Daudzi svētdien gaidāmās Ungārijas parlamenta vēlēšanas dēvē par vēsturiskām, liktenīgām, izšķirošām. Parasti ļoti skeptiski izturos pret šādiem apzīmējumiem, bet ne šoreiz. Svētdienas vēlēšanas Ungārijā patiešām var kļūt liktenīgas. Ja tās tādas būtu tikai pašai Ungārijai, tad par to varētu teikt: tieciet galā paši, taču tās var būt izšķirošas gan Eiropai, gan visai pasaulei.
Lietoju konstrukciju “var būt”, kas pieļauj arī to, ka “var arī nebūt”. Varbūt viss beigsies mierīgi, bez liekiem satricinājumiem un liktenīgām sekām. Šo izšķiršanos “būt vai nebūt”, visticamāk, noteiks ne tik daudz pašu vēlēšanu rezultāti, cik reakcija uz šo vēlēšanu rezultātiem. Paskaidrošu, kas ar to tiek domāts.
Visas pirmsvēlēšanu aptaujas liecina, ka opozīcijā esošā Petera Madjara vadītā partija “Tisza” (Tisztelet és Szabadság Párt - Cieņas un brīvības partija) ir krietni populārāka nekā valdošā, ilggadējā premjerministra Viktora Orbāna vadītā partija “Fidesz”. Šis atrāviens ievērojami pārsniedz statistiskās kļūdas robežas.
Vai tas nozīmē, ka Ungāriju jau drīzā nākotnē gaida cita valdība? Ja tas tā būtu, tad šīs vēlēšanas diez vai izraisītu to pasaules uzmanību, kādu tās izsauc. Vienu valsts vadītāju nomaina cits. Kā neskaitāmās citās valstīs. Taču Ungārijas vēlēšanām tiek pievērsta milzu uzmanība. Kāpēc? Tam ir vairāki iemesli. Galvenais ir pats Orbāns, kurš kļuvis par to spēku ledlauzi, kuri vēlētos sašķelt, sagraut un iznīcināt Eiropas Savienību (ES) un NATO.
Pelīte glaimo lauvai
Īsi pirms vēlēšanām aģentūra “Bloomberg” publicēja Orbāna un Krievijas līdera Vladimira Putina 2025. gada oktobrī notikušās sarunas fragmentus, kurā Orbāns tiešā tekstā piedāvāja savus pakalpojumus: “Mūsu draudzība ir sasniegusi tik augstu līmeni, ka es varu jums palīdzēt visā, kas vien jums būtu vajadzīgs. Jebkurā jautājumā, kurā varu būt noderīgs, esmu jūsu rīcībā.”
Turpmākajā sarunā Orbāns pielīdzināja Budapeštas un Maskavas attiecības Ungārijā populāras bērnu pasakas sižetam, kurā liela, spēcīga lauva iekļuvusi mednieku izliktā tīklā. Šo tīklu izpalīdzīgi pārgrauž maza pele. Orbāns nepakautrējās sevi salīdzināt ar šo pelīti, bet Putinu, pēdējam par prieku, ar lauvu.
Jau pirms tam bija noplūduši telefonsarunu ieraksti, kuros Orbāna valdības ārlietu ministrs Peters Sijārto burtiski no ES sanāksmju telpām nodod Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam slepenu ES informāciju un no Maskavas saņem tiešas Kremļa norādes, kā šajās ES sanāksmēs rīkoties. Nonācis jau tik tālu, ka ES bija spiesta pieņemt speciālu lēmumu par ierobežotu Ungārijas piekļuvi slepenai informācijai sakarā ar aizdomām par tās nopludināšanu Krievijas amatpersonām.
Pastāv dažādas versijas, kāpēc Orbāns kļuvis tik uzticams Putina pakalpiņš. Nopirkts, iebiedēts, citas tradicionālās Putina un viņa specdienestu metodes ir pašsaprotamas, taču galvenais Orbāna motīvs: ar katru pie varas pavadīto gadu arvien pieaugošs riebums pret liberālo demokrātiju, tiesiskumu un likumu varu. Vēlme nodrošināties pret jebkādu iespēju no varas augstumiem nonākt tieši izmeklētāju kabinetā. Tieši šī motivācija - bailes no iespējamās varas zaudēšanas - vieno Putinu, Orbānu un ASV prezidentu Donaldu Trampu, kas arī aktīvi iesaistījies Orbāna atbalstīšanā, uz Budapeštu sūtot savu viceprezidentu Dž. D. Vensu.
Vai Orbāns aizies?
Šo vēlēšanu galvenā intriga pat nav tik daudz: kurš uzvarēs, cik par to - vai Orbāns mierīgi un labprātīgi atdos varu, ja tomēr zaudēs? Un vai zaudēs, pat ja būtiski (par 8-13%) atpaliek reitingos. Vai nebūs kā Baltkrievijā 2020. gadā, kad tur vēlēšanas zaudējušais Lukašenko pat nedomāja pamest prezidenta pili.
Var jau teikt, ka Ungāriju ar Baltkrieviju īsti salīdzināt nevar. Ungārija ir ES valsts un līdz Baltkrievijas “brīvību un tiesiskuma” līmenim tai vēl tālu. Taču 16 gados, kopš Orbāns ir pie varas Ungārijā, ir izdarīts daudz, lai varas maiņa demokrātiskā ceļā būtu mazāk iespējama.
2010. gada aprīlī Orbāna partija “Fidesz” ieguva parlamentā konstitucionālo vairākumu (263 vietas no 386) un jau nākamajā, 2011. gadā pieņēma jaunu Ungārijas konstitūciju, kuras centrālais motīvs bija nostiprināt pie varas esošās partijas pozīcijas. Šim nolūkam ir izveidota ļoti sarežģīta jauktā vēlēšanu sistēma. Tika samazināts parlamenta deputātu skaits līdz 199, no kuriem 106 tiek izvēlēti vienmandāta apgabalos.
Turklāt pretēji, piemēram, Vācijai, kur vienmandāta apgabalos nodotās balsis pārdalās arī uz vispārnacionālajām (proporcionālajām) vēlēšanām, tādējādi galīgajā mandātu sadalījumā saglabājot kopējo proporcionalitāti, Ungārijā ir tieši otrādi. Te tiek piemērota tā dēvētā uzvarētāja kompensācija. Visas tās vienmandāta apgabalā uzvarējušās partijas balsis, kas pārsniedz uzvarai nepieciešamo minimumu, tiek pieskaitītas šīs partijas nacionālajam sarakstam. Piemēram, ja uzvarai pietiek ar 10 000 balsīm, bet kāda partija iegūst 15 000, tad “pāri palikušās” 5000 balsis “aiziet” uz nacionālo (proporcionālo) sarakstu, palīdzot iegūt papildu deputātu vietas. Tas nozīmē, ka uzvarētājs kļūst vēl stiprāks.
Vēlēšanu apgabalu robežas (līdzīgi kā ASV) regulāri tiek pārzīmētas tā, lai opozīcijas vēlētāji tiktu koncentrēti dažos apgabalos, savukārt valdošās partijas atbalstītāji tiktu sadalīti tā, lai tie nodrošinātu uzvaru pēc iespējas vairāk apgabalos. Eksperti lēš, ka opozīcijai būs nepieciešams uzvarēt kopējā balsojumā ar vismaz 3% līdz 6% pārsvaru, lai parlamentā iegūtu vairākumu.
Jāpiemin vēl divas Ungārijas īpatnības. 16 gadu laikā, kopš Orbāns ir pie varas, viņš ir izveidojis sev ārkārtīgi lojālu biznesa vidi. Faktiski visi Ungārijas bagātākie cilvēki ir vairāk vai mazāk saistīti ar Orbānu un viņam personīgi pateicīgi “par dotajām iespējām”. Piemēram, būvniecības magnāts Lorencs Mesarošs ir Orbāna bērnības draugs, nekustamo īpašumu karalis Ištvans Tiborcs - viņa znots, bet ieguves rūpniecības trumpja dūzis Dīzo Orbāns - vispār viņa miesīgais tēvs. “Transparency International” korupcijas reitingā Ungārija atrodas 84. vietā, kas ir zem daudzām Āfrikas valstīm.
Jau uzreiz pēc varas iegūšanas 2010. gadā Orbāna partija dažādos veidos pārņēma kontroli pār aptuveni 500 dažādiem medijiem. Lielākā daļa redakciju tika piespiestas mainīt kursu, bet nepaklausīgākās, piemēram, avīze “Népszabadság”, tika vienkārši slēgtas. Šobrīd tiek lēsts, ka aptuveni 80% mediju tirgus kontrolē Orbāna cilvēki: gan tieši, gan ar tādu uzņēmēju kā minētais Mesarošs starpniecību.
Ungārijas varas vertikāle ir uzbūvēta tik stingra, ka tas, vai Orbāns aizies no varas, būs vairāk atkarīgs no viņa paša gatavības “iet uz visu banku” nekā no vēlēšanu rezultātiem. Ja Orbānam aiz muguras stāv tādi spēki kā Putins un Tramps, tad viņam nav ko īpaši baidīties arī no Briseles, kas lielā mērā ir bijis demokrātijas ievērošanas garants Eiropā visus šos gadus, kopš bijušā Varšavas bloka valstis kļuvušas ES dalībvalstis.
Ungārijas resentiments
Ilgstoša ES auklēšanās ar Ungāriju, lai neteiktu izdabāšana, ir novedusi pie tā, ka Orbāns nekautrējoties ņirgājas par Briseli, un daudzi pašā Ungārijā par to tikai aplaudē. Tam ir zināms iemesls.
Dažkārt mēdz teikt, ka Ungārija ir maza valsts. Pasakiet to kādam ungāram, un tad dzirdēsiet, ko viņš par jums domā. Un ko domā par apkārtējām valstīm, kuras līdz Pirmajam pasaules karam atradās Budapeštas pakļautībā.
Atgādināšu, ka Ungārija pirms Pirmā pasaules kara bija patstāvīga valsts ar savu valdību un parlamentu, kura kopā ar Austriju veidoja konfederatīvu savienību. Abas šīs valstis bija juridiski pilnīgi līdzvērtīgas, tāpēc nevar runāt par kaut kādu Austrijas virskundzību. Pēc Pirmā pasaules kara Ungārija zaudēja ļoti lielu savas agrākās teritorijas daļu, un Ungārijā šis resentiments par “zaudēto varenību” ir gandrīz ne mazāk izplatīts kā Krievijā. Ne velti plašā ungāru diaspora Rumānijā, Serbijā, Slovākijā, arī Ukrainas Aizkarpatos pārliecinoši (95%) balso par Orbāna “Fidesz”.
Ar ko šīs Ungārijas vēlēšanas būs tik liktenīgas vai izšķirošas? Ar to, ka neatkarīgi no tā, vai Orbāns paliks pie varas leģitīmi vai “uzspļaujot” vēlēšanu patiesajiem rezultātiem, ES un drīzā nākotnē arī NATO būs jāizlemj, ko darīt tālāk. Vai nu turpināt izlikties, ka nekas nav noticis, un ļaut Orbānam, Sijārto un citām augstām Ungārijas amatpersonām sēdēt pie kopīgā sanāksmju galda vai arī pieņemt asus, konkrētus lēmumus par tālākas ES destrukcijas nepieļaujamību.
Tā kā ticība ES spējām kaut ko reāli uzsākt ES demokrātisko struktūru aizstāvībai ir ļoti zema, tad, iespējams, turpināsies demokrātijas hroniskā vājuma demonstrācija ar tālākām sekām. Vājos neviens nekur nemīl, bet ja demokrātija spēj tikai muldēt, nevis sevi ar spēku aizstāvēt, tad tā turpinās zaudēt jau tā krītošo atbalstītāju pulku. Bet ja tā, tad runāt par nākamo ES septiņgadu finanšu plānošanas periodu ir tikpat jēdzīgi kā savulaik par “piecgadi četros gados”.
