ASV prezidenta Donalda Trampa ikgadējā uzruna nācijai (State of the Union) Kongresa abu palātu kopējā sēdē kļuva par ilgāko šo uzrunu vēsturē. Tiesa, pēc Kubas un Zimbabves kādreizējo līderu Fidela Kastro un Roberta Mugabes standartiem tā bija samērā īsa – tikai stundu un 41 minūti gara. To vairākkārt pārtrauca ar skaļām ovācijām, celšanos kājās un saucieniem – USA, USA. Protams, galvenokārt no Trampa atbalstītāju, Republikāņu partijas puses.
Tā kā šīs uzrunas galvenais uzdevums bija formulēt ASV prezidenta administrācijas mērķus un stratēģiskos uzdevumus, tad tai gluži likumsakarīgi ir pievērsta pasaules mediju uzmanība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašreizējā ASV prezidenta administrācija cenšas koncentrēt visu valsts pārvaldi tikai savās rokās un ir kļuvusi par gandrīz vai vienīgo reālās varas centru valstī.
Kā tas šobrīd pasaulē pieņemts, šīs uzrunas vērtējums ir krasi atšķirīgs atkarībā no attieksmes pret pašu Trampu.
Puse Kongresa - traki
Trampu nekritiski atbalstošās “New York Post” titullapu rotā milzu virsraksts: “Tramps ieguvis zelta medaļu”. Redakcijas slejas virsraksts norāda uz šīs uzrunas galveno iekšpolitisko ideju: “Trampa izcilā uzruna nācijai 2026 parāda, cik GALĪGI traki ir demokrāti”.
Pašas runas vērtējums ir vairāk nekā slavinošs. Tas ir sajūsmas pilns: “Prezidenta Donalda Trampa uzruna nācijai kārtējo reizi pārsita visu. Tā, iespējams, bija viņa ievērojamākā runa. [..] Tramps meistarīgi atmaskoja demokrātu idiotisko (lunacy) nostāju nelegālās imigrācijas, noziedzības un transpersonu jautājumos, atkal un atkal uzsverot viņu apsēstību ar savdabīgajām “tiesībām” uz veselā saprāta rēķina. “Šie cilvēki ir traki,” viņš pamatoti sacīja, norādot uz zāles kreiso pusi. [..] Tramps kā krīzes cēloņus minēja inflāciju, algu stagnāciju un citas šausmas, kas radās, kad demokrāti valdīja Vašingtonā. Viņš skaidroja, kā amerikāņu dzīve tagad uzlabojas - pieaug algas, samazinās degvielas cenas, drīzumā stāsies spēkā nodokļu atlaides.”
Ja runājam par mūs vairāk interesējošajiem ārpolitikas jautājumiem, tad galvenais secinājums: “Prezidents beidzot izbeidza gadu desmitiem ilgušo Vašingtonas māņticību, ka ASV pienākums ir glābt visus pārējos, kamēr pati valsts slīkst parādos un nelegālās imigrācijas haosā. Šī nebija kara uzruna, tā bija biznesa uzruna - tieša, asa un patiesa.”
“The Wall Street Journal” Trampa pozīciju vērtē kā atbildi “tam pasaules redzējumam, kas joprojām uzskata, ka globalizācija ir vienīgais pareizais ceļš, pat ja tā izputina vidusšķiru”. “Pasaule var vaimanāt, bet Trampa loģika ir saprotama - viņš izmanto ASV tirgus milzīgo pievilcību kā sviru, lai piespiestu citus spēlēt pēc godīgākiem noteikumiem. Ja Eiropa un Āzija grib piekļuvi amerikāņu patērētājam, tām būs jādod kaut kas pretī. Tas nav nihilisms, tas ir brutāls, bet efektīvs merkantilisms,” raksta “The Wall Street Journal”.
Attiecībā uz ASV vietu globālajā pasaulē: “Te nu mēs esam. Gadiem ilgi Eiropa ir baudījusi “bezmaksas pusdienas” uz ASV rēķina, un tagad, kad viesmīlis beidzot atnesis rēķinu, sākas vaimanāšana par “vērtību galu”. Tramps to pasaka bez diplomātiskiem izskaistinājumiem.”
Amerika izvēlas stratēģisko vientulību
Pret Trampu kritiski noskaņotās preses vērtējums ir gluži pretējs. Varētu padomāt, ka Kapitolija zālē runājis nevis ASV prezidents, bet gan ceturtais apokalipses jātnieks.
“The Washington Post” savā redakcijas slejā neslēpj pesimismu, dēvējot Trampa uzrunu par “ekonomiskā dzelzs priekškara” nolaišanu pār pasauli: “Trampa apsolītie 20% vispārējie tarifi ir pieteikums tirdzniecības karam pret visiem - gan draugiem, gan ienaidniekiem. Tas nav “America First” (Amerika pirmajā vietā), tas ir “America Alone” (Amerika viena pati), kas ilgtermiņā sagraus globālo labklājību, kuru ASV pašas tik pacietīgi būvēja astoņdesmit gadus.”
Britu raidsabiedrība BBC norāda uz bīstamu precedentu: “Prezidents Kongresā demonstrēja, ka starptautiskie līgumi viņa acīs ir tikai papīrs, kas pārrakstāms pie pirmās izdevības. Šī neparedzamība ir lielākā dāvana ASV konkurentiem Pekinā un Maskavā.”
Franču intelektuālā rupora “Le Monde” secinājums ir skarbs: “Donalds Tramps Kongresa tribīnē nevis piedāvāja sadarbību, bet gan izrakstīja rēķinu. Viņa uzruna apliecināja, ka Amerikas aizsardzības lietussargs vairs nebūs balstīts vērtībās, bet gan transakciju loģikā, atstājot Eiropu tādā stratēģiskā vientulībā, kādu tā nav piedzīvojusi kopš 1945. gada.”
“Le Monde” trāpīgi nofiksē fundamentālas izmaiņas ASV ārpolitikā. “Transakciju loģika” nozīmē, ka drošība vairs netiek uztverta kā pašsaprotama alianses sadarbība, bet gan kā pakalpojums, par kuru būs jāmaksā. “Stratēģiskā vientulība” savukārt ir tiešs aicinājums Eiropas līderiem beidzot paātrināt pašiem savu militāro spēju attīstību, nepaļaujoties tikai uz Vašingtonu. Šis vēstījums saskan ar Eiropā dominējošo nostāju: Trampa otrā administrācija nav tikai īslaicīga novirze, bet gan ilgtermiņa signāls par Amerikas “iekapsulēšanos”.
Britu “The Guardian” Trampa uzrunu raksturo kā “atvadu vēstuli pasaulei, kuru mēs pazinām”. Viņuprāt, Trampa solījums ieviest visaptverošus tarifus ir “ekonomisks nacionālisms, kas robežojas ar nihilismu”.
Miermīlība vāciešiem maksājusi dārgi
Visdramatiskāk Trampa uzrunu vērtē Vācijas prese. Tā šo “rēķina izrakstīšanas” retoriku uztver kā eksistenciālu trauksmes zvanu. To var arī saprast, jo Vācija gadu desmitiem ir pilnībā paļāvusies uz ASV militāro aizsardzību un palikusi bez kodolieročiem, kas tagad, kā pēkšņi atklājies, ir būtisks drošības faktors pret Krievijas milzīgo dominanci kodolieroču jomā.
Vācijas prese iezīmē trīs galvenos secinājumus, kuri izriet no šīs Trampa runas:
1) Līdzšinējās drošības arhitektūra ir bankrotējusi. Vācijas ietekmīgākais laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” uzsver, ka Trampa retorika ir beigas ilūzijai par “bezmaksas drošību”: “Viņa uzruna skaidri pasaka: tie, kas nemaksā, paliek ārpus kluba. Vācijai tas nozīmē vai nu masīvu pārapbruņošanos, vai arī sapratni, ka mūsu drošības garantijas ir kļuvušas par tirgus preci ar svārstīgu cenu.”
2) Ekonomiskais dūriens mugurā.
Biznesa izdevums “Handelsblatt” fokusējas uz Trampa “rēķinu” tirdzniecības jomā, norādot, ka Vācijas autoindustrija un eksports ir Trampa uzbrukumu tiešais mērķis: “Trampa rēķins nav tikai par NATO. Viņa pieteiktie 20% tarifi ir kā sods par Vācijas tirdzniecības proficītu. Viņš uzskata mūs par sabiedrotajiem, kuri ASV “aplaupa” ekonomiski, kamēr mēs sūdzamies par viņa aizsardzības rēķiniem. Šī dubultā spēle Berlīnei ir beigusies - mums būs jāmaksā vai nu par aizsardzību, vai par tirgus piekļuvi. Visticamāk, par abiem."
3) Eiropas vājuma spogulis.
“Der Spiegel” raksta par Vācijas politisko paralīzi Trampa retorikas priekšā: “Tramps neizraksta rēķinus tāpēc, ka viņš ir ļauns, bet gan tāpēc, ka viņš var to atļauties. Vācijas vājums - gan militārais, gan politiskais - ir viņa lielākā svira. Viņa uzruna Kongresā bija spogulis, kurā mēs ieraudzījām savu nevarību. Kamēr Berlīne debatē par birokrātiju, Vašingtona pārraksta “spēles” noteikumus.”
Jāatrod no jauna “veselais saprāts”
Eiropas analītiķu kopējais noskaņojums ir, no vienas puses, satraucošs (ASV no Eiropas aiziet un pamet mūs vienus pret “krievu lāci”), bet, no otras, iedvesmojošs: beidzot ir notikusi smaga atmošanās. Atšķirībā no situācijas pēc agrākajām Trampa uzrunām, šoreiz vairs nav dzirdamas cerības, ka “institūcijas viņu iegrožos”. Pārliecība, ka ASV “dziļās demokrātiskās tradīcijas” Trampu “noliks pie vietas”, vairs neizklausās pārliecinoša.
Ne tikai šī Trampa uzruna, bet visa viņa politika uzskatāmi demonstrē to milzīgo plaisu, kas pēdējos gados ir sašķēlusi Rietumu pasauli. Vienā pusē ir izglītotie, “smalko aprindu” cilvēki, kas skumst par vērtību un starptautiskās kārtības sabrukumu, bet otrā - “vienkāršie” cilvēki, kuriem apnikušas abstraktas “vērtības” laikā, kad veikalos cenas iet debesīs un zem kājām zūd pamati tām “vērtībām”, kuras viņi mantojuši no senčiem.
Ir jāsaprot un jāpieņem dažas lietas. Trampa politiku nevar un nedrīkst vērtēt melnbaltās kategorijās. Tāpat kā jebkuru citu politiku, ja vien tā nav klaji noziedzīga. Nekad neesmu slēpis savu kritisko attieksmi pret Trampa politiku. Nekad to neesmu uzskatījis par gudru, tālredzīgu un tādu, kuru gribētu slavēt. Tā noteikti nav man tuva politika tīri estētiski.
Tajā pašā laikā nevar noliegt dažas acīmredzamas lietas. Līdzšinējā “gudro un saprātīgo” politika arī nav bijusi īsti sapratīga. Ne velti “New York Post” demokrātiskai sabiedrībai gandrīz vai nepieklājīgajā slavas dziesmā Trampam ir vārdi par “viņu [demokrātu] apsēstību ar savdabīgajām “tiesībām” uz veselā saprāta rēķina”. Respektīvi, “saprātīgie” ir zaudējuši tiesības pārstāvēt “veselo saprātu”. Visa līdzšinējā civilizācijas vēsture liecina, ka beigu beigās uzvar tie, kuri rīkojas, balstoties uz “veselo saprātu”.
No savas puses piebildīšu, ka, lai arī ko būtu darījuši demokrāti, kreisie liberāļi, sociālisti un kādi vēl citi progresisti, diemžēl arī Trampa politika īsti nebalstās uz “veselo saprātu”. Podus gāž gan vieni, gan otri. Kā liecina vēsture, gan jau viss agri vai vēlu stabilizēsies. Cits jautājums, pēc cik ilga laika un kādus zaudējumus no šīs “stabilizācijas” būs jācieš.
