Valsts kontrole (VK) publicējusi kārtējās revīzijas ziņojumu “Klimata mērķu sasniegšana transporta nozarē”. Šis ziņojums ieintriģē jau ar pašu nosaukumu. Latvijā, kur nevarētu teikt, ka būtu tas pasaulē jaukākais klimats, klimata mērķu sasniegšana ir ikviena interesēs.
Diemžēl ne valsts kontrolieris Edgars Korčagins, trešdien no rīta uzstājoties vairākos medijos, ne arī pats VK revīzijas ziņojums neatklāj, kādi ir šie klimata mērķi, kuri Latvijai būtu jāsasniedz. Korčagins tikai norādīja, ka Latvija riskē nesasniegt klimata mērķus līdz 2030. gadam, pašus šos mērķus konkrēti nenosaucot.
Tiesa, klausoties Korčginu un lasot VK revīzijas ziņojumu, ātri kļūst skaidrs, ka patiesībā runa ir nevis par klimata mērķiem, bet gan par agrākajām uzņemtajām saistībām attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu. Acīmredzot vieglākas uztveres dēļ tiek lietots eifēmisms - klimata mērķi.
Taču kopš senvēstures ir zināms: iesākumā bija vārds. Skaidri, precīzi, nepārprotami formulēts uzdevums ir obligāts priekšnoteikums, lai mērķi tiktu sasniegti. Ja īsi formulēta, skaidra, konkrēta mērķa vietā tiek gari un plaši stāstīts par kaut ko pavisam citu, tad uzreiz zūd ne tikai ticība visam šim stāstam, bet arī tā jēgai.
Kad Korčagins stāsta, ka Latvija riskē līdz 2030. gadam nesasniegt klimata mērķus un no 35 paredzētajiem pasākumiem 66% gadījumu ietekme uz mērķu sasniegšanu nav noteikta, 69% ir ar augstu vai vidēju izpildes risku, bet 31% nav pat uzsākti un “pasākumu īstenošanai nepieciešami apmēram 2,9 miljardi eiro, bet šobrīd nodrošināti ir tikai 41%”, tad šī ir viena no tām reizēm, kad, klausoties VK kritiku par valsts struktūru neizdarībām, nevar saprast: ar ko Latvija “riskē”? Vai tas ir labi vai slikti, ka tik maz iztērēts? Jo nav īsti saprotams - kāpēc? Kāds īsti ir mērķis?
Bez skaidra mērķa, taustoties pa tumsu, nekur tālu tikt nevar, kā mēs to labi redzam “Rail Baltica” gadījumā. Tiklīdz nav īsti skaidrs, ko gribam būvēt un kāpēc, tā rezultāts kļūst pavisam bēdīgs. Līdzīgi ir ar “klimata mērķiem”. Vispirms būtu jātiek skaidrībā, ko gribam sasniegt, abstrahējoties no Parīzes nolīgumiem un Kioto protokoliem. Tos gan neaizmirstot, tāpat kā mūsu saistības “Rail Baltica” gadījumā.
Ja reiz šos mērķus saucam par klimata mērķiem, tad tiem arī jābūt saistītiem ar klimatu. Klimatam ir konkrēti rādītāji. Galvenie no tiem - temperatūra un nokrišņu apjoms. Bez lieliem un dārgiem pētījumiem var ar lielu pārliecību teikt, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju gribētu Latvijā siltāku, saulaināku klimatu. Tas, ka Latvijā klimats pamazām kļūst siltāks, lielākajā Latvijas iedzīvotāju daļā nekādas negatīvas emocijas nerada. Drīzāk otrādi. Siltāks klimats ir Latvijas iedzīvotāju sapnis.
Vai iedzīvotāju vēlmei pēc siltāka klimata ir kāda saistība ar Latvijas valdības nospraustajiem klimata mērķiem? Izrādās, nekāda. Nav Latvijas mērķis padarīt šejienes klimatu iedzīvotājiem pievilcīgāku. Klimats visā šajā lietā ir kā tāda klāt piekabināta birka.
Kā zinām no tīri sadzīviskas pieredzes, birkai (zīmolam, simboliem) ir milzu nozīme cilvēku izvēlēs. Tāpēc abstrahēties no klimata jautājuma mēs pat gribot nevaram. Ir sabiedrības daļa, kura klimata izmaiņas uztver sakāpināti, ar aizdomām un bažām. Tas ir normāli, jo jebkurā sabiedrībā ir cilvēki, kuri izjūt trauksmi par nākotni. Ignorēt viņus nevar, bet vēl muļķīgāk būtu pakārtot savu dzīvi viņu trauksmei.
Šie trauksmes pārņemtie baida cilvēkus ar nākotnes briesmām, klimata kartes zīmē draudīgās, tumši sarkanās krāsās un sola elles karstumu, ja cilvēki neattapsies un nesāks domāt par klimatu. Nesauksim šos cilvēkus par apmātiem sektantiem. Pieņemsim, ka viņiem ir daļa taisnības. Pieņemsim, ka klimata izmaiņas patiešām notiek cilvēku darbības, nevis klimatisko ciklu ietekmē, kā tas bijis iepriekšējos gadu tūkstošos.
Ja tā, tad arī parunāsim par klimatu. Lielākajā zemeslodes cietzemes daļā klimata apstākļi jau tagad nav piemēroti cilvēka dzīvei. Turklāt nevis pārlieka karstuma, bet gan tieši otrādi - aukstuma dēļ. Cilvēki jau tagad bēg no aukstākām vietām uz siltākām, nevis otrādi. Neviens uz Latviju nepārceļas dzīvot “labāka” klimata dēļ. Toties brauc prom “sliktā” klimata dēļ.
Kā liecina Eirobarometra pētījumi, Latvijā klimata (kopā ar vides tīrības) jautājumu kā nopietnu problēmu pašai Latvijai uztver tikai 1% iedzīvotāju, bet kā ES kopēju problēmu 5%. Absolūts mazākums.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijai pašai nekādas klimata briesmas nedraud. Siltāks klimats Latvijā būtu tikai vēlams. Tāpēc tiek biedēts ar briesmām citur, kas izraisīšot milzu cilvēku emigrāciju no reģioniem, kuri kļūšot dzīvošanai nepiemēroti. Nekādi konkrēti reģioni gan netiek nosaukti, pieņemot, ka cilvēki ticēs uz vārda un paļausies ksenofobiskiem instinktiem, kuri nomāks veselo saprātu.
Nav redzēts vēl neviens migrants no karstā klimata valstīm, kurš uzskatītu, ka Latvijā ir labāks klimats nekā viņa izcelsmes valstī. Pat tādās valstīs kā Kuveita un Saūda Arābija, kur jau kopš senseniem laikiem ir cilvēku dzīvošanai maz piemēroti apstākļi, iedzīvotāju skaits turpina pieaugt, un tur jāierobežo imigrācija, nevis jādomā, kā noturēt cilvēkus palikt tur dzīvot.
Līdzšinējā cilvēces vēsture (gan Latvijas, gan Kuveitas piemēri) liecina, ka cilvēki vienmēr ir spējuši pielāgoties apstākļiem un dzīvot tur, kur šķietami dzīvot nav iespējams. Teiksim, aiz polārā loka vai Arābijas tuksnesī. Ja to varēja izdarīt senos laikos, tad mūsdienās tas ir panākams vēl vieglāk, kā tas redzams gan Singapūrā, gan Dubaijā.
Ko no tā varam secināt? “Klimata mērķi”, “zaļais kurss”, “zaļā enerģija” un tamlīdzīgi jēdzieni jāvērtē tīri ekonomiskā izdevīguma (arī ekoloģiskās, vides tīrības) kategorijās. Skaidrs, ka iet pret vēju, pret globālajām modes tendencēm Latvijas izmēra ekonomikai nav prāta darbs. Taču vēl muļķīgāk ir kaut ko darīt sev par skādi, kā to izdarīja Vācija, likvidējot atomenerģētikas nozari.
Līdz ar to visa “klimata” politika būtu jāvērš nevis uz veselībai absolūti nekaitīgas gāzes - oglekļa dioksīda CO2 - emisijas samazināšanu, bet gan uz to, kāds ekonomisks labums Latvijai ir no viena vai otra “zaļā kursa” pasākuma ieviešanas. Var jau izskata pēc turpināt lietot klimata ticības frazeoloģiju, bet fokusam jābūt uz ekonomiskajiem faktoriem: ir izdevīgi vai nav.
Ja nekāda labuma nav, tad no šādiem pasākumiem ir jācenšas cik vien iespējams izvairīties, gaidot, līdz “mode” pāries un no šī ekonomiski neizdevīgā soļa varēs bez pārmetumiem atteikties. Tas, protams, neattiecas uz tādiem pašsaprotamiem un loģiski pamatotiem mērķiem kā dabas aizsardzība, ekoloģija, tīrs gaiss, tīrs ūdens un tamlīdzīgi.
Taču tiklīdz kā arguments tiek minēts klimats, tā pret šādiem uzdevumiem jāattiecas ar maksimālu piesardzību. Klimata piesaukšana jāuztver kā marķieris, ka tur kaut kas nav tīrs. Atkal kāds kaut ko cenšas noblēdīt.
