem komunistiem” un viņu līdera ārējo līdzību ar Ļeņinu jaunībā, bet nevar noliegt: kreiso nišā “Progresīvie” ir bez konkurentiem. Dažkārt par viņu dabīgajiem konkurentiem uzskata “Vienotību”, un ilgu laiku pat gaisā virmoja ideja par “Progresīvajiem” kā “Vienotības” satelītpartiju, kuru agri vai vēlu “lielais brālis” “apēdīs”. Ne apēda, nekā. Reitingos “Progresīvie” ir “Vienotību” jau apsteiguši, un diez vai nākamā politiskā cikla laikā abi šie politiskie spēki mainīsies vietām.
Ja reiz atzīmējām “Progresīvo” bezkonkurences pozīciju laukuma kreisajā spārnā, tad šī bezkonkurences situācija nav izveidojusies tukšā vietā bez pamata. Kreisas orientācijas politika Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas laikiem skaitās nievājama un noliedzama. Tieši tāpēc, Šuvajeva pozīciju nosaucot par apskaužamu, jāpiemetina - gandrīz.
Ilgus gadus (daži vēl joprojām) par kreisu sauc prokrievisku, prokremlisku politiku, kurai ar politiski kreisajām idejām nav nekā kopēja. Taču arī bez “krieviskuma” piesaukšanas kreisās, sociāldemokrātiskās idejas gan sociālajā, gan ekonomiskajā plāksnē Latvijas jaunākajā vēsturē nekad nav bijušas populāras. Visi centieni veidot politisko spēku uz sociāldemokrātiskās ideoloģijas bāzes beigušies nesekmīgi.
Var, protams, minēt Ušakova/Urbanoviča sociāldemokrātisko partiju “Saskaņa”, taču pietiek ar šīs partijas vēlētājiem parunāt par geju laulībām, rasu jautājumiem, toleranci, inkluzivitāti, sociālo solidaritāti un citām tradicionālām kreiso tēmām, lai saprastu, kādi šīs partijas vēlētāji “sociāldemokrāti”.
Latvijā līdz “Progresīvajiem” īstas kreiso partijas nebija. Bija tikai atsevišķas sociāldemokrātiskas idejas kopējā labējo partiju ansamblī. Daļēji šo nosacīti kreiso nišu aizņēma “Vienotība”, tāpēc arī šī doma, ka “vecākais brālis” “apēdīs” jaunāko.
Potenciālie uzvarētāji
“Progresīvo” neslēpta kreisa orientācija ir tās pluss un arī mīnuss vienlaikus. Par plusu jau teicu - bezkonkurences pozīcija laukumā, bet mīnuss ir lielas sabiedrības daļas nicīgā attieksme - ar jums taču nav iespējams normāli lietas kārtot. Jūs jau - komunisti. Vēl tagad samērā bieži gadās dzirdēt neizpratnes pilnus jautājumus - kurš tad par viņiem balso?
Izrādās, daudzi. Pastāv visai liela varbūtība, ka tieši “Progresīvie” 3. oktobra vēlēšanās iegūs visvairāk balsu un būs nominālie vēlēšanu uzvarētāji. Nav teikts, ka tā tas būs, bet varbūtība, ka uzvarēs tieši viņi, ir krietni lielāka nekā tā, ka uzvarēs kāda cita, Jurēvica vārdiem runājot, - valstiski domājošā partija.
Bet ja tā, tad pirmā roka valdības veidošanā varētu tikt tieši Šuvajevam. Vai viņam piemīt spējas vadīt valdību? To redzēsim tikai praktiskajā darbībā, bet ir lietas, kuras var teikt jau tagad.
Šuvajevs ir īsts politiķis tajā ziņā, ka viņam politiskajos džungļos ir skaidra orientācijas karte, kurā ir nepārprotami norādītas debess puses un citi orientieri, kas dažām citām partijām ir izplūduši un neskaidri. Līdz ar to viņš ir politiski paredzams un viņa pieļaujamības robežas ir vispārzināmas. Katram, kas ies kopā ar Šuvajevu valdībā, būs ar to jārēķinās.
Šī skaidrā orientācija “Progresīvajiem” ļauj arī vieglāk pamatot savu politisko uzvedību. Kā liels Šuvajeva pluss jāmin viņa spēja skaidri formulēt nospraustos mērķus, uzdevumus un sperto soļu pamatotību. Tā ir liela problēma daudzām partijām ar vairāk izplūdušu politisko programmu.
“Progresīvie” iestājas par modernu, daudziem jauniem cilvēkiem pievilcīgu politisko kursu, bet ne tikai kursu. Tā ir izteikta jaunu cilvēku partija. Pārfrāzējot brāļu Koenu oskarotās filmas nosaukumu: tajā sirmgalvjiem nav vietas. Viens no partijas veidotājiem un dibinātājiem Māris Graudiņš no jebkādas ietekmes partijā ir atstumts, arī Skaidrīte Ābrama tur ilgi mocījās, līdz beidzot aizgāja, tā arī neatrodot sev vietu.
Tas, ka partijai netrūkst jauno, daudzsološo, bet faktiski nav dzīvē pieredzējušo, ir tas viņu trūkums, ko viņi paši šī pieredzes trūkuma dēļ neapzinās, bet kurš var kādā brīdī atspēlēties.
Ar indes zobu, ne ilkni
Ja runājam par paša Šuvajeva personiskajām īpašībām, tad viņš nenoliedzami ir labs runātājs, ar dzelžainu, strukturētu loģiku, tāpēc jebkurās publiskās diskusijās viņu grūti uzveikt. Neskatoties uz salīdzinoši jaunajiem gadiem, Šuvajevs ir ieguvis pieklājīgu parlamentārā darba pieredzi un nevar vairs tikt uzskatīts par gluži zaļu iesācēju.
Var pat teikt otrādi: viņam jau parādījušies (izauguši) asi politiskā cīnītāja zobi, kurus viņš vēl nav iemācījies apslēpt. Šajā ziņā viņš ir līdzīgs “Vienotības” frakcijas vadītājam Edmundam Jurēvicam, kurš arī ir gatavs publiski iekost jebkuram politiskajiem oponentiem arī tad, kad pēc tā nav nekādas politiskas nepieciešamības.
Latvijas politiskajā sistēmā, kuru raksturo liela partiju sadrumstalotība, šī gatavība riet un kost ik reizi, kad rodas izdevība (bet ne nepieciešamība), nav tā īpašība, kura veicina sadarbspēju vienotā valdības komandā. To mēs redzam arī šī brīža saspringtajās koalīcijas attiecībās ar ZZS, kad Šuvajevs ik pa brīdim cenšas tā klusi, viltīgi iekost. Turklāt nevis ar ilkni, bet ar indes zobu. Var saprast ZZS sašutumu: ja jau jums mūsu rīcība tik ļoti nepatīk, tad jebkurā brīdī varat aiziet no valdības, nevis tēlot vienmēr pareizos, vienmēr citu apvainotos.
Šuvajeva premjera nominācijas konkurents Staķis preses konferencē, kurā Šuvajevs tika nominēts, nosauca viņa lielāko trūkumu. Darba interviju psihologi par vienu no bīstamākajiem šo interviju jautājumiem, uz kuriem daudzi “iekrīt”, uzskata tieši šo: kādi ir jūsu trūkumi? Ko uzskatāt par savu sliktāko īpašību?
Kāpēc šis jautājums ir “bīstams”? Tur ir divu veidu bīstamība. Viena tā, ka daudzi uz to atbild, sagudrojot sev tādu “trūkumu”, kurš nemaz nav trūkums. Piemēram: “Kad esmu kādu darbu sācis, tad nevaru apstāties, līdz neesmu to pabeidzis.” Šāda atbilde ir it kā pareiza, bet no darba devēju viedokļa cilvēku automātiski ierindo kategorijā “kā visi, nekas īpašs”. Otrs variants ir vēl bīstamāks, kad cilvēks, pats to negribot, atklāj par sevi to, ko nemaz nebūtu gribējis atklāt.
Staķis par Šuvajevu: “Viņa lielākais trūkums ir nespēja ilgstoši nosēdēt mierīgi.” Staķis it kā gribētu teikt, ka Šuvajevam ir tik daudz enerģijas, ka viņš nespēj ilgstoši nosēdēt mierīgi, bet šo viņa viltus “trūkumu” var interpretēt arī citādi.
Tā kā cilvēka uzvedību ārkārtīgi bieži nosaka viņa zemapziņa, tad pieļauju, ka Staķis neapzināti cenšas mūs brīdināt: šis cilvēks nav gatavs ilgstošam, sistemātiskam, dažkārt arī vienmuļam darbam, kāds faktiski ir ministru prezidenta ikdienas darbs.
