Gaisa triecienu apmaiņa Tuvo Austrumu reģionā, kuru rezultātā ir gājušas bojā vairākas Irānas augstākās amatpersonas ar ajātollu Ali Hamenei priekšgalā, iezīmē ASV prezidenta Donalda Trampa “jaunās pasaules kārtības” ieviešanu reģionā.
Uzreiz jānorāda, ar ko šī “jaunā” kārtība atšķiras no “vecās”. Galvenā atšķirība ir tā, ka ievērojami ir samazinātas formālās (tiesiskās) prasības savas rīcības pamatojumam. Tramps to formulē vienkārši: “Mēs drīkstam gandrīz visu, ja vien uzskatām, ka tas ir mūsu interesēs un nāks par labu ASV.”
Tas nozīmē, ka ASV nedomā sevi iegrožot ar formāli tiesiskiem pinekļiem. Turklāt tas attiecas ne tikai uz starptautiskajām tiesību normām, bet arī vietējām. Jau tagad no Trampa politisko pretinieku (Demokrātu partijas) puses izskan pārmetumi, ka Tramps pieņēmis lēmumu uzsākt karadarbību Irānā bez ASV Kongresa ziņas. Ne tikai bez balsojuma Kongresā, bet arī bez Kongresa vadošo locekļu informēšanas.
Pirms aplūkosim jautājumu, ko šī jaunā pasaules kārtība nozīmē pasaulei kopumā, Eiropai un konkrēti mums - Latvijai, pavisam īsi par to, kas šajā nedēļas nogalē notika Tuvajos Austrumos (detalizēta informācija ir pieejama atsevišķi).
Piekāpšanās nepalīdz
Runas par to, ka ASV plāno veikt triecienus pa Irānu, virmoja jau kopš gada sākuma, kad Irānā kārtējo reizi uzliesmoja plaši nemieri. Šā gada 13. janvārī Tramps savā sociālajā vietnē “Truth social” publicēja uzsaukumu šiem nemierniekiem, kuru nobeidza ar cerības rosinošu frāzi: “palīdzība ir jau ceļā”. Toreiz nemierniekiem nekāda palīdzība tā arī netika sniegta, un Teherānas režīms protestus noslīcināja asinīs. Gāja bojā aptuveni 30 tūkstoši cilvēku.
Taču runas par ASV triecieniem nerimās. Īpaši skaļi tās uzvirmoja pēc tam, kad šā gada 30. janvārī dienas gaismu ieraudzīja tā dēvēto Epstīna failu lielā, trīs miljonu dokumentu pakete. Pēc klasiskajiem polittehnoloģiskajiem principiem šī nepievilcīgā tēma bija jāneitralizē ar kaut ko jaudīgu, iespaidīgu un uzvarošu. Lai arī nedomāju, ka militārās aktivitātes Irānā bija tiešas Epstīna vai citu iekšpolitisko ķibeļu (piemēram, divu pilnīgi nevainīgu un nejaušu cilvēku nāve no imigrācijas departamenta (ICE) aģentu rokām) sekas, tās noteikti darbojās stimulējoši.
Uzbrukums Irānai kā būtiskam starptautiskā terorisma perēklim brieda jau sen. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu jau gadiem runā par nepieciešamību “atrisināt Irānas jautājumu reizi par visām reizēm” un to atgādina ik reizi, tiekoties ar Trampu. Pēdējais no tiešas militāras konfrontācijas ar Irānu līdz šim ir centies izvairīties.
Taču, kā tagad kļuvis zināms (“The Washington Post”), Trampa kūdīšanā aktīvi pieslēdzies arī Saūda Arābijas kroņprincis Muhameds bin Salmāns, kurš pēdējo mēnešu laikā esot regulāri (daudz biežāk, nekā to pieļauj diplomātiskā etiķete) zvanījis Trampam pa viņa privāto (!) telefonu un burtiski kūdījis “rīkoties”.
Situāciju kutelīgu dara tas, ka Saūda Arābija publiskajā telpā nemitīgi uzsver nepieciešamību jautājumu “noregulēt diplomātiskā ceļā”, bet aizkulisēs runā pavisam ko citu. Pirms šī ASV trieciena, par spīti militāro spēku (pirmām kārtām kara aviācijas un flotes) koncentrācijai Persijas līča rajonā, ar Teherānu tika vestas intensīvas sarunas, kurām vajadzēja liecināt par šī diplomātiskā noregulējuma iespējamību. Atgādināšu, ka formālais diskusiju objekts bija Irānas kodolprogramma. ASV ultimatīvā formā pieprasīja urāna bagātināšanu pārtraukt pilnībā. Ne tikai militārām, bet arī civilām vajadzībām. Pilnībā un viss.
No ASV puses sarunas veda Trampa uzticības personas Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners. Pēc katra sarunu raunda Irānas puse ziņoja par to konstruktīvo raksturu, kamēr Vitkofs sev neraksturīgā manierē norādīja uz “progresa trūkumu”.
Sestdien bija paredzēts, ka Irāna sniegs galīgo atbildi uz ASV ultimātu, bet jau piektdien ASV televīzijas kanālā “CBS News”, raidījumā "Face the Nation", Omānas ārlietu ministrs Badri al Busaidi paziņoja, ka ir panākts “vēsturisks lūzums” un Irāna kopumā ir gatava pieņemt šo ultimātu. Tas gan Irānu neglāba, jo jau nākamajā dienā, nesagaidot Irānas atbildi, Izraēla pirmā un tad arī ASV veica vairākus triecienus pa Irānas stratēģiskās vadības objektiem, ieskaitot Ali Hamenei rezidenci.
Vagonā iekāpj stiprāks huligāns
Par šīs militārās operācijas salīdzinoši sekmīgo raksturu un sekmēm jau daudz rakstīts, tāpēc pievērsīsimies tās iespējamām sekām tieši mūsu reģionam. Tas, bez šaubām, jāskatās kontekstā ar attieksmi pret Krieviju, Krievijas - Ukrainas karu, NATO un Eiropas Savienību. Situācija šajā, mūs visvairāk interesējošajā sektorā ir nedaudz divdomīga.
No vienas puses, Tramps ir samērā labvēlīgi noskaņots (katrā ziņā neizjūt organisku nepatiku) pret Putinu un Krievijā valdošo režīmu. Tramps Krievijas - Ukrainas karā iestājas drīzāk Krievijas, nevis Ukrainas pusē. Tramps ir klaji negatīvi noskaņots pret ES. Trampa stratēģiskā drošības doktrīna paredz, ka Eiropa nav ASV aizsardzības prioritāšu sarakstā. Tā ir tālu otrajā plānā aiz Rietumu puslodes un Klusā okeāna baseina. Tas it kā palielina Krievijas draudu risku NATO austrumu spārnā, tas ir, Latvijā.
No otras puses, visa ģeopolitiskā situācija Trampa “jaunajā pasaules kārtībā” krasi mainās. Ja līdz pat pēdējam Putins varēja burtiski ņirgāties par starptautiskajām tiesībām, līdzīgi kā nekaunīgs huligāns ņirgājas par pasažieriem vēlā vakarā tramvaja vagonā, tad tagad šajā vagonā ir iekāpis vēl viens nosacītais huligāns. It kā draudzīgs pirmajam, tikai daudz stiprāks un pašpārliecinātāks. Šis otrs huligāns, neklausoties nekādas iebildes, rupji izrēķinās ar pirmā, sīkākā (augumā tikai 1,60 cm) huligāna drauģeļiem (Venecuēlas Maduro un tagad Irānas ajātollu, pirms tām vēl bija Damaskas miesnieks Asads).
Tagad Putina Krievija šķirsta starptautisko tiesību kodeksus, aicina sasaukt ANO Drošības padomes sēdi un citē starptautisko noteikumu pantus. Putina problēma ir tikai tā, ka likumi tā nedarbojas: kad mums tie nepatīk, tad tiem uzspļaujam, bet kad citi tos neievēro, tad ceļam traci.
Šāda ir bijusi Krievijas (agrāk PSRS) ierastā taktika ilgus gadu desmitus. Mums likumi nav rakstīti, bet ja citi tos neievēro, tad par to bazūnējam no visām tribīnēm. Šī taktiska līdz šim samērā labi darbojās, jo Rietumos parasti ir valdījusi pārliecība, ka starptautiskās tiesību normas ir jāievēro, lai vai kas. Tas nenozīmē, ka arī paši Rietumi (īpaši ASV) nav dažreiz caur pirkstiem skatījušies uz šo normu pārkāpumiem, bet idejiskā līmenī vienmēr ir tikusi uzsvērta šo normu ievērošanas prioritāte.
Trampa “jaunā kārtība” noraida šo prioritāšu secību. Pirmajā vietā ASV intereses, pēc tam viss pārējais. Ja kaut kādas tiesiskās normas neatbilst ASV interesēm, tad jo sliktāk šīm normām.
Drošības vairogs - Trampa ambīcijas
Pasaules vēsture liecina, ka situācijā, kad visu nosaka spēks un normas aizbīdās otrajā plānā, lielākie zaudētāji ir mazās valstis. Tās pirmās krīt par upuriem “lielajiem plēsējiem”. Tas nozīmē, ka tādām valstīm kā Latvijai šajos “juku laikos” drošības līmenis ievērojami pazeminās. Tas nav noliedzams, un tieši tāpēc Latvijas aizsardzības budžets ir palielināts līdz 5% no IKP. Taču, kā jau tika teikts, situācija nav tik viennozīmīga.
Pasaulē ir vairāki “lielie” spēlētāji. ASV, Krievija, Ķīna, globālie Dienvidi, Eiropa. Ja paskatāmies uz katru no šiem spēlētājiem atsevišķi, tad redzam, ka Krievija no visiem ir visvājākā gandrīz visos parametros, izņemot kodolieročus. Gan konvencionālā bruņojuma, gan ekonomiskā, gan tehnoloģiskā, gan cilvēkresursu ziņā Krievija ir drīzāk vājinieks nekā stiprinieks.
Līdz šim Krievijai ir daudz kas izdevies, jo tā ir izmantojusi jau pieminēto “huligāna taktiku” - uzvesties maksimāli nekaunīgi, bravūrīgi, paļaujoties uz to, ka Rietumu saprātīgā un pieklājīgā publika piekāpsies “nekauņas” priekšā. Taču tagad uz Trampa fona Krievijas un Putina vājums īpaši izceļas. Pagaidām vēl Putinam izdodas ar Trampu uzturēt draudzīgas attiecības, bet kurš šajā pārī ir galvenais un kuram jācenšas otram izpatikt, lai “paliktu draugos”, ir acīmredzams.
Šīs apjausma ļauj ar optimismu raudzīties Latvijas drošības nākotnē, jo, lai arī ko Tramps domātu par Eiropu, diez vai viņam patiktu, ja brīdī, kad “viņš ir prezidents”, Putins uzbruktu kādai NATO valstij. Tas nu galīgi neiet kopā ar Trampa nemitīgi atkārtoto tēzi: ja es būtu bijis prezidents, tad šis karš nemaz nebūtu sācies.
