Kosmosa kuģa “Artemis II” ceļš uz Mēnesi iezīmē jaunu posmu kosmosa apguvē. Pēc vairāk nekā pusgadsimta pārtraukuma četri astronauti atkal dodas uz Mēnesi. Tie ir: komandieris Reids Vaizmens, pilots Viktors Glovers (pirmais nebaltas ādas krāsas cilvēks, kas dodas uz Mēnesi), Kristīna Koha (pirmā sieviete Mēness misijā) un Džeremijs Hansens (pirmais neamerikānis, kanādietis).
Šajā lidojumā gan nav paredzēta nosēšanās uz Mēness virsmas, bet tikai aplidošana šim Zemes dabiskajam pavadonim apkārt un atgriešanās uz Zemes. Iepriekšējā cilvēku pilotētā ekspedīcija uz Mēnesi ar kosmosa kuģi “Apollo 17” bija tālajā 1972. gadā.
Ar cilvēces iziešanu kosmosa plašumos un tā apguvi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pasaulē saistījās milzu cerības. No brīža, kad 1961. gada 12. aprīlī pirmais cilvēks - Jurijs Gagarins - devās kosmosā, līdz brīdim, kad 1969. gada 20. jūlijā pirmais cilvēks - Nīls Ārmstrongs - spēra kāju uz Mēness, pagāja tikai nieka astoņi gadi. Toreiz šķita, ka piepildījušies zinātnisko fantastu vispārdrošākie sapņi un gaidāma strauja kosmosa apguves attīstība. Cilvēcei paveras jauni, līdz tam nebijuši apvāršņi, kurus apgūt un apgūt.
Taču drīz vien izrādījās, ka kosmosa apguve ir ne tikai nenormāli dārga, bet arī bīstama. “Apollo” Mēness programma savulaik ASV nodokļu maksātājiem izmaksāja 25,8 miljardus ASV dolāru (2026. gada cenās tie būtu ap 280 miljardiem dolāru), kas veidoja ap 4% no visa ASV federālā budžeta. Lai arī dažādas aplēses liecina, ka katrs šajā programmā iztērētais dolārs esot vairākkārtīgi atmaksājies caur jaunām tehnoloģijām, materiāliem un zinātnisko progresu (piemēram, teflonu, bezvadu tehnoloģijām un moderno skaitļošanu), pēc sākotnējās sajūsmas par “pirmo cilvēku uz Mēness” sekoja jau piezemētāki jautājumi: priekš kam? Kāpēc tērēt tādas milzu naudas it kā pa tukšo?
Dārdzība nebija vienīgais iemesls, kas kosmosa apguvi noveda dziļā stagnācijā. Divas daudzkārt izmantojamo kosmosa kuģu “Challenger” un “Columbia” katastrofas 1986. gada 28. janvārī un 2003. gada 1. februārī pielika punktu “Space Shuttle” programmai (tā tika slēgta 2011. gadā), jo kļuva skaidrs, ka lidmašīnai līdzīgā kosmosa kuģa konstrukcija ir pārāk bīstama. Abas šīs traģēdijas notika tiešraidē, miljoniem skatītāju, tai skaitā astronautu tuvāko ģimenes locekļu, acu priekšā.
“Challenger” gadījumā 73 sekundes pēc starta uzsprāga nesējraķete, jo starta rītā Floridā, Kanaveralas zemesraga kosmodromā, bija neierasti zema temperatūra un aukstā laika dēļ kļuva neelastīga viena no gumijas blīvēm sānu paātrinātājā. Karstās gāzes izlauzās uz āru un aizdedzināja galveno degvielas tvertni.
Atšķirībā no “Challenger”, “Columbia” katastrofa notika nevis paceļoties, bet atgriežoties uz Zemes. Ieejot atmosfēras slāņos, lidaparāts izjuka virs Teksasas pavalsts. Pirms tam pacelšanās laikā no galvenās degvielas tvertnes bija atlūzusi siltumizolācijas plāksnīte un izsitusi caurumu lidaparāta kreisā spārna termovairogā. Atgriežoties un saskaroties ar milzīgo atmosfēras pretestību, caur šo spraugu spārnā iekļuva karstā plazma, kas burtiski izkausēja konstrukciju no iekšpuses. Tāpat kā iepriekšējā “Challanger” katastrofā bojā gāja visi septiņi astronauti.
Kosmoss nedraudzīgs
Jau pašos kosmosa apguves pirmsākumos kļuva skaidrs, ka vienreiz lietojamās raķetes ir pārāk dārgas, lai kosmosa apguve atmaksātos. Visas cerības tika liktas uz daudzkārt izmantojamajiem kuģiem, taču “Space Shuttle” programmas krahs daudziem lika uz kosmosa apguves tālāko attīstību raudzīties ar zināmu skepsi.
Šai skepsei ir nopietns pamats - kosmoss ir cilvēka dzīvībai vairāk nekā nedraudzīgs. Vakuums, radiācija, kosmiskais sals tuvu absolūtajai nullei - mīnus 273 grādi pēc Celsija, ūdens un skābekļa trūkums, zemes gravitācijas lauks. Viss ir pret cilvēku.
Atšķirībā no viduslaiku ģeogrāfiskajiem atklājumiem, uz citiem debess ķermeņiem nav cilvēkam piemērotu dzīves apstākļu. Viss jāpiegādā un jānodrošina no Zemes. Turklāt, ja uz Zemes var lēnā gaitā, normālos apstākļos uzbūvēt kosmodromu, kur ar celtņiem un lielu cilvēku komandu var uzsliet raķeti, tad uz Mēness vai, vēl trakāk, uz Marsa neko tādu izdarīt nevar un pārskatāmā nākotnē izdarīt nevarēs.
Trakajiem pieder pasaule
Tā vismaz vēl nesen šķita. Tomēr atsevišķi kosmosa vizionāri/sapņotāji, pirmām kārtām Īlons Masks, šos it kā objektīvos un nepārvaramos šķēršļus izlikās neredzam. Pēc tam, kad viņš šī gadu tūkstoša sākumā pārdeva savu uzņēmuma “PayPal” daļu, iegūto naudu (ap 100 miljoniem dolāru) viņš izdomāja ieguldīt kosmosa apguvē. Maskam radās ideja - izveidot un nogādāt uz Marsu nelielu siltumnīcu, kurā mēģinātu uz šīs planētas attīstīt kādu bioloģiskās dzīvības formu.
Lai realizētu šo ideju, Masks devās uz Krieviju. Viņš plānoja nopirkt lietotas starpkontinentālās ballistiskās raķetes, kuras izmantotu kā nesējraķetes. Maskavā sarunas nevedās, jo tajā laikā Masku vēl nepazina, viņa trakās idejas tur neuztvēra nopietni un par šīm raķetēm prasīja neadekvātu cenu. Lidojot mājup no Maskavas, Masks savā klēpjdatorā veica aprēķinus un saprata: ja viņš pats būvētu raķetes, tad to izmaksas varētu samazināt desmitkārt. Tā 2002. gadā dzima “SpaceX”, kas šobrīd ir Maska miljardu lielākais aktīvs.
“SpaceX” sākums nebija veiksmīgs. Viņa nelielo raķešu “Falcon 1” pirmie trīs starti beidzās ar sprādzieniem. Izbeidzās arī nauda. 2008. gada septembrī notika ceturtais starts. Ja tas neizdotos, “SpaceX” tiktu slēgts. Liktenis šoreiz Maskam bija labvēlīgs. “Falcon 1” sekmīgi sasniedza orbītu, kas ļāva “SpaceX” noslēgt ar NASA (Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde) 1,6 miljardus dolāru vērtu līgumu par kravu piegādi Starptautiskajai kosmosa stacijai. Tas arī izglāba uzņēmumu.
Pēc “Space Shuttle” programmas slēgšanas pasaules kosmonautika atgriezās pie vienreiz lietojamo raķešu izmantošanas. Apzinoties šī ceļa ierobežotās iespējas, Masks stūrgalvīgi meklēja iespēju izvedot daudzkārt izmantojamu nesējraķeti. Pēc daudziem izmēģinājumiem, kuros raķetes eksplodēja, cenšoties trāpīt uz nolaišanās platformām, 2015. gada decembrī raķetes pirmo pakāpi pirmo reizi izdevās sekmīgi nosēdināt uz zemes vertikālā stāvoklī.
2018. gadā viņš palaida pasaulē jaudīgāko raķeti “Falcon Heavy”, kuras improvizētajā pilota kabīnē atradās “Tesla Roadster” automašīna ar manekenu “Starman” pie stūres un skanošu Deivida Bovija dziesmu “Space Oddity” fonā. Divu šīs raķetes sānu paātrinātāju vienlaicīgā nolaišanās kļuva par vienu no iespaidīgākajām epizodēm kosmosa vēsturē.
Maska ceļš ir pierādījis, ka viena cilvēka vīzija, stūrgalvīga apņēmība un milzīgs kapitāls var atkal no jauna iekustināt gadu desmitiem stagnējušu nozari. Lai arī konkrētā “Artemis II” misija formāli ir maz saistīta ar Maska kosmosa projektiem, viņa loma ir pastarpināta, jo bez viņa diez vai kosmosa apguve būtu atguvusi sabiedrības interesi un līdz ar to gatavību to finansēt.
Kosmosa apguve - starptautiska
Šobrīd visa “Artemis” Mēness programma notiek zem NASA izkārtnes. Milzīgo 2600 tonnu smago un 98 metrus augsto nesējraķeti SLS (“Space Launch System”) būvē privātie aviācijas un kosmosa milži pēc NASA pasūtījuma.
“Boeing” izstrādā un būvē raķetes centrālo un augšējo pakāpi. “Northrop Grumman” atbild par diviem jaudīgajiem cietās degvielas paātrinātājiem, kas piestiprināti raķetes sānos. “Aerojet Rocketdyne” ražo galvenos RS-25 dzinējus (tie ir tie paši dzinēji, kas savulaik darbināja “Space Shuttle”).
Pati raķete ir ASV ražojums, taču uz tās esošais kosmosa kuģis “Orion” ir starptautisks: kapsulu, kurā atrodas astronauti, būvē “Lockheed Martin” (ASV). Servisa moduli, kas nodrošina gaisu, elektrību un dzinējspēku kapsulai, nodrošina Eiropas Kosmosa aģentūra, un to būvē “Airbus”.
Lai arī “SpaceX” nebūvē pašu “Artemis II” raķeti, bez šī uzņēmuma NASA nevarēs izpildīt nākamos soļus - proti, izkāpt uz Mēness virsmas misijā “Artemis III”, kas paredzēta nākamgad, jo NASA ir izvēlējusies “SpaceX” “Starship” kā transportlīdzekli, kas nogādās astronautus no Mēness orbītas uz pašu Mēness virsmu nākamajās misijās.
Plāns paredz, ka četri astronauti ar raķeti SLS un kuģi “Orion” dosies uz Mēness orbītu. Tur divi no viņiem pārsēdīsies “Starship” modulī, nolaidīsies uz Mēness Dienvidpola, pavadīs tur aptuveni nedēļu un pēc tam atgriezīsies pie kolēģiem “Orion” kuģī, lai dotos mājup.
Lai arī “Artemis III” misija (izkāpšana uz Mēness) oficiāli plānota 2027. gada vidū, tas būs pilnībā atkarīgs no tā, cik veiksmīgi “SpaceX” šogad pabeigs savus “Starship” testus. Tad sekos “Artemis IV” misija, kura plānota 2028. gadā. Tās ietvaros jau paredzēts uzsākt Mēness orbitālās stacijas “Gateway” montāžu.
Ja viss ritēs pēc plāna, tad kosmosa apguvē būs sācies jauns attīstības posms, kurā savu nišu varēs atrast visi ar šo nozari saistītie uzņēmēji. Laiks domāt šajā virzienā arī latviešu “maskiem”.
