ASV Augstākā tiesa (AT) šā gada 20. februārī lietā “Learning Resources, Inc. v. Trump” ar sešām balsīm pret trim pieņēma lēmumu atzīt ASV prezidenta Donalda Trampa ieviestos ASV ievedmuitas tarifus par nelikumīgiem. Šis AT lēmums dod iespēju tiem eksportētājiem uz ASV, kuri uzskata sevi par cietušiem no šiem tarifiem, iesniegt prasības pēc kompensācijām.
Tramps ievedmuitas tarifus ieviesa, tos juridiski pamatojot ar prezidentam piešķirtajām tiesībām “regulēt importu” ārkārtas situācijas laikā (saskaņā ar 1977. gadā pieņemto Starptautisko ārkārtējo ekonomisko pilnvaru likumu (IEEPA)). Šo tarifu ieviešanas juridiskais pamatojums jau no to ieviešanas sākuma tika apšaubīts dažādu līmeņu tiesās, līdz jautājums aizgāja līdz AT.
AT bija jādod atbildes uz diviem pamatjautājumiem: 1) vai ir pamats uzskatīt pašreizējo situāciju par “ārkārtas situāciju”; 2) vai prezidentam ir tiesības noteikt šādus tarifus bez Kongresa akcepta?
Tramps “ārkārtas situāciju” pamatoja ar ASV milzīgo (ārkārtējo) tirdzniecības deficītu un valsts ekonomiku plosošo imigrācijas krīzi. Tiesa nolēma šo jautājumu īpaši neizvērtēt, to neuzskatot par izšķirošu, jo lēmumā tika norādīts, ka pat ārkārtas apstākļos prezidents nevar patvaļīgi pārņemt Kongresa konstitucionālās funkcijas.
Tāpēc AT uzsvaru lika tieši uz to, ka Tramps bez Kongresa balsojuma nemaz nav pilnvarots šādus tarifus ieviest. “Regulēt” vēl nenozīmē “uzlikt nodokļus”. AT ieskatā ievedmuitas tarifi pēc savas būtības ir tie paši nodokļi, bet ASV Konstitūcija skaidri nosaka, ka vienīgi Kongresam ir tiesības noteikt nodokļus, nevis izpildvarai.
AT paskaidroja, ka gadījumos, kad valsts pārvaldes iestāde (vai prezidents) pieņem lēmumu ar milzīgu ekonomisku un politisku nozīmi, tai ir nepieciešams skaidrs, nepārprotams un tiešs Kongresa pilnvarojums. Ievedmuitu noteikšana AT ieskatā ir šāds lēmums ar “milzīgu ekonomisku un politisku nozīmi”.
Tiesneši - klēpja sunīši
Ar šo AT lēmumu gan nekas nebeidzās. Tikai dažas stundas pēc tā pieņemšanas Tramps paziņoja par jaunu 10% (nākamajā dienā paceltu līdz 15%) tarifu ieviešanu, piemērojot Tirdzniecības likuma 122. sadaļu, kas ļauj noteikt tarifus uz 150 dienām.
Trampa retorika pēc AT lēmuma publicēšanas bija neparasti asa pat pēc viņa standartiem, jo to pieņēma tiesa, kuras konservatīvo vairākumu viņš pats lielā mērā bija palīdzējis izveidot. Tos sešus tiesnešus, kuri balsoja pret prezidenta tiesībām noteikt ievedmuitas tarifus, viņš nosauca par “Konstitūcijai nelojāliem klēpja sunīšiem”. Vēl vairāk. Savā sociālajā vietnē “Truth social” viņš izteica neslēptus mājienus, ka tiesneši varētu būt ārvalstu ietekmēti. Pats lēmums esot “smieklīgs, vāji uzrakstīts un pretamerikānisks”.
Tramps nepārprotami lika saprast, ka AT lēmums neapturēs viņa tarifu politiku. Tas tikai liks tai pielaikot citu juridisko ietērpu. Šīs jaunās tarifu politikas pirmais posms jau ir ieviests (jau pieminētā 122. sadaļa).
Šie jaunie tarifi stājās spēkā jau 24. februārī. Tā kā tie darbosies tikai 150 dienas, tad eksportētājiem tas nozīmē jaunu nenoteiktību. Kā plānot piegāžu plūsmas, ja muitas nodevu režīms pēc pieciem mēnešiem var mainīties? Latvijas uzņēmumiem, kas eksportē, piemēram, kokmateriālus, metālapstrādes produktus vai augstās tehnoloģijas uz ASV, jārēķinās ar iespējamām pēkšņām cenu svārstībām un īstermiņa līgumiem.
Ņemot vērā šo tarifu īslaicīgo raksturu (tikai 150 dienas), Tramps šajā laikā plāno Kongresā izdzīt cauri likumu, kas šos tarifus padarītu pastāvīgus. Tramps atklāti deklarē: “Mums ir tiesības darīt gandrīz visu, ko vēlamies.” “Ja kāds domā “spēlēt spēlītes”, izmantojot AT lēmumu, tad viņam nāksies saskarties ar vēl bargākām sankcijām,” draud Tramps.
Viņš jau brīdinājis, ka tagad izmantos citus likumus (301. sadaļu par negodīgu tirdzniecību un 232. sadaļu par nacionālo drošību) vēl “spēcīgākā un nežēlīgākā veidā”. Trampa galamērķis ir panākt, lai muitas tarifi ilgtermiņā aizstātu ienākuma nodokļus.
Tarifi ienākumu nodokļa vietā
Par Trampa ideju - ienākuma nodokļa pilnīgu vai daļēju aizstāšanu ar tarifiem (ievedmuitu) - ir jārunā atsevišķi, jo tā ir pamatā visai Trampa nodokļu politikai.
No vienas puses, tas būtu radikāls pavērsiens ASV nodokļu politikā, bet, no otras puses, tas nav nekas jauns. Tā ir atgriešanās vairāk nekā simt gadu senā pagātnē. Tajā fiskālajā modelī, kāds ASV valdīja pirms 1913. gada, kad ASV federālais budžets lielā mērā balstījās tieši uz muitas nodevām.
Šīs idejas ekonomiskā loģika balstās uz vairākiem stūrakmeņiem:
1) Nodokļu sloga pārcelšana no ražošanas uz patēriņu. Atbilstoši šai loģikai, ienākuma nodoklis ir gandrīz vai sods par labu darbu, investīcijām un gūtiem panākumiem. Jo esi sekmīgāks un vairāk saņem, jo vairāk maksā nodokļos, kas neesot gluži taisnīgi. Turklāt, jo cilvēki un uzņēmumi mazāk samaksātu nodokļos no nopelnītā, jo vairāk naudas viņiem paliktu investīcijām un patēriņam.
Tāpat šāds nodokļu modelis veicinātu vietējo ražošanu. Ja ārvalstu preces kļūtu dārgākas tarifu dēļ, bet vietējiem ražotājiem nebūtu jāmaksā ienākumu (peļņas) nodoklis, tad ASV ražotās preces kļūtu konkurētspējīgākas.
2) Tirdzniecības bilances apjomīgā deficīta izlīdzināšana. Trampa administrācija uzskata, ka pašreizējā sistēma subsidē citu valstu (īpaši Ķīnas un ES) preču piekļuvi ASV tirgum. Tarifi darbotos kā šķērslis, kas piespiestu uzņēmējus pārcelt rūpnīcas uz ASV, lai izvairītos no šīm muitas nodevām. Ja rūpnīca atrodas nosacītajā Ohaio, nevis Šanhajā, tad tā rada darba vietas amerikāņiem, bet tur saražotā produkcija netiek aplikta ar ievedmuitu.
3) Valsts ienākumu iekasēšana no "svešiniekiem". Šī ir politiski labskanīga tēze: “Mēs neliksim maksāt jums (amerikāņiem), bet gan liksim maksāt citām valstīm.” Šis arguments ir visai strīdīgs, jo muitas tarifus tīri tehniski maksā importētājs (ASV uzņēmums vai patērētājs), nevis eksportētājs. Tarifu atbalstītāji uz to atbild ar pretargumentu, ka eksportētāji būs spiesti pazemināt cenas, lai saglabātu tirgus daļu, tādējādi faktiski absorbējot šo nodokli.
Vēl strīdīgāka ir pati “lielā ideja” aizvietot ienākuma nodokli ar muitas tarifiem. Skan jau labi, bet matemātiskie aprēķini vairs neizskatās tik “skaisti”. ASV iedzīvotāju ienākumu un uzņēmumu peļņas nodoklis gadā ienes aptuveni 2,5 triljonus ASV dolāru. Lai to aizstātu ar ievedmuitas nodokļiem, šiem tarifiem jābūt nevis 10% vai 15%, bet gandrīz 100% apmērā uz visu importu.
Kā tik liela ievedmuita ietekmētu preču cenas, var tikai minēt. Tāpat nevar prognozēt, kāda būtu citu valstu reakcija uz šādiem tarifiem. Ja citas valstis ieviestu tādus pašus tarifus ASV precēm, tad tas lielā mērā sagrautu ASV eksporta nozares. Piemēram, “Boeing” lidmašīnu ražotājus.
Lai arī pasaulē šo ASV AT spriedumu uztver kā brīvās tirdzniecības īstermiņa uzvaru, tas ir radījis zināmu tiesisku haosu. Teorētiski Latvijas uzņēmēji šobrīd var domāt par iespēju atgūt jau samaksātos tarifus, taču vienlaikus jādomā par šo pūļu praktisko rezultātu. Tas, protams, ir katra paša ziņā, izsverot iespējamos ieguvumus un zaudējumus. Bet pati iespēja ir.
