Šobrīd, Saeimas vēlēšanu gadā, plaši diskutēts temats ir par to, kas jāmaina valsts sistēmā un pārvaldes struktūrā, lai tā spētu nodrošināt stabilu, augšupejošu valsts attīstību. Kas ir tas klupšanas akmens, kas neļauj sabiedrībai justies gandarītai par valstī notiekošo? Kurā brīdī situācija aizgāja “pa pieskari”?
Vispirms atzīmēsim, ka situācija varbūt nemaz nav tik traģiska, kā varētu likties, spriežot pēc trokšņa publiskajā telpā. Nupat, 4. februārī, publicētajā ES sabiedriskās domas “Eirobarometra” aptaujā Latvija ir starp valstīm, kur lielākā daļa respondentu atzīst, ka valsts iet pareizajā virzienā. Latvijā 59% iedzīvotāju optimistiski raugās uz savas valsts nākotni un 75% uz savas ģimenes nākotni. Šie rādītāji ir labāki nekā ES caurmērā. Lielākā daļa citu ES valstu iedzīvotāju ir vēl sliktākās domās par situāciju savās valstīs. Līdz ar to var pieņemt, ka stāsti par Latvijas atrašanos “pilnīgā pakaļā” ir nedaudz pārspīlēti.
Tajā pašā laikā teikt, ka viss “iet pēc plāna” un “esam uz viļņa”, arī nevar. Valsts pārvaldes neefektivitāte ir uzskatāmi redzama bēdīgi slavenā Daugavas pāļa veidolā. Tas jau kļuvis par tādu kā visu valstī notiekošo nejēdzību simbolu.
Selektīvais sašutums
Problēma nav pat tik daudz ar šo pāli un citām līdzīgām nejēdzībām. Problēma ir cita. Daudz nopietnāka. Arī ne tā, ka neviens par šo un līdzīgām izdarībām nenes nekādu atbildību. Ne politisku, ne materiālu, ne administratīvu, ne morālu atbildību. Nekādu. Tas vēl nav tas trakākais. Trakākais ir tas, ka dziļākajā būtībā tas nevienu īsti nesatrauc.
Jā, politiskie konkurenti šīs neizdarības bāž vainīgajiem (politiski atbildīgajiem) degunā, apelē pie sabiedrības un ar vēl lielāku degsmi dzied savu iecienīto dziesmu - “viss salaists pilnīgā grīstē”. Taču tie, kas par šīm nejēdzībām sašutuši kliedz, par tiem, kas par šo “pāli” ir “politiski atbildīgi”, tāpat nekad nebalsotu. Savukārt “politiski atbildīgo” elektorātam un viņu informatīvajiem atbalstītājiem ar šo “sašutušo” pilsoņu kopumu ir maz kas kopīgs, jo viņi atrodas it kā pretējās nometnēs.
Runāšu tiešā tekstā. Vai tie viedokļu līderi, kuri ir gatavi apzelēt katru Aināra Šlesera, Aleksandra Bartašēviča vai Egila Helmaņa soli, ir tikpat aktīvi un dedzīgi, kad pie lielā zvana būtu jākar Daugavas pāļa un citu “pāļu” varoņi no “draudzīgajām” partijām? Neesmu veicis speciālu uzskaiti, cik bieži katrs no valsts finansētajiem vai daļēji finansētajiem informatīvajiem smagsvariem ir nostājies pret saviem nosacītajiem “draugiem” (pie valsts finansējuma dalīšanas klātesošajiem) un cik bieži pret nosacītajiem Šleseriem, bet tīri subjektīvi rodas iespaids, ka attieksme ir stipri atšķirīga.
Lai nerastos pārpratumi. Pret konkrēto Šlesera partiju “Latvija pirmajā vietā” esmu vairāk nekā kritiski noskaņots. Uzskatu to par Latvijas valstij un latviešu tautai bīstamu partiju. Tāpēc netaisos to šeit aizstāvēt. Runa ir pilnīgi par ko citu. Ja valsts lielākajā medijā, kura finansējums ievērojami pārsniedz visu pārējo mediju budžetus kopā ņemtus, regulāri parādās kritika par opozicionāriem, bet ārkārtīgi reti par tiem, kas viņiem dod naudu, tad nav brīnums, ka liela daļa sabiedrības kādā brīdī zaudē uzticību medijiem kā tādiem. Tas pats par sevi nekas traks vēl nebūtu, ja tam līdzi nenāktu kāda ārkārtīgi bīstama blakne. Devalvējas sabiedrības morāli ētisko vērtību sistēma.
Kā nonācām līdz šodienai?
Politisko procesu vērotāji “ar stāžu” lieliski atceras “trīs miljonu lietu” (1997. gads). Par to tika sarakstītas vairākas grāmatas, mediji bez apnikuma rakstīja gadiem un notika neskaitāmas tiesu sēdes. No šodienas skatu punkta pat varētu teikt: par ko? Visa tā “trīs miljonu lieta” bija tik samudžināta un neskaidra, ka var droši teikt: ja kaut kas tāds būtu publicēts tagad kādā vidēja mēroga medijā (skandāls sākās pēc žurnālista Ulda Dreiblata publikācijas laikrakstā “Rīgas Balss”), tad par šādu shēmu diez vai kāds īpaši interesētos.
Galu galā šī publikācija nekādus skandalozus faktus ne par vienu politiski redzamu personu neatklāja. Vienkārši “Latvenergo” un “Bankas Baltija” savstarpējos darījumos kaut kur bija pazuduši trīs miljoni latu. Kura interesēs tie “pazuduši”, tā arī nebija skaidrs. Taču tolaik sabiedrība vēl bija jūtīga uz šādām finanšu mahinācijām un pieprasīja rūpīgu izmeklēšanu, kas, jāatzīst, ne ar ko politiski nozīmīgu nebeidzās. Notiesātas tika augstas “Latvenergo” amatpersonas, bet lietas politiskā aizmugure palika zem formulējuma: “tiesas nenoskaidrota personu grupa”. Ar šo “nenoskaidrotu personu grupu” arī viss tālākais ceļš sākās.
Tad, kad 2015. gada oktobrī tika privatizēta (pārdota) banka “Citadele” (valsts pārņemtās “Parex bankas” sekmīgā daļa) un dienu pirms strīdīgo privatizācijas dokumentu parakstīšanas no amata demonstratīvi, izrādot protestu, atkāpās Privatizācijas aģentūras (PA) valdes priekšsēdētājs Ansis Spridzāns un valdes loceklis Guntis Lausks, nesekoja itin nekas. Netika uzrakstīta ne grāmata, ne pat kāds izvērstāks situācijas apraksts. Nebija ne KNAB, ne Ģenerālprokuratūras protesti un izmeklēšanas. Nebija “atmaskojoši” sižeti ar draudīgu muzikālo fonu “De facto” un “Nekā personīga”. Privatizācijas procesa galvenie politiskie virzītāji nenesa kaut minimālu atbildību, jo publiskajā telpā viņu uzvārdi pie lielā zvana tā arī netika kārti.
Gadiem tiek runāts par to, ka Šveices advokāts Rudolfs Meroni piesavinājies vairāk nekā 100 miljonus eiro vērtus īpašumus Ventspilī un nodokļos nav samaksājis ap 30 miljoniem eiro. Ir samērā skaidrs, ka bez augstas politiskās aizmugures viņa rokās šī manta, kura, kā var nojaust, Latvijas valstij un tautai ir neatgriezeniski zudusi, nonākt nevarēja. Taču par Meroni un viņa Rīgas aizstāvjiem Latvijas valsts finansētie mediji runā ļoti negribīgi, jo viņi taču pārstāv “mūsu ienaidnieka ienaidnieku”.
Negodprātīgi “pieaugušie” zaudē “bērniem”
Gribu atkārtoti uzsvērt, ka netaisos šeit nevienu aizstāvēt. Minētos piemērus šeit piesaucu tikai kā ilustrācijas. Tiklīdz atkāpes no normas tiek vērtētas selektīvi, tā sākas šo atkāpju normalizācija ar visām no tā izrietošajām sekām. Ja vieni drīkst, bet citi nedrīkst, tad sākas šīs sabiedrības morāli ētisko vērtību sistēmas sairums. Ja PA vadības demonstratīva atkāpšanās “gadsimta” darījuma priekšvakarā “nav nekas ievērības cienīgs”, jo “mūsējie” māj ar galvām un neko nesaka, tad viss. Cauri.
Tad miljoniem vērtas nejēdzības vairs netiek uztvertas kā kaut kas nepieņemams pats par sevi. Tad tās tiek uztvertas kā politiskie instrumenti, ar kuriem “sist” pretiniekus. Ja šīs nejēdzības spēlē par labu “mūsējiem”, tad sašutumā kliedzam, bet ja par labu “pretiniekam”, tad klusējam.
Var jau runāt par vēlēšanu sistēmas maiņu; par to, ka valsts pārvaldes sistēma ir jāsalauž un jāsamontē atpakaļ pilnīgi no jauna, bet kamēr sabiedrībā netiks atjaunota pārliecība, ka “pieaugušie” istabā ir taisnīgi un godprātīgi, tikmēr uz būtiskiem uzlabojumiem cerēt ir naivi. Tādiem “pieaugušajiem” “bērni” neklausīs.
