Ilggadējā Ungārijas premjera Viktora Orbāna partijas “Fidesz” graujošais zaudējums svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās būtiski maina politisko ainavu Eiropā. Šo vēlēšanu rezultāti noteikti ietekmēs arī nākamās ES valstu parlamenta vēlēšanas: 24. maijā Kiprā, 13. septembrī Zviedrijā un 3. oktobrī Latvijā.
Mūs, protams, interesē, kā notikušais Ungārijā ietekmēs Latvijas politisko vidi un kādus var izdarīt pirmos secinājumus. Sāksim ar to, ka nepiepildījās bažas par Orbāna turēšanos pie varas ar sazilējušiem pirkstiem un gatavību izmantot spēka metodes, lai varu neatdotu. Orbāns zaudējumu uzņēma negaidīti cienīgi. Varbūt tāpēc, ka zaudējums bija tik pārliecinošs, varbūt tāpēc, ka jau pirms šīm vēlēšanām bija panākta vienošanās par Orbāna tiesisko imunitāti, bet varbūt vienkārši Orbāns izrādījās godprātīgāks politiķis, nekā varēja iedomāties.
Lai ko arī teiktu par Orbānu, varas pāreja Ungārijā notikusi (vai vēl notiks) demokrātiski, tiesiski pēc labākajiem Eiropas standartiem. Jau tas vien jāvērtē kā apliecinājums demokrātijas spēkam un cerīgākai Eiropas nākotnes attīstībai.
Ja uz šo vēlēšanu rezultātiem raugāmies no Latvijas skatu punkta, tad vispirms jāatzīmē, ka Latvijā ir politiskā partija, kura ar kvēlu, neslēptu mīlu atbalstīja Orbānu un no visas sirds vēlēja uzvaru viņa partijai. Šīs partijas politiķi brauca uz Budapeštu un sociālajos tīklos publicēja Orbānu atbalstošus ierakstus. Tā ir partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV), kas svaigākajā SKDS aptaujā atrodas reitingu pašā augšgalā. Tas nozīmē, ka Latvijā populārākā partija netieši cieta politisku sakāvi. Zaudējums nav tiešs, un tam nav tiešas saistības vēlēšanu rezultātiem 3. oktobrī, bet pastarpinātā veidā ietekme būs ievērojama.
Var iebilst, ka šī Orbana sagrāve nevienam īstam Šlesera/Krištopana fanam neliks pārskatīt savus politiskos uzskatus. Jāpiekrīt, bet vēlēšanās piedalās ne tikai politisko spēku fani. Vēlēšanās piedalās liels skaits cilvēku, kuri ir tālu no ikdienas politikas. Viņi balstās pārsvarā uz sajūtām: patīk/nepatīk, labs/slikts, mentāli, sociāli tuvs/svešs un tamlīdzīgi. Lielu lomu spēlē gatavība pieslieties stiprākajam (uzvarētājam) un kauna/lepnuma sajūta, izrādot gatavību atklāt savu politisko izvēli.
Globālās tendences
Protams, līdz 3. oktobrim vēl tālu. LPV un citām šīs ideoloģiskās ievirzes partijām it kā ir visas iespējas visu vēl pārspēlēt. Kāpēc “it kā”? Tāpēc, ka šīs Ungārijas vēlēšanas, iespējams, maina globālās politiskās tendences. Piesardzīgi teiksim iespējams, jo vēl nav pietiekami daudz pierādījumu, lai uzskatītu, ka šīs izmaiņas jau ir sākušās. Runa ir par labējās korekcijas beigām un pavērsienu atpakaļ centra virzienā.
Kopš labējo spēku uzvaras Itālijā, Argentīnā, Nīderlandē, ASV, Čehijā, kopš strauja galēji labējo spēku popularitātes pieauguma Vācijā un citur pasaulē politiskie apskatnieki piesauc kreisā politiskā kursa galu un labējo revanšu. Tā vien šķita, ka pār Eiropu veļas un turpina velties labējais vilnis. Orbāna smagais zaudējums liek pārskatīt šo hipotēzi.
Uzreiz jāprecizē, ka Pētera Maģara “Tisza” nav nekāda kreisā partija. Tā ir tradicionāli labēji centriska partija, kuras panākumus pat varētu ierindot šajā labējo spēku uzvaru gājienā. Taču, kā mēdz teikt: ir liela atšķirība starp labēji centrisku un labēji populistisku politiku.
Konkrētajā gadījumā pat nav tik svarīga Maģara vai “Tisza” patiesā politiskā pozīcija un prakse. Svarīgi ir, kādus politiskos ideālus šis spēks iemieso. Maģars un “Tisza” rāda alternatīvo ceļu. Vēl vakar labējie populisti varēja skandēt: vai nu kreisie, vai nu mēs. Tagad izrādās, ka ir arī “normāli” labējie ar jēgpilnu, saprātīgu programmu. Ne tikai populisti, kuru galvenais lozungs: pie visa vainīgi ir “viņi”, kuri visu salaiduši dēlī, un vienīgi mēs varam izglābt valsti no bezcerīgas grimšanas atvarā.
“Tisza” ir šāda “normāla”, labēja partija ar stingru pozīciju migrācijas un citos “antiwoke” jautājumos. Galvenā atšķirība no citām līdzīgas orientācijas partijām ir viņu negatīvā attieksme pret Putina Krieviju un citiem nedemokrātiskajiem spēkiem pasaulē.
Zināms apjums populistu nometnē ir tieši šī iemesla dēļ. Izrādās, var sludināt labēju politiku un neizklāties Putina priekšā. Maģars piedāvā alternatīvu politiski ciniskajai idejai, ka “vērtībās” balstītā politika ir mirusi un vispār tā vienmēr ir bijusi liekulīgs apmāns. Patiesībā politika esot nevis ideoloģijas un vērtības, bet gan darījumi un izdevīgums. Līdz ar to politika gluži leģitīmi kļūst par biznesa modeli.
Vēl nesen šķita, ka tā tagad būs centrālā ideja un visi, kas runās par kaut kādām tur vērtībām, principiem, ir nenopietni tukšmuldētāji. Orbāna sagrāve kārtējo reizi apliecina šīs idejas (nauda nesmird) maz pievilcīgo raksturu. Politikā ar to grūti “izbraukt”.
Skaidrs, ka šī ideja nekur nav pazudusi un tai joprojām ir plašs atbalstītāju pulks. Un tomēr, skatoties arī no Latvijas skatu punkta, labējo populistu idejas ir izrādījušās mazākā svarā, nekā varēja domāt. Tas nozīmē, ka šai politikai ir zudusi vilkme. Tā izskatās vājāka, mazāk pārliecinoša, nekā likās vēl vakar. Šis zīmols ir degradēts, bet politikā zīmola prestižam ir milzu nozīme.
Vadonis jocīgs
Ja runājam par zīmola prestižu, tad Ungārijas vēlēšanas iezīmēja vēl kādu labējā spārna problēmu, kura pieaug kā lavīna. Runa ir par šo spēku neformālā līdera, ASV prezidenta Donalda Trampa autoritāti. Ungārijas vēlēšanas (tāpat kā daudzas ASV vietējās vēlēšanas) parādīja, ka pašreizējās ASV prezidenta administrācijas atbalsts neko nedod. Tas drīzāk ir mīnuss, nevis pluss.
Pēdējā laikā Tramps arvien biežāk publiskajā telpā parādās, maigi sakot, dīvainā veidolā. Nupat viņš publicēja savā sociālajā kontā bildi, kurā Jēzus Kristus attēlots ar viņa - Trampa seju. Var dažādi interpretēt šo un citus Trampa gājienus, bet tie dod pamatu runām, kuras arvien aktīvāk izplata Trampa politiskie oponenti - par viņa atstādināšanu no amata Konstitūcijas 25. labojuma kārtībā. Proti, veselības apsvērumu dēļ. Konkrētajā gadījumā nav runa par kaut kādām somatiskām vainām, bet gan par prezidenta psihiskajiem traucējumiem.
Prezidenta atstādināšanas procedūra ir pietiekami sarežģīta, lai šajā gadījumā tā būtu mazticama, tāpēc visas šīs kampaņas galvenais mērķis ir diskreditēt pašu Trampu un parādīt viņu kā psihiski nelīdzsvarotu. Jāatzīst, ka pats Tramps ar savu vulkānisko aktivitāti tikai lej ūdeni uz šo musinātāju dzirnavām, vienlaikus graujot savu atbalstītāju pozīcijas citur pasaulē. Tajā skaitā Latvijā, kur politiķiem, vēlēšanas sagaidot, būs arvien grūtāk izlemt, kā pozicionēties “Trampa jautājumā”.
Mērenā pozīcija nenovērtēta
“Trampa jautājums” nebūs ne tuvu vienīgā tēma, par kuru politiskajiem spēkiem nāksies pozicionēties. LPV jau tajā pašā vakarā, kad kļuva skaidrs Orbāna sakāves dziļums, centās steidzīgi pārbīdīt fokusu. Izrādās, Orbāns ir bijis nevis viņu favorīts un politiskais domubiedrs, bet gan tieši otrādi. Orbāns esot analogs “Vienotībai”. Loģika šķietami dzelžaina. Orbāns 16 gadus valdījis Ungārijā, bet “Vienotība” 17 gadus Latvijā. Tātad viss skaidrs. Tāpat kā ungāru tauta patrieca Orbānu un viņa “Fidesz”, tā 3. oktobrī latviešu tauta patrieks Siliņu un viņas “Jauno vienotību”, balsojot par mums.
Varētu jau apbrīnot šo veiklo manipulāciju, bet nav īstas pārliecības, ka tā nostrādās. Var jau būt, ka šāda politiskā ekvilibristika ir pieņemama jau minētajiem LPV faniem, bet ar šādu “loģiku” diez vai var paņemt tos politiski izvēlīgos, kuri nav skaidri izlēmuši, par ko balsot, bet nevēlas balsot par tiem, kas viņus tur par muļķiem.
Ja runājam par Latvijas politisko šķiru kopumā, tad izskatās, ka tā gan pieļāva varas maiņu Ungārijā, bet nebija gaidījusi tik smagu sagrāvi. Politisko partiju līderi (izņemot valsts prezidentu un premjerministri, kurai pēc protokola pienācās apsveikt uzvarētāju) ārkārtīgi uzmanīgi, pat rezervēti reaģēja uz šo sagrāvi. Sarunvalodā runājot, izlikās par beigtiem, jo acīmredzot baidījās no pašu elektorāta reakcijas skaidras pozicionēšanās gadījumā.
Pieļauju, ka liela daļa politiskās šķiras bija nonākusi pašuzkurinātā “viss ir pilnīgā pakaļā” pārliecībā un domāja viegli izbraukt ar tradicionālās (centriski pragmatiskās) politikas lamāšanu (pie visa vainīgi ir “viņi”). Smagā Orbāna sakāve šiem spēkiem bija kā auksta duša.
Izrādījās, ka sabiedrība varbūt pat ir pārsātināta ar nebeidzamo gaušanos “viss ir pakaļā” un alkst pēc kaut kā nomierinošāka. Nekur nav pazudis pieprasījums pēc vecās, mierīgās, “nekādu asu kustību šajos sarežģītajos laikos” politikas. 3. oktobrī var izrādīties, ka arī šādai politikai joprojām ir sava, pietiekami plaša elektorālā bāze, par kuras eksistenci aizmirst bija vieglprātīgi.
