Valdība otrdien lēma, ka atbalstīs 30 miljonu eiro “īstermiņa aizdevuma” piešķiršanu aviokompānijai “airBaltic”, taču atbildību par šī “aizdevuma” piešķiršanu uzvēla Saeimai. Lai likumdevējs pats par šo strīdīgo lēmumu “parakstās”. Vakar valdošās koalīcijas partijas vēl nespēja atrast kopsaucēju, un jautājums tika atlikts: skatīsim “pēc svētkiem”.
Var jautāt: kāpēc vārdu “aizdevums” lieku pēdiņās? Tas tomēr no juridiski formālās puses nav īsti korekti. Tāpēc, ka ir aizdevumi un ir “aizdevumi”. Šo atšķirību konkrētajā situācijā var uzskatāmi ilustrēt ar tīri sadzīvisku metaforu.
Tas, ka aviokompānija “airBaltic” prasa naudu no valdības, jau sen vairs nav nekas ārkārtējs. Tā ir ikdiena. Apmēram kā jūsu labs, draudzīgs kaimiņš alkoholiķis regulāri nāk uz paģirām “aizņemties”, sakot: “Vecīt, sprāgstu nost. Izručī.” Zinot, ka dīks tik ilgi, kamēr izdīks, tu, daudz nevilcinoties, velc ārā maku un ieber kaimiņa saujā to “sīķeni”, kas makā sakrājusies. “airBaltic” gadījumā vienīgā atšķirība ir tā, ka “aizdot” tiek prasīta nevis “sīķene”, bet gan miljoni. Savukārt kopīgs ir tas, ka gan vienā, gan otrā gadījumā visi lieliski saprot, ka “aizdevums” nekad netiks atdots. Uz to arī aizdevējs nemaz necer.
Tad rodas nākamais jautājums: kāpēc nauda tiek “aizdota”? Kaimiņa gadījumā viss ir vienkārši. Summa, ko viņš prasa, nav tik liela, lai ilgstoši klausītos apnicīgās gaudas par “sprāgšanu nost”. Vieglāk ir “atpirkties”. Īpaši, ja jūs jau agrāk esat šo kaimiņu “izručījis” un tādējādi viņu pieradinājis “pie glābšanas”. Kā ir “airBaltic” gadījumā? Ja rūpīgāk ieskatāmies, tad atšķirības tikpat kā nav nekādas. Vienīgā sīkā atšķirība ir tā, ka “aizdevuma” prasītāji ir daudz labāk ģērbti un cenšas savu “vajadzību” pamatot ar gudrām, ekonomiski uzlādētām frāzēm. Kopējais pamatojums abos gadījumos vienāds: neparedzēti ārējie apstākļi (tā sanāca).
Ja esam noskaidrojuši, ka kaimiņam alkoholiķim aizdodam “mīkstās sirds” un summas niecīguma dēļ, tad valdības un “airBaltic” gadījumā taču šādi apsvērumi nedrīkstētu darboties. Visa publiskā informatīvā telpa ir pilna ar visdažādākajiem aprēķiniem, kuri pamato šī aizdevuma bezjēdzīgo raksturu. Pat “airBaltic” īsti necenšas pierādīt, ka tūlīt, tūlīt būs izrāviens un kompānija sāks baigi pelnīt. Bet, ja tā, tad kāpēc šis nebeidzamais riņķa dancis ar “aizdošanu” turpinās?
Paradoksālā kārtā tieši šo jautājumu - kāpēc? - uzdod reti. Taču tieši ar to būtu jāsāk. Nopietni to izvērtējot, viegli var nonākt pie secinājuma, kurš nav nedz populārs, nedz gudri skanošs. Proti, ne vienmēr cilvēku rīcību nosaka racionāli argumenti. Bieži to nosaka neapzināti, uz emocijām balstīti iemesli.
Iracionalitātes prioritāte
Tas notiek ne tikai “aizdodot” kaimiņam naudu paģiru lāpīšanai, bet arī daudz nopietnākās situācijās. Varam ņemt trīs aktuālus piemērus no Latvijas politiski ekonomiskās dzīves. Jau minēto “airBaltic”, pēdējo gadu lielāko ekonomisko “Titāniku” (pareizāk gan to būtu saukt par “Parex banka kvadrātā”) “Rail Baltica” un krietni mazāk skaļo, bet tāpēc ne mazāk uzskatāmo - izmaiņas Meža likumā, kas cita starpā paredz samazināt koku ciršanas vecumu.
Sāksim ar pēdējo, jo tas uzskatāmi parāda šīs argumentācijas iracionālo raksturu. Arī tāpēc, ka šim likumam vēl var būt svarīga loma “airBaltic” liktenī. Var līdz apnikumam skaidrot, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem koku ciršanas minimālajiem vecumiem pasaulē, var rādīt grafikus, kuros redzams, ka visās tuvākajās (konkurējošajās) valstīs - Somijā, Zviedrijā, Igaunijā - šis atļautais koku ciršanas vecums ir zemāks, tas tāpat neietekmēs tos, kuri ir pārliecināti: Latvijā katastrofālos apmēros tiekot izcirsti meži, un viņu misija ir šo “katastrofu” apturēt.
Var rādīt grafikus un tabulas par mežu platību un krājas regulāru pieaugumu, var stāstīt par stingrajiem likumiem, kas paredz cirsmu obligātu apmežošanu un lielus sodus, ja tas netiek darīts, tas tāpat nevienu “meža draugu” nepārliecinās, jo visa viņu pārliecība balstās iracionālā ticībā, ka cirst ir slikti jau pēc definīcijas. Viss. Punkts.
Līdzīgi kā “dzīvnieku draugiem” var rādīt saplosītās aitas, nokostos mājputnus, bet viņi līdz pēdējam iestāsies par medību, tai skaitā plēsīgo zvēru, aizliegumu. Jo viņu izpratnē plēsīgais zvērs mežā ir tas pats mīļais sunītis vai kaķītis, kas mīlīgi sēž viņam klēpī.
Racionāli pamatot, kāpēc par 6-8 miljardiem eiro pāri visai Latvijai no dienvidiem uz ziemeļiem būtu jābūvē uzbērums ar vienu sliežu ceļu vilcienam, kas Latvijā neko ne ar ko nesavieno (Ainažu savienojums ar Salaspili un Iecavu neskaitās), nav iespējams. Var jau kaut ko stāstīt par savienojamību ar Eiropu, saišu pārraušanu ar Krieviju, par militāro mobilitāti, taču visi šie stāsti ir vistīrākās atrunas vienkāršajam: bet es tā gribu. Gribu šo vilcienu un viss. Iepūt.
Cik tas maksā, ko par to summu citu varētu uzbūvēt, nav mana darīšana. Tas mani neinteresē. Ne jau no savas kabatas maksāju. Tas, protams, vēl ir jautājums - no kā kabatas, bet gandrīz droši var teikt: ja ikvienam Latvijas strādājošajam būtu jāsamet kaut vai tiem 15%, kas ir trases Latvijas līdzmaksājums (tas ir, vismaz 1000 eiro katram), tad diez vai šai trasei būtu kaut niecīgākais atbalsts, jo emocionālais fokuss acumirklī pārvietotos uz katra personisko bankas kontu.
Vienīgais lepnums
Līdzīgi ar “airBaltic”. No racionālā viedokļa nav gandrīz nekādu argumentu, lai turpinātu grūst kompānijā iekšā jaunus un jaunus miljonus. Var, protams, runāt par finanšu plūsmām, iekasētajiem nodokļiem, kurus ģenerē šīs kompānijas klātesamība Rīgas lidostā un tās nodrošinātie tiešie reisi ar daudzajiem galamērķiem Eiropā un ārpus tās, taču vai šīs regulārās finanšu injekcijas no valsts puses to atsver? Diez vai. Ja pazudīs “airBaltic”, tad gan jau tās vietā nāks citas aviokompānijas. Tukša vieta nepaliks.
Ja uz “airBaltic” raugāmies tīri racionāli (robotiski), tad skaidrs: tā jau sen bija “jāklapē ciet”. Kompānija pa šiem gadiem ir “noēdusi” vairāk nekā pusmiljardu eiro Latvijas nodokļu maksātāju naudas. Par ko? Kā dēļ šāda “devība”?
Te arī nonākam līdz galvenajam. Līdz iracionālajam “airBaltic” atbalstīšanas aspektam. Šeit nerunāsim par tiem argumentiem, kas saistīti ar atsevišķu personu personīgo ieinteresētību. Tie šajā gadījumā varbūt ir svarīgi, bet ne izšķiroši. Ja “airBaltic” finansiālai “stutēšanai” nebūtu zināma sabiedrības atbalsta, tad neviena personiskās intereses nevarētu piespiest politiķus darīt to, ko viņi dara. Proti, regulāri piešķir naudu šai acīmredzami vāji pārvaldītajai kompānijai. Kāpēc?
Ikviens, kurš interesējas par ekonomiku un seko līdzi statistiķa Jāņa Hermaņa publicētajiem Baltijas valstu salīdzinošajiem grafikiem, būs ievērojis, ka vienīgā pakalpojumu eksporta nozare, kurā esam vadībā, ir aviācija. Ilgus gadus mēs bijām stabili pirmie, tagad pirmo vietu dalām ar Lietuvu. Aviācija ir vienīgā sfēra, kurā esam priekšgalā. “airBaltic” ir vienīgā ekonomiskā, mūsu pašu radītā lieta, par kuru mūs, ja tā var teikt, apskauž kaimiņi. Ne ar ko citu īsti lepoties nevaram. Ja nu vienīgi ar saviem hokejistiem, bet tā nav gluži ekonomiska lieta.
Kurš tur Ceplis?
Līdz ar to “airBaltic” ir palikusi kā “pēdējā relikvija”, no kuras ārkārtīgi grūti šķirties. Valdošās koalīcijas partijām tas pat nav gribu/negribu jautājums. Tas tām būs politiskās izšķiršanās jautājums. Ja dažus mēnešus pirms svarīgākajām četrgades vēlēšanām valdošā koalīcija pieļautu šāda līmeņa kompānijas bankrotu, tad tas burtiski iezvanītu episko dziedājumu: “viss, kam pieskaras šī valdība, aiziet pa burbuli”.
Opozīcijas partijas centīsies apelēt pie racionāliem argumentiem. Tās pārstāvji uzskaitīs jau iztērēto naudu, piesauks vieglprātīgi “nehedžētās” (par fiksētu cenu nenolīgtās) degvielas cenas, rēķinās turpmākos zaudējumus un rādīs “airBaltic” izlaisto obligāciju krītošās cenas. Visi šie argumenti ir pilnīgi pamatoti, bet pretargumenti baltiem diegiem šūti.
Taču tas nenozīmē, ka Saeima balsos “pēc būtības”. Balsojumam būs tīri politisks raksturs, kur svarīgi būs citi faktori. Cik katra koalīcijas partija (un tās vēlētāji) sevi identificē ar pašreizējo valdību? Turklāt viena lieta ir valdība, bet cita partiju “īkšķu rādītāji” Saeimā, ko pierādīja arī vakardienas nespēja vienoties.
ZZS virzītos grozījumus Meža likumā izgāza tieši koalīcijas partneri. Atbilstoši Saeimā valdošajai politiskajai loģikai, ZZS prasīs “gandarījumu” kādā citā balsojumā vai arī “atriebsies” par šo “nodevību”. Ņemot vērā, ka “airBaltic” vairāk saistās tieši ar valdības vadītāju un Satiksmes ministriju, kura ir “Progresīvo” pārraudzībā, tad ZZS politiskajā tirgū par atbalsta trūkumu Meža likumam var atspēlēties tieši “airBaltic” jautājumā.
Tiesa, pirms vēlēšanām valdošajām partijām piebeigt pēdējo, kas mums vēl palicis “ar ko lepoties”, ir visai riskanti. No politiskā aspekta tādā veidā tiek dota iespēja opozīcijai dažādos variantos pārfrāzēt slaveno Rolanda Kalniņa filmas “Ceplis” teicienu: jauns virsnieks nolaidis uz grunti plaukstošu uzņēmumu. Cik nu tur plaukstošu, tas jau ir cits jautājums, un kurš tur tajā jezgā ar “airBaltic” ir laikus cepuri pacēlušais Ceplis un kurš virsleitnants Sausais, cits neatbildēts jautājums.
