Pēc tam, kad no partijas “Stabilitātei!” izstājās deputāts Dmitrijs Kovaļenko, Saeimā palikuši vien četri šīs partijas deputāti. Līdz ar to oficiāli pārstājusi eksistēt šīs partijas Saeimas frakcija. Uz izjukšanas robežas ir arī partijas frakcija Rīgas domē (RD) pēc tam, kad no tās aizgāja Valērijs Petrovs. Pirms tam no frakcijas jau bija aizgājis pazīstamais bokseris Mairis Briedis.
Tā kā Valsts drošības dienests pret partijas līderi Alekseju Rosļikovu turpina izmeklēšanu par nacionālā naida kurināšanu un arī pret pašu partiju ir uzsākta Ģenerālprokuratūras pārbaude par tās darbības atbilstību Politisko partiju likuma prasībām (lasi: lojalitāti valstij), situāciju varētu raksturot ar banālo - žurkas pamet grimstošo kuģi, taču šajā konkrētajā gadījumā šāds raksturojums nebūtu īsti precīzs.
Deputāti pamet partiju ne tik daudz tāpēc, ka neredz perspektīvu šai partijai (tā joprojām atrodas pie 5% barjeras robežas), cik tāpēc, ka grūti izturēt partijā valdošo “vadonisma” gaisotni. Jānorāda, ka zināms autoritārisms partijās nav nekas neparasts vai a priori slikts. Ja partijas līderis ir neapstrīdama autoritāte partijas biedru vidū un galvenais elektorālais vilcējs, tad samērīga “stingrās rokas” vadība partijai ir tikai normāla. Problēmas rodas, ja līdera autoritāte nebalstās uz viņa objektīvajām personiskajām īpašībām, bet gan uz paša iedomātām ambīcijām.
Uzskatāmākais piemērs Latvijas politikā - Aldis Gobzems, kura ambīcijas bija milzīgas, pašiedomātā “gudrība” kosmiska, bet reālās darba spējas (ikdienas rutīnas darbs ar dokumentiem, cilvēkiem, problēmām) visai ordināras. Rezultāts visiem zināms. Čiks.
Lai arī Rosļikovs ir enerģisks, savā ziņā pat harismātisks politiķis, viņam piemīt viens ārkārtīgi būtisks trūkums, kurš raksturīgs visiem šī, ne augstākā līmeņa politiķiem. Viņš regulāri pārvērtē savus spēkus. Viņam “mūžīgi” liekas, ka viņš ir nenovērtēts un viņam pienākas kaut kas vairāk.
Tā Rosļikovs savulaik (2019. gadā) saplēsās ar tā brīža neapstrīdamo “Saskaņas” līderi Nilu Ušakovu un citiem partijas vadītājiem. Viņš nekādi nespēja noslēpt savu neapmierinātību ar to, ka pēc Ušakova došanās uz Briseli nav kļuvis par viņa politisko mantinieku. Atceros, ka toreiz viņu intervēju un šī neapmierinātība ar būšanu Ušakova ēnā spraucās ārā no katra Rosļikova teiktā vārda. Katra viņa žesta. Neizteiktais jautājums - ar ko gan es esmu sliktāks par Nilu - Rosļikovu acīmredzami grauza un iekšēji nospieda.
Uz šo jautājumu Rosļikovs pats sniedza atbildi 2025. gada 5. jūnijā. Lūk, kā viņa tās dienas uzstāšanos Saeimā atspoguļo oficiālā stenogramma: “Atcerieties vienu lietu: nas boļše, russkij jazik - naš jazik! Vot! Vsjo! (Divas reizes parāda nepiedienīgu žestu. Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Ārā! Ārā!” Deputāts A. Rosļikovs: “Nu tak arestujte! Arestujte! Kurš? Kurš? Lūdzu!”).”
No Ušakova šādu provokatīvu uzvedību būtu grūti iedomāties. Tā arī ir tā lielā atšķirība starp abiem politiķiem un izskaidrojums, kāpēc “Saskaņas” vadība 2019. gadā viņu nevirzīja par Ušakova “pēcteci”. Tas, ka “Saskaņa” pēc Ušakova došanās uz Briseli un varas zaudēšanas Rīgā tā arī nespēja atgūties, jau ir cits jautājums, par kuru vēl runāsim.
Darbaspēju vietā - sakāpināts ego
Tagad, kad Rosļikovs no Saeimas ir aizgājis uz RD, redzam tos cilvēkus, kuri viņam ir blakus. Viņa uzticamo gvardi: Nikolajs Kabanovs, Jakovs Pliners (RD) un Svetlana Čulkova (Saeima). Savukārt tas, ka Rosļikovs šobrīd sēž RD opozīcijas perifērajos solos, tikai kārtējo reizi apliecina viņa nespēju pareizi izvērtēt spēkus. Domāja: tā kā Saeimā nav izredžu nonākt koalīcijā, tad kopā ar Šleseru paņemsim varu Rīgā, bet sanāca kā [gaisa piļu būvētājiem] vienmēr. Iemainīja govi pret kazu.
Rosļikovs ir uzskatāms piemērs tam, kā nedrīkst “taisīt” politiku. Lai arī daudziem no malas šķiet, ka politika - tas ir pavisam vienkārši - tā tas ne tuvu nav. Līdzīgi kā futbolā, sēžot pie televizora, var likties: kas tad tur, bumbiņu pa laukumu padzenāt, bet realitātē tas ir ārkārtīgi smagu, ilgu treniņu darba rezultāts. Taču tas vēl nav viss. Tu vari trenēties caurām dienām ilgus gadus, un rezultāti vienalga izpaliks, ja nebūs talanta.
Tieši tāpat arī politikā. Lai sasniegtu augstus rezultātus, vajadzīgas divas lietas. Augstas darba spējas un talants. Talants parasti ir redzams virspusē kā tā dēvētā harisma. Darba spējas (pacietība ilgstoši, rūpīgi un bieži vien bez uzreiz redzama rezultāta strādāt “garlaicīgu” rutīnas darbu) ir it kā daudz mazāk redzamas, bet reālajā politikā vēl svarīgākas, jo tieši tās vajadzīgas, lai veidotu ciešu, monolītu komandu, bet bez tās politikā nekur tālu netikt.
Rosļikovam zināms talants ir, taču spējas ilgstoši un pacietīgi strādāt ikdienas “melno darbu”, lai veidotu komandu, acīmredzot nav. Tā vietā ir sakāpināts ego. Taču viena lieta ir nosacītā Trampa “ego” un pavisam cita - sakāpināts ego cilvēkam ar nepamatotām ambīcijām un pašnovērtējumu. Ar aizvien šaurāku domubiedru grupu.
Kam tiks Rosļikova balsis?
Rosļikova partijas sairums un varbūtība, ka partija nemaz netiks pielaista pie 3. oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām, liek uzdot nākamo jautājumu: kas notiks ar šīs partijas vēlētāju, ja “Stabilitātei!” noies no politiskās skatuves? Tas savukārt liek atbildēt uz jautājumu par politisko identitāti, kuras pazaudēšana savulaik izrādījās liktenīga agrākajai “Saskaņai”.
Kā savu politisko identitāti iezīmēs tā dēvētās krievvalodīgās partijas? Proti, kā šajos specifiskajos Krievijas, Putina, Ukrainas, valodu jautājumā pozicionēsies tās partijas, kuru elektorātā ir liels to vēlētāju īpatsvars, kas mājās pārsvarā runā krievu valodā.
Šādas partijas (bez “Stabilitātei!”) Latvijā ir četras: “Latvija pirmajā vietā” (LPV), “Suverēnā vara” (SV), “Saskaņa” un Latvijas Krievu savienība (LKS). Ņemot vērā “Stabilitātei!” reputāciju (Kabanovs, Pliners, Rosļikova jau pieminētais žests), varētu domāt, ka šīs partijas elektorāts partijas aizlieguma gadījumā galvenokārt piepulcētos krievvalodīgo radikālajam spārnam - Jūlijas Stepaņenko “Suverēnajai varai” un Tatjanas Ždanokas LKS. Vai tā būs?
Par ko 3. oktobrī nobalsos nosacītie krievvalodīgie, īsti nezina neviens. Tai skaitā viņi paši. Petrova aiziešanas no “Stabilitātei!” neslēptā saistība ar negatīvo attieksmi pret karu Ukrainā un Putina Krieviju liecina, ka arī krievvalodīgo vidū ir tāda pati politiskā izkliede kā latviski runājošo vidū. Protams, ar zināmu specifiku. Daudzi varbūt nav lieli Ukrainas atbalstītāji un Latvijas valsts etniskās politikas piekritēji, bet arī neskatās uz Krieviju kā uz sapņu zemi un atdarināšanas cienīgu paraugu. Ir visādi. Gan dedzīgi “putinisti”, gan “demokrāti”, Eiropas ceļa gājēji.
Var jau teikt, ka pēdējie (eiropeiski domājošie) diez vai bija liela daļa no Rosļikova vēlētājiem, taču šim pieņēmumam nav tiešas korelācijas ar nākamo vēlēšanu rezultātiem, jo tāda tipa partijām kā “Stabilitātei!” nav liels uzticamo vēlētāju kodols, kas neatkarīgi no partijas darbības automātiski balso par “savējiem”. Redzot, ka partija neko reālu panākt nav bijusi spējīga, tās elektorāts var raudzīties pavisam citas ievirzes partiju virzienā. Tāpat arī tie, kas vakar bija radikāli, šodien var savu radikālismu pārskatīt pragmatisma virzienā.
Ja izejam no tīrā pragmatisma, tad lielākie ieguvēji no Rosļikova partijas sairuma varētu būt LPV, kas ideoloģiski ir tuva “Stabilitātei!”, bet ar daudz lielākām izredzēm tikt valdošajā koalīcijā (zināmas apstākļu sakritības gadījumā).
Tiesa, Rosļikova pērnā gada 5. jūnija izlēciens neko nedeva LPV RD vēlēšanās. Toreiz lielākie ieguvēji bija SV, taču šīs partijas redzamāko aktīvistu destruktīvā uzvedība pašreizējā RD diez vai mudinās par viņiem balsot tos, kuri sevi pieskaita pie “saprātīgajiem”.
Ja runājam šobrīd aktuālajā olimpisko sporta veidu terminoloģijā, tad politiskā biatlona stafetē “Stabilitātei!” komanda pēdējā šaušanā stāvus ir nopelnījusi vairākus soda apļus un līdz ar to devusi iespēju par medaļām (vietu Saeimā) pacīnīties arī tiem, kas līdz tam bija atpalikuši un pie medaļu pretendentiem netika pieskaitīti. Līdz ar to politiskā intriga un ar to saistītā spriedze tikai pieaug. Būs interesanti, un jācer, ka šī interese tikai palielinās demokrātisko principu atbalsta līmeni Latvijā.
