Moldovas prezidentes Maijas Sandu vizīte Latvijā iezīmē arvien plašākas sadarbības iespējas. Gan tagad, gan jo vēl vairāk nākotnē, kad ģeopolitiskā situācija normalizēsies. Runa ir gan par politiskām, gan arī ekonomiskām un militārām sadarbības iespējam “pēckara” Eiropā.
Moldovas liktenis ir savā ziņā līdzīgs, bet vienlaikus arī atšķirīgs no Latvijas likteņa. Moldova pašreizējās robežās izveidojās 1939. gada 23. augusta Hitlera - Staļina pakta (Molotova - Ribentropa pakta) rezultātā. Atbilstoši šī pakta slepenajiem protokoliem, daļa Rumānijas teritorijas (Besarābija), kas līdz 1918. gadam bija Krievijas impērijas sastāvā, 1940. gada vasarā (tajā pašā laikā, kad Baltijas valstis) tika iekļauta PSRS sastāvā kā Moldovas PSR (Padomju Sociālistiskā Republika).
Jāatzīmē, ka arī līdz 1940. gadam pastāvēja Moldovas autonomā sociālistiskā republika Ukrainas PSR sastāvā. Tā bija šaura zemes strēle Dņestras (Nistru) upes kreisajā krastā, kuru, izveidojot Moldovas PSR, iekļāva tās sastāvā. Pēc tam, kad 1991. gadā Moldova pasludināja neatkarību, šī teritorija šo neatkarības pasludināšanu neatzina un nodibināja savu starptautiski neatzīto, pašpasludināto “Piedņestras tautas republiku”, kura Moldovai ir radījusi problēmas visus šos turpmākos gadus.
Tā kā šīs neatzītās “republikas” iedzīvotāji formāli ir Moldovas pilsoņi (liela daļa arī Rumānijas pilsoņi, jo juridiski jebkurš Moldovas pilsonis ir tiesīgs samērā viegli iegūt Rumānijas, tātad ES valsts pilsonību), tad viņi piedalās nacionālā mēroga vēlēšanās, kurās pārstāv prokremliskos spēkus. Pateicoties lielam skaitam šīs pašpasludinātās “republikas” vēlētāju, kā arī tam, ka daudzi Moldovas iedzīvotāji ir emigrējuši uz ES, Moldovas proeiropeiskajiem spēkiem katrās vēlēšanās nākas balansēt uz “naža asmens”, jo vienmēr pastāv iespēja, ka uz Maskavu orientētie spēki var uzvarēt. Tas arī šo 35 gadu laikā ik pa laikam notiek, jo Moldovas ekonomiskais stāvoklis nav pārāk spožs, bet ES nesteidz šo kādreizējo Rumānijas provinci ņemt savā pulkā.
Šī ES duālā politika, kad ar vienu roku tiek apliecināta Moldovas “piederība” Eiropai, bet ar otru nemitīgi bakstīts degunā, ka jūs “vēl neesat gatavi”, pašā Moldovā daudzos rada vilšanās sajūtu un sēj neuzticības sēklu pret “viltīgo, negodīgo, liekulīgo” Eiropu. Visi šie apzīmējumi vēl kopš PSRS laikiem ļoti sekmīgi gulstas padomju cilvēka apziņā un daudziem liek domāt, ka kopā ar Krieviju varētu būt labāk. Īpaši tiem, kuri mentāli vēl palikuši PSRS telpā.
Lai arī pēc 2022. gada 24. februāra daudziem Krievijas apbrīnotājiem atvērās acis, tomēr, kā liecina vēlēšanu rezultāti gan prezidenta vēlēšanās 2024. gada rudenī, gan parlamenta vēlēšanās 2025. gada septembrī, lielākajai daļai neticība Eiropai tā arī nav pazudusi. Prezidenta vēlēšanās tikai otrajā kārtā proeiropeiskā Maija Sandu pārspēja prokrievisko Aleksandru Stojanoglo. Savukārt parlamenta vēlēšanās tikai pēdējā brīdī, saskaitot ārzemēs izvietoto iecirkņu balsis, proeiropeiskā partija “Rīcība un solidaritāte” panāca uzvaru šajās Moldovai ārkārtīgi svarīgajās, patiesi izšķirošajās vēlēšanās.
Šī gadiem ieilgusī pretstāve, kurā nevienai pusei neizdodas gūt pārliecinošu pārsvaru, liecina par nezūdošu iekšējo spriedzi un lielas iedzīvotāju daļas (tai skaitā etnisko moldāvu) neuzticību Eiropai un arī Rumānijai, kura daudzu moldāvu acīs nedara visu iespējamo un neiespējamo, lai Moldovu iedabūtu ES. Rezultātā sanāk vilšanās no visām pusēm, kas vēl pārklājas ar būtiskām ekonomiskām problēmām, kuras spilgti kontrastē ar salīdzinoši iespaidīgu labklājības izaugsmi blakus esošajā un tajā pašā valodā runājošajā Rumānijā.
Tagad Moldova ir noteikusi mērķi - pievienoties ES līdz 2030. gadam. Valsts ir saņēmusi apjomīgu ES atbalsta paketi (vairāk nekā 1,8 miljardus eiro), kas paredzēta infrastruktūras un ekonomikas modernizācijai. Lai arī ES norāda, ka Moldovas ceļš uz pievienošanos ES būs atkarīgs no tā, cik sekmīgas būs valdības veiktās reformas, pašā Moldovā pastāv bažas par to, vai ES vispār ir gatava paplašināties. Pastāv aizdomas, kuras nevar uzskatīt par gluži nepamatotām, vai ES vispār vēl grib paplašināties. Vai nesāk prevalēt uzskats, ka ES jau ir sasniegusi vai varbūt pat pārsniegusi savu “dabīgās” izplešanās areālu?
Līdzšinējā ES paplašināšanās pieredze rāda, katras valsts “gatavību” ES vairāk nosaka ES lielo valstu politiskā griba nekā kaut kādi formāli kritēriji. Vienmēr var uz kaut ko paskatīties caur pirkstiem vai tieši otrādi, pievērst neadekvātu uzmanību kādam sīkumam.
Moldovas prezidentes vizītes Latvijā un tālāk Somijā galvenais mērķis ir tieši šis - gūt atbalstu Moldovas ceļā uz ES. Latvijas pozīcija šajā jautājuma ir atbalstoša. Ideja ir vienkārša - jo vairāk bijušo PSRS “republiku” izraujas no Krievijas politiskās gravitācijas lauka, jo labāk. Kaut vai tāpēc, ka samazinās iespējas kaut teorētiski atjaunot “impēriju”, kuras blakne varētu būt vēlme arī Latviju vardarbīgi iekļaut šajā veidojumā.
Pagaidām, kamēr pastāv dažādas PSRS aizvietojošās struktūras - Neatkarīgo valstu sadraudzība, Kolektīvās drošības līguma organizācija, Eirāzijas Ekonomiskā savienība, Šanhajas Sadarbības organizācija un citas, Krievija turpina sapņot par tās “vēsturisko” teritoriju atgriešanu zem sava smagā spārna (zābaka). Jo šīs struktūras kļūst mazskaitlīgākas, to dalībvalstu saikne ar Krieviju vājāka, jo mazāka pašā Krievijā vēlme atgūt “zaudētās” teritorijas. 2026. gada martā Moldova oficiāli pasludināja paātrinātu izstāšanās procesu no Neatkarīgo valstu sadraudzības, tādējādi simboliski un juridiski saraujot pēdējās saites ar šo Maskavas vadīto struktūru.
Tā kā dažādas Krievijas iedētās svešās olas iesaldētu konfliktu veidolā ir viens no impērijas atjaunošanas ieganstiem, Latvija ir ieinteresēta, lai tās tiktu likvidētas. Moldovas gadījumā tā ir “Piedņestras tautas republikas” problēma. Turienes teritoriju pārvaldošais režīms labprātīgi no varas un šīs varas dotajiem ekonomiskajiem resursiem atteikties negrib un nedomā. Kišiņevas valdība šo nelāgo augoni ķirurģiski “griezt” laukā nevēlas (baidās), bet politiskām metodēm to izdarīt neizdodas.
Daudzi šajā neatzītajā teritorijā dzīvojošie ekonomiski aktīvie iedzīvotāji jau ir ieguvuši Rumānijas pilsonību un izmanto gan tās priekšrocības, kuras dod šīs valsts pilsonība, gan izmanto tās atsevišķās priekšrocības, kuras dod Piedņestras “pilsonība”. Līdz ar to cerības, ka šis pseidovalstiskais veidojums pats no sevis “uzsūksies”, ir ārkārtīgi vājas. Tajā pašā laikā uzņemt ES valsti, kurā darbojas šāda Kremļa “skabarga”, ir bīstami, jo ap šo skabargu sarietējušās strutas var destruktīvi ietekmēt visu ES.
Daudz kas ir pašas Moldovas spēkos, daudz ko var izmainīt Krievijas - Ukrainas kara izbeigšanās un nosacījumi, ar kādiem karadarbība tiks izbeigta. Latvija pauž skaidru un nepārprotamu atbalstu Moldovai tās ceļā uz Eiropas struktūrām, un jau tagad Latvijas uzņēmējiem būtu jādomā, kā “ielikt kāju durvīs”, lai nākotnē mēs tur būtu aktīvi ekonomiskie spēlētāji.
