Kad pērn budžeta apspriešanas laikā izvirzījās jautājums par birokrātijas mazināšanu un naudas taupīšanu administratīvajiem izdevumiem, tad viens no priekšlikumiem bija: noteikt katrai ministrijai zināmu daļu (10%–15%) “lieko” izdevumu, kas šīm ministrijām, Valda Dombrovska vārdiem runājot, būtu pašām jāatrod un jākonsolidē.
Šis priekšlikums uzreiz tika atmests kā nepieņemams. Nekonstruktīvs. Katrai ministrijai esot atšķirīga situācija. “Uz vietām” viss esot labāk redzams. Tāpēc jāsāk ar “lieko” funkciju samazināšanu. Respektīvi, katra ministrija pati labāk zina, kas jāsamazina, un to tad arī darīs. Beigu beigās ķeksītim kaut kādi “santīmi” tika “ietaupīti”, kas tika uzdots gandrīz vai kā izslavētie “birokrātijas samazināšanas” 25%.
Citiem vārdiem, no valdības vadītājas puses nebija stingras prasības - atrodiet un samaziniet izdevumus par tik un tik simtiem miljonu eiro vai tur šķīst vai plīst. Uzstādījums bija krietni pieticīgāks: pacentieties savās ministrijās kaut ko atrast. Cik būs, tik būs.
Kāds ir šādas neuzstājības rezultāts? Tikai šīs nedēļas pirmo dienu ziņas. “Apstiprina Latvijas delegāciju dalībai SVF un Pasaules Bankas grupas pilnvarnieku pavasara sanāksmēs, kas notiks no 13. līdz 18. aprīlim Vašingtonā”. Delegācijā būs 11 cilvēku. Faktiski visa Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas vadība uz nedēļu aizbrauc uz tukšu pamuldēšanu Vašingtonā.
Par to, cik tā parunāšana ir “svarīga”, vislabāk varētu pastāstīt kādreizējais Latvijas Bankas prezidents un bijušais Latvijas premjerministrs Einārs Repše. Viņš savulaik šādu SVF sēžu laikā nepakautrējās aizlidot uz aviācijas rūpnīcu Teksasā un tur sarunāt nepieciešamās rezerves daļas savai personiskajai mazlitrāžas lidmašīnai, šokējot pārējo Latvijas delegāciju.
Protams, var piekrist, ka šie ikgadējie braucieni uz šādām un līdzīgām sanāksmēm ir gluži kā neatceļami rituāli, kuros pienākums piedalīties. Droši vien “nebūtu smuki”, ja Latvijai paredzētie krēsli stāvētu pustukši. Ne par to ir runa. Šādi braucieni, dažādas konferences, semināri ar visai apšaubāmu lietderību notiek visur un visu laiku. Biezā slānī. Augstākajā ierēdniecībā vismaz pāris komandējumi gadā ar labām viesnīcām, pieklājīgu dienasnaudu skaitās gluži kā prēmija algas apmērā reizi ceturksnī.
Ne tikai mūsējie dodas uz šādām konferencēm. Dažkārt dodas arī pie mums, uz mūsu rīkotajām. Otrdienas ziņa: “Lai rastu atbildes uz Eiropas Savienības nākotnes drošības, vienotības un globālās ietekmes izaicinājumiem strauji mainīgajā pasaules kārtībā, piektdien, 10. aprīlī, Saeimā notiks augsta līmeņa starptautiska konference “ES sarunas 2026: Sargājot nākotni”.” Kārtējais pamuldēšanas pasākums.
Lūk, cits piemērs. “Rīgas siltuma” valdes locekle dodas uz konferenci Spānijā, kur trīs dienu vietā pavada septiņas dienas, jo neesot bijušas lidmašīnas biļetes atpakaļceļam. Katram, kas kaut cik regulāri ir lidojis, šādas pasakas izklausās tikpat ticamas kā skolēna taisnošanās par nesagatavotu mājas darbu: suns saplēsa burtnīcu ar uzdevumu jeb mūsdienu versijā: kaķis piečurāja datoru.
Šāds uzņēmuma apmaksāts komandējuma pagarinājums uzskatāmi liecina, kāds ir šī komandējuma patiesais iemesls un jēga. Taču, kā jau minēju, šausmināties par izšķērdību un “tūrismu” par svešu naudu nav šī raksta mērķis. Vēl vairāk. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šie komandējumi, šīs konferences ir neatņemama birokrātiskā mehānisma komponente un nav izskaužama ne ar kādu dustu.
Tādā gadījumā: kāds ir mērķis? Parādīt, ka apelācija pie augstākās birokrātijas - esiet godprātīgi un paši samaziniet izdevumus - ir tikpat bezcerīga nodarbe kā aicinājumi alkoholiķim nedzert. Ja patiešām ir vēlme samazināt valsts pārvaldes izdevumus, tad ir tikai viena metode, kura ir arī pārbaudīta praksē. Nekādi “mēs paši kaut ko atradīsim”. Tikai un vienīgi: jums budžeta finansējums tiek nogriezts par tik un tik procentiem. Viss. Tālāk jau varat meklēt “nevajadzīgās funkcijas”, “iekšējos resursus” un citus avotus, bet galvenais, lai vispārējā budžeta ailē +/- pret iepriekšējo gadu stāvētu ieraksts - mīnus 15%.
Skaidrs, ka pie šādas griešanas atskanēs ārkārtīgi skaļa kviekšana. Tāpēc jābūt pilnīgai pārliecībai, ka jāgriež. Ja šādas pārliecības nav, tad labāk nemaz nesākt. Bet tādā gadījumā nav smuki arī mānīt sabiedrību un gadiem runāt par “birokrātijas mazināšanu”, par nepieciešamību taupīt, par sarežģīto ģeopolitisko situāciju, par drošības prioritāti un citām labskanīgām lietām, ar kurām aizdziedāt vēlētāju ausis.
Tad jāsaka: beidziet skandēt “viss ir slikti” dziesmu, jo patiesībā “viss ir labi”, un tā arī turpināsim tālāk pēc vēlēšanām. Nekas nav jāgriež, ir jāturpina tērēt un tādējādi sildīt ekonomiku. Tas būtu tikai godīgi gan pret vēlētājiem, gan pret pašiem. Diemžēl šādu godīgumu diez vai no mūsu politiķiem sagaidīsim.
Var rasties jautājums: vai gadījumā, ja ministrijām būs dots uzdevums samazināt izdevumus par noteiktu procentu, samazināsies šie nelietderīgie tēriņi? Atbilde, visticamāk, nebūs iepriecinoša. Visticamāk, būs kā tajā anekdotē par dzērāju: nevis es mazāk dzeršu, bet jūs mazāk ēdīsiet.
Tas nozīmē, ka komandējumi uz dažādām tukšmuldēšanas konferencēm turpināsies, tāpat kā daudzas citas izšķērdības, bez kurām varētu iztikt. Tad kāda no tā jēga? Ārkārtīgi būtiska. Galvenais mērķis būs sasniegts: nauda ietaupīta un budžeta izdevumi samazināti. Uz kā rēķina, tas jau būs cits jautājums, bet par to jau ir pavisam cits stāsts.
